„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 28. marts
Ceturtdiena
Ginta, Gunda, Gunta
+12.9 °C
apmācies

Sandra Petrova: tik varenu liepu nav nekur citur

Preiļu novada Pelēču pagasta Ārdavas ciemā jau gandrīz trīsdesmit gadus par bibliotekāri strādā Sandra Petrova, cenšoties cilvēkiem sniegt zināšanas un padarīt viņu dzīvi aizraujošāku un interesantāku. Sandra ir uzaudzinājusi četru dēlus, kuri, savukārt, dāvājuši vecmāmiņai tikpat mazdēlu un mazmeitu.

Fantāzijai nav robežu

Sandra Petrova strādā par bibliotekāri kopš 1993. gada. Pa šo laiku ir nomainījušās vairākas lasītāju paaudzes, tātad – arī literārā gaume un intereses. Agrāk bibliotēku biežāk apmeklēja jaunatne, savukārt tagad lasītāju vidējais vecums ir piecdesmit gadi un vairāk. Uz bibliotēku vecāki ved arī savus pirmsskolas vecuma bērnus, kuri aizrautīgi skatās košās un izteiksmīgās grāmatas. „Sākot iet skolā, bērni uzreiz „pārceļas” uz virtuālo pasauli. Droši vien, tā tam ir jābūt, jo tagad ir citi laiki, taču mani skumdina tas, ka mūsu bērni grāmatu pasaules vietā izvēlas internetu,” saka Sandra, kura joprojām ļoti augstu vērtē labas grāmatas, kuras var palīdzēt atrast pareizo ceļu un sniegt atbildes uz daudziem jautājumiem.

Pašlaik bibliotēkā ir aptuveni 100 aktīvi lasītāji -- puse ir latvieši un puse – krievi. Ņemot vērā to, ka novadā ir maz iedzīvotāju, tas nebūt nav maz. Lasa galvenokārt avīzes un žurnālus, piemēram, par dārzkopību, speciālo literatūru, kā arī Krievijas rakstnieku detektīvromānus. Diemžēl klasiku mūsdienās lasa pavisam maz.

Sandra neaprobežojas tikai ar bibliotekāres pienākumu pildīšanu – grāmatu izsniegšanu un saņemšanu, viņa veic lielu organizatorisku darbu, rīkojot dažādus kultūrizglītojošus pasākumus vietējiem iedzīvotājiem nesen izremontētajā Ārdavas Saieta namā. Vasarā šeit notiek mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu koncerti, gleznu izstādes, meistarklases, kurās tiek stāstīts par pirts tradīcijām un veselīgām zāļu tējām (kad un kur tās jāvāc u.tml.), notiek izšūšanas un citas nodarbības, kurās var apgūt dažādas dekoratīvi lietišķās mākslas prasmes. Tiesa, šos pasākumus apmeklē galvenokārt pensionāri. „Tādējādi viņi iegūst gan zināšanas, gan satiekas un parunājas. Pašlaik cilvēkiem tā ļoti pietrūkst, jo viņi dzīvo viensētās – atrodas gluži kās slēgtā telpā, tāpēc šādi pasākumi veicina komunikāciju un satuvināšanos,” stāsta Sandra.

Šādu liepu nav nekur citur

Sandra ir ļoti pateicīga pagasta iedzīvotājiem, kuri ne tikai sniedz viņai derīgus padomus, bet arī palīdz dažādu pasākumu rīkošanā, piemēram, gatavojot bibliotēku un ciemu Ziemassvētkiem, Meteņiem, Lieldienām vai Annas dienai. Visos šajos svētkos un pasākumos piedalās ne tikai Ārdavas ciema, bet arī tuvējās apkaimes iedzīvotāji. „Kad viss jau ir sagatavots, cilvēki nāk šurp ar savu cienastu un kopā svin svētkus. Diemžēl šogad „kovids” neļaus mums satikties un nosvinēt Lieldienas,” saka Sandra.

Brīvlaikā ciemā ierodas daudz bērnu – šeit, Saietu namā, viņiem ir iespēja atrast savām interesēm atbilstošu nodarbi, jo namā ir mūzikas centrs, trenažieri un sporta inventārs.

Ārdava ir slavena ar savām senajām un skaistajām liepu alejām, kuras no ciema stiepjas ziemeļu un rietumu virzienā. Katram kokam ir savs „dzīvesstāsts”, tāpēc savulaik Sandrai ienāca prātā doma tos izpētīt: „Kopā ar skolēniem, gumijas zābakos āvušies, izstaigājām visu apkaimi un nomērījām liepas. Dažu koku apkārtmērs sasniedz divus līdz četrus metrus. Kur gan vēl aug tik varenas liepas? Tiesa, daudz ir izgāzušos koku, taču tie atrodas privātīpašuma teritorijā, tāpēc tos nedrīkst aiztikt.”

Sandra ir organizējusi vēl kādu interesantu pasākumu – viņa sapulcināja pagasta un ciema iedzīvotājus un lūdza pastāstīt, ko viņi atceras par savu darba mūžu un zina par ciema, pagasta un novada vēsturi. Visas savas atmiņas cilvēki uzrakstīja uz lapiņām, kuras tiek rūpīgi glabātas.

Vislielākā bagātība

Arī bibliotekāres personīgā dzīve ir bagāta notikumiem un rūpēm. Sandra piedzima Dubnas pagastā. Pēc Špoģu vidusskolas absolvēšanas viņa iestājās Jēkabpils lauksamniecības tehnikumā, grāmatvedības nodaļā. Kādu laiku Sandra strādāja par grāmatvedi Tabores pagastā, kur satika savu izredzēto un apprecējās.

Sandras dzīve iegrozījās tā, ka tagad viņa dzīvo viena un lepojas ar to, ka uzaudzinājusi četrus dēlus – Valdim ir 34 gadi, viņš dzīvo un strādā Anglijā, Viktoram – 32 gadi, Andrim – 31 gads, abi ir Daugavpilī, bet astoņpadsmitgadīgis Mārtiņš mācās Rēzeknē – apgūst celtnieka specialitāti. Sandrai jau ir divi mazdēli un divas mazmeitas. „Mani bērni un viņu pēcnācēji ir mana vislielākā bagātība. To nevar salīdzināt ne ar ko citu. Viņi mani vienmēr atceras, un es ilgojos pēc viņiem. Tagad dzīvoju kopā ar savu jaunāko dēlu Martiņu un deviņdesmit gadus veco māmiņu Terēziju. Kopā mēs esam laimīgi,” saka Sandra. Viņa uzskata sevi par lauku cilvēku, kuram patīk „basām kājām staigāt pa dzimto zeminu priecāties par dzīvi”. Sandrai tuva ir daba un apkārtējā pasaule kopā ar radībām, kas to apdzīvo – „cilvēks ir šīs pasaules daļa”.

Nesen Sandra iegādājās īpašumā māju, kura, pateicoties pašas saimnieces prasmīgajām rokām un viņas dēlu palīdzībai, neapšaubāmi, drīzumā kļūs par sirdij mīļu vietu, kur sapulcēties un atpūsties visai lielajai un draudzīgajai ģimenei.

Sandra vāc arī ārstniecības augus, kaltē tos un zina, kā pielietot. Taču vislielākā aizraušanās ir puķes un dekoratīvie krūmi, kurus viņa audzē un zina par tiem itin visu. Un vēl – visai reta aizraušanās sievietei – Sandra pati kurina pirti un peras tajā ar pašas sietām pirtsslotām.

Kā dadzis acī

Brīvajā laikā bibliotekārei Sandrai patīk lasīt garīgo literatūru. Attiecībās ar cilvēkiem viņa ievēro principu: „Katrs cilvēks ir individualitāte. Viņu nevar pārveidot. Vai nu pieņem tādu, kāds ir, vai nekomunicē.”

Gribot negribot aizsākas saruna par bijušās pamatskolas ēku (izglītības iestādi slēdza 2003. gadā), kura tagad stāv pamesta un nesakopta, tāpat kā teritorija ap to. Sandrai sāp sirds, redzot šo skatu.

Savulaik pagasts šo unikālo ēku, kurai ir gara un interesanta vēsture un kura atgādina barona muižu, pārdeva kādam uzņēmējam. Savukārt biznesmenis tā vietā, lai mēģinātu to atjaunot, pārdeva ēku tālāk, šķiet, rīdziniekam. Un arī šis īpašnieks ēkas labiekārtošanā pagaidām nav ieguldījis ne centa, bet, varbūt, viņš jau ir aizmirsis par šo savu nekustamo īpašumu? Ārdava ir tālu no Rīgas… Un ēku aizvien nežēlīgāk grauž laika zobs, tā ir gluži kā dadzis acī, bojā ciema ainavu, izraisot iedzīvotājos sašutumu un neizpratni. Tomēr Sandra cer, ka atradīsies cilvēks, kurš nopirks ēku no pašreizējā īpašnieka un to atjaunos. Šeit būtu īsti vietā atcerēties stāstu par līdzīgu objektu Sventē, kur pussagruvusi ēka tika pārvērsta greznā viesnīcā, kura kļuvusi par ciema rotu un gluži kā magnēts pievelk atpūtniekus un tūristus. Iespējams, šis stāsts kādreiz atkārtosies arī Ārdavā…