Dažkārt notiek tā, ka dvīņi ne tikai iet vienā bērnudārzā, skolā, bet arī strādā vienā profesijā. Un tieši tā ir noticis ar dvīņubrāļiem Andreju un Alekseju Dembovskiem, kuri visu savu darba mūžu veltījuši dienestam Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā (VUGD).
Andrejs un Aleksejs piedzima ar deviņu minūšu starpību, kopā pavadīja visu bērnību, skolā sēdēja vienā solā, kopā aizrāvās ar tehniku un mācījās autoskolā, kopā saņēma autovadītāja apliecību un kopīgi nolēma strādāt ugunsdzēsības dienestā.
Andrej, lai arī par dažām minūtēm, jūs tomēr esat vecāks. Un jūs pirmais iestājāties darbā VUGD – 1992. gada janvārī. Sakiet, lūdzu, kāpēc izvēlējāties šo profesiju?
Jau kopš bērnības mani interesēja tehnika. Tūlīt pēc skolas es saņēmu vieglās un kravas automašīnas vadītāja tiesības. Kad atgriezos no armijas, tagad jau vairs neatceros, no kā, uzzināju, ka ugunsdzēsības dienestā ir vajadzīgi šoferi. Es uzreiz sapratu –tur ir mana īstā vieta! Liela, jaudīga ZIL automašīna un es – pie stūres… Un kurš gan puisis tajos gados nesapņoja par to? Tā nu es iesniedzu dokumentus un mani pieņēma darbā.
Aleksej, jūs iestājāties darbā ugunsdzēsības dienestā tā paša gada februārī, t.i., mēnesi pēc brāļa. Pastāstiet, kā tā sanāca. Vai jūsu izvēli ietekmēja tas, ka tur jau strādāja brālis?
Domāju, ka tā arī bija. Es, tāpat kā brālis, aizrāvos ar tehniku. Mācoties autoskolā, mēs apguvām labas autobraukšanas prasmes, gan iemācījāmies labot auto. Un, kad brālis jau bija ugunsdzēsējs, viņš bieži ar sajūsmu stāstīja par šo darbu, var teikt, ka Andrejs bija savā vietā. Un es nolēmu pamēģināt – ja nu arī man iepatīkas… Un iepatikās tik ļoti, ka VUGD nostrādāju 29 gadus un ne mirkli neesmu to nožēlojis.
Pastāstiet par sevi – kur esat dzimuši, mācījušies?Mēs piedzimām Ludzā, taču drīzumā vecāki nolēma pārcelties, un mūsu ģimene apmetās toreizējā Daugavpils rajona Mirnija ciemā, turpat pabeidzām pamatskolu. Vidējo izglītību ieguvām Skrudalienas vidusskolā. Pēc tam mācījāmies autoskolā (tolaik tā bija Brīvprātīgās Armijas, aviācijas un flotes veicināšanas biedrības (DOSAAF) skola. Protams, arī armija savā ziņā bija skola. Savukārt, kad iestājāmies darbā ugunsdzēsības dienestā, apguvām ar šo darbu saistītās zināšanas un prasmes, regulāri paaugstinājām kvalifikāciju utt.
Tagad skatos uz jums un saprotu, ka varu jūs viegli atšķirt, un tas ir pašsaprotami, jo ar gadiem cilvēki mainās. Bet kā bija bērnībā, jaunībā? Vai jūs bieži jauca? Varbūt ir bijuši kādi ar to saistīti interesanti, neparasti gadījumi?
Jā, bērnībā, īpaši sākumklasēs, mūs jauca, atzīst Aleksejs, - taču, laikam ritot, izveidojās tikai vienam vai otram no mums raksturīgas iezīmes, un tad mūs atšķirt bija diezgan viegli.
Piekrītu brālim, pēc izskata mūs jauca ne pārāk bieži, taču dažādos sarakstos tas notika pastāvīgi, jo vienādi iniciāļi. Atceros gadījumu no vidusskolas laikiem, kad vienu no mums izsauca pie ārsta, bet uzziņā bija tikai vārda iniciālis un uzvārds. Tā nu mēs braucām abi kopā un „nobastojām” skolu divatā. Turklāt pie poliklīnikas lozējām, lai izlemtu, kurš no mums ies pie ārsta, ar smaidu atceras Andrejs.
Jums par abiem kopā sanāk, ka ugunsdzēsības dienestā esat nostrādājuši vairāk nekā piecdesmit gadus. Vai kādreiz nav bijusi vēlēšanās to pamest, visu mainīt?
Nē, vienā balsī atbild abi brāļi.
Brālis jau teica, ka daudzus gadus strādājot ugunsdzēsības dienestā, viņš ne reizi nav nožēlojis, ka izvēlējies šo profesiju, un es tāpat. Ja laiku varētu pagriezt atpakaļ, es, ne sekundi nešauboties, izdarītu tādu pašu izvēli, saka Andrejs, - mēs kopā ar brāli no pašas pirmās līdz pēdējai dienai darba dienai strādājām vienā ugunsdzēsības daļā. Tās ir mūsu otrās mājas, bet kolēģi jau kļuvuši par brāļiem. Kā gan var aiziet no savas ģimenes?
Vai dienesta laikā esat dežūrējuši vienā maiņā, kopā dzēsuši ugunsgrēkus?
Protams. Kad tikko bijām iestājušies darbā VUGD, vairākus gadus nostrādājām kopā, vienā maiņā. Arī turpmākajos gados tā bija neskaitāmas reizes, saka Andrejs.
Vai tas netraucē darbā? Vai nav sajūtas, ka brālis lieku reizi jāpieskata?
Nē, tā nebija, - saka Aleksejs, - mums katram ir savi pienākumi, savs darbs, un mēs to pildām. Runājot par pieskatīšanu – izsaukumos mēs pastāvīgi pieskatām cits citu. Mēs esam ģimene – viens par visiem un visi par vienu, tāpēc vienmēr kontrolējam, kur un ko dara ikviens no mums, un, ja ir nepieciešams, palīdzam.
Ilgajos darba gados jūs esat devušies uz dažādiem izsaukumiem – ugunsgrēkiem, glābšanas darbiem. Vai ir tādi gadījumi, kuri iespiedušies atmiņā uz visu mūžu?
Protams, šādu gadījumu ir bijis daudz. Man ļoti labi palicis atmiņā ugunsgrēks bijušajā Ķīmiskās šķiedras rūpnīcā un uzņēmumā „Latvijas propāna gāze”. Tie bija ļoti lieli un nopietni ugunsgrēki! Taču kopumā atmiņā paliek katrs izsaukums, tos nevar tā vienkārši aizmirst, saka Andrejs.
Esmu vienisprātis ar brāli, - turpina Aleksejs, - katrs izsaukums vienmēr ir kāda cilvēka nelaime, ekstremāla situācija, tāpēc atmiņā paliek viss. Par to var runāt ļoti ilgi, un pat tad nebūs iespējams visu izstāstīt, dalīties visos iespaidos un emocijās.
Jūsu darbs ir bīstams. Kā bija jūsu ģimenes attieksme pret to? Pārdzīvoja, kad devāties uz darbu, vai samierinājās un uztvēra kā pašsaprotamu?
Manai ģimenei vienmēr ir bijusi pozitīva attieksme pret manu profesiju. Zina, ka man šis darbs patīk, un pieņēma visu, kā ir, - saka Aleksejs.
Sieva un dēls vienmēr ar cieņu un lepnumu izturējās pret manu profesiju. Dēls ar lielu interesi, kad bija iespēja, nāca pie manis uz darbu, lai apskatītu ugunsdzēsēju mašīnas un iekārtas, - stāsta Andrejs.
Andrej, cik man zināms, jūsu dēls tagad strādā par ugunsdzēsēju. Vai var teikt, ka viņš gājis jūsu pēdās?
Tā ir viņa paša izvēle – dēls šo lēmumu pieņēma pats. Taču jau kopš bērnības,redzot tēti formastērpā, lielās sarkanās mašīnas, dzirdot, kā mēs ar brāli stāstām par mūsu darbu, domāju, ka viņu tas iedvesmoja. Dēls jau bērnudārzā teica, ka būs ugunsdzēsējs.
Jāpiebilst, ka kolēģu atsauksmes par brāļiem ir tikai un vienīgi pozitīvas. Visi atzīmē, ka dvīņiem ir dažāds raksturs – viens no brāļiem ir mierīgāks, savaldīgāks, savukārt otrs ir emocionālāks, impulsīvāks, pats strikti ievēro kārtību un vienmēr seko, lai to uzturētu arī visi pārējie.
Taču visi kolēģi uzsver, ka abi brāļi ir labsirdīgi, atbildīgi un viņiem piemīt lieliska humora izjūta. Abi ir profesionāļi ar milzīgu pieredzi, kurā vienmēr dalās ar jauno paaudzi.
Andrejs un Aleksejs strādāja 1. daļā. 29. martā abi devās pelnītā atpūtā. Kolēģi atzīst, ka darbā viņiem pietrūks brāļu Dembovsku.
