Līdz Pirmajam pasaules karam Latgales saimnieciskā, ekonomiskā, politiskā un kultūras dzīve ritēja nošķirti un citādi nekā pārējā Latvijas teritorijā. 20. gadsimta sākumā latgaliešos tomēr nāca apjausma, ka “plaisa starp latvju tautas daļām ir mākslīgi radīta” un nostiprinājās nacionālā apziņa – "mēs asam latvīši”. Tas bija vēsturiski nozīmīgs notikums, kad 1917. gada 26. un 27. aprīlī (pēc vecā stila) Rēzeknē, sapulcējoties 350 dalībniekiem no Rēzeknes, Ludzas un Daugavpils apriņķiem, strēlnieku delegātiem, Pēterburgas un Maskavas latgaliešu pārstāvjiem, tika nolemts Latgales, Vidzemes un Kurzemes latviešiem apvienoties vienā valstī. Cik viegli tas nācās un vai patiešām valdīja vienprātība, par to stāsta aculiecinieki pagājušā gadsimta laikrakstos.
Sagatavošanās kongresam noritēja Pēterpilī (Pēterburgā), kur tajā laikā uzturējās vairāk nekā 10 000 latviešu, tostarp arī no Latgales. Par to rakstīja bīskaps Jāzeps Rancāns 1967. gadā “Londonas Avīzē”: “Pēc 1904. gada, kad ar iespiestā vārda palīdzību Latgalē radās iespēja paust brīvākas domas, Latgales latvieši, sevišķi atmodas darbinieki un garīdznieki, veicināja domu par Vitebskas guberņas latviešu apvienošanos ar tautiešiem Vidzemē un Kurzemē. 1915. gadā, kad Kurzemi okupēja vācu karaspēks, Pēterpilī un Latgalē sāka darboties bēgļu aprūpes organizācijas, kurās atrada kopēju valodu visu novadu latvieši nešķirojot, vai viņi nāk no Kurzemes, Vidzemes vai Latgales. Sevišķi par latviešu tautas apvienošanos iestājās Latgales garīdznieki – Francis Trasuns, Kazimirs Skrinda un Nikodems Rancāns. Redzot Krievijas cara režīma sabrukumu, radās doma sasaukt Latgales latviešu kongresu Rēzeknē 1917. gada 26. un 27. aprīlī.”
Kongresā ieradās visa Latgales vadošā inteliģence. Taču atmosfēra bija saspīlēta, jo kongresa opozīcija musināja tautu. Klīda dažādas valodas, ka pretinieki sakūdījuši iedzīvotājus kongresu izjaukt. Kongress sākās ar gājienu un dievkalpojumu Rēzeknes Vissvētās Sirds baznīcā, kurā pirmo reizi skanēja tautas lūgšana “Dievs, svētī Latviju”. Taču neiztika arī bez sadursmēm, par ko rakstīja «Latvju Ziņas” 1952. gadā atskatoties uz vēsturiskajiem notikumiem: “Pats gājiens bija ļoti iespaidīgs, kādu Rēzekne līdz tam laikam nebija piedzīvojusi. Latvijas karogi, patriotiskas dziesmas”, bet kongresa dalībniekiem dodoties uz kino “Diana” telpām “ielu krustojumā ir cilvēku jūra un valdot ļoti agresīvs noskaņojums. Aģitatori kūdot pūli uzbrukt gājienam un piekaut kongresa dalībniekus.”
Izskatot darba kārtības divus galvenos jautājumus: 1) Latgales atdalīšanās no Krievijas un Vitebskas guberņas un pievienošanās pārējai latviešu tautas daļai kopējā autonomā valstī un 2) Latgales padomes izraudzīšana, kas tālāk rūpētos par Latgales dzīvi, kongresa dalībnieki sašķēlās divās pretējās nometnēs.
Fr. Kempa piekritēji sludināja, ka latgaliešiem nevar būt ar pārējiem latviešiem nekas kopējs, ka latgalieši ir patstāvīga tauta ar savu īpatnēju valodu, citādu raksturu, citādu vēsturi un citādām nākotnes cerībām un izredzēm.
Fr. Trasuna atbalstītāju bija vairāk, kā rezultātā tika pieņemta rezolūcija: “Mēs, Latgales latviešu pilnvarnieki, sapulcējušies 26.un 27. aprīlī 1917. gada Rēzeknē sasauktā kongresā, atzīdami latviešus, kuri dzīvo Vitebskas guberņā, kā arī kurzemniekus un vidzemniekus par vienu latviešu tautu, nospriedām apvienoties ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem vienā politiskā autonomā organismā.”
Kad kapelāns J. Rancāns izteica tēzi “ka, Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta ar vienu valodu un tāpēc visi latviešu novadi apvienojami vienā valstī”, 39 opozīcijas delegāti ar Fr. Kempu un saucieniem “naši za mnoi” atstāja kongresa telpas. Lūk, ko par to stāstīja laikrakstā “Latvju Ziņas”: “Opozīcijai parādoties uz ielas, pūlis aizdegās kā pulveris ugunī, bļāva un ar visiem spēkiem gribēja tikt kongresa telpās, lai to izjauktu, izklīdinot kongresa delegātus. Trakojošais pūlis izlauza sētu, kas bija apkārt vecajai koka ēkai, un nu telpas bija ielenktas no visām pusēm. Kongresa telpās bija pat grūti sadzirdēt runātājus. Ārpusē bija dzirdami saucieni: “lauziet durvis”, citi atkal kliedza “lieciet klāt uguni koka būdai”. Vietējā administrācija atteicās dot papildspēkus. Vienīgie, kas varēja glābt situāciju bija strēlnieki. Tie tika norīkoti svarīgākos posteņos ar revolveriem un Jura krustiem pie krūtīm. Saspīlējums neatslāba, un, ar tumsas iestāšanos, situācija kļuva draudīgāka. Lai likvidētu šādu stāvokli, kongress nolēma sēdi pārtraukt līdz nākamajai dienai. Kad delegāti sāka izklīst, pūlis vairākiem uzbruka un draudēja tos iemest Rēzeknes upē. Sevišķi bīstami bija garīdzniekiem, jo tiem uzvēla galveno vainu”.
27. aprīlī (pēc vecā stila) drošības apsvērumu dēļ kongress turpināja savu darbu tirdzniecības skolas telpās, kur tika pieņemta rezolūcija, kas sastāvēja no astoņiem punktiem. Pirmie divi izteica pašu svarīgāko:
“1. "Mēs, Latgales latvieši pilnvarnieki, sapulcējušies 26.-27. aprīlī Rēzeknē sasauktā kongresā, atzīdami latviešus, kuri dzīvo Vitebskas guberņā, kā arī kurzemniekus un vidzemniekus par vienu latviešu tautu, nolēmām apvienoties ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem vienā politiskā autonomā tautas organismā.
2. Mēs, Latgales latvieši, apvienodamies ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem, paturēsim savu pašvaldību, pilnas pašnoteikšanās tiesības, valodas, ticības, baznīcas, skolu un saimniecības, kā arī zemes jautājumā.”
Vēsturiskais atskats
Pēc Poļu--zviedru kara, 1629. gadā Latgale palika Polijas--Lietuvas valsts atkarībā
1772. gadā Polijas dalīšanas rezultātā Latgali pievienoja Krievijas impērijai, sākotnēji iekļaujot to Pleskavas, bet no 1802. gada – Vitebskas guberņā, kur spēkā bija Krievijas likumi
Kopš 17. gadsimta otrās puses uz dzīvi Latgalē apmetās ebreji, kas veidoja savas kopienas pilsētās
Bēgot no reliģiskām vajāšanām, 17. gadsimta otrajā pusē Latgalē ienāca vecticībnieki, kuri savukārt dzīvoja savrup sādžās
19. gadsimtā pastiprinājās pareizticības loma, kas sekmēja krievu zemnieku apmešanos Latgales teritorijā
No 1865. līdz 1904. gadam Latgalē bija aizliegts iespiest grāmatas latīņu burtiem, mācības skolās notika krievu valodā un skolēniem bija liegts savā starpā sarunāties latviski (arī latgaliski)
Kļūstot izglītotākiem un pieaugot turībai, dibinājās latgaliešu biedrības, sāka iznākt latgaliešu laikraksti, laicīgā literatūra, tika iestudētas teātra izrādes latgaliski, tika strādāts pie latgaliešu valodas gramatikas izveides
