Kur nopirkt sivēnu
Anatolijs Krilovs
Diana Ragozina
„Kur nopirkt sivēnu?” – pilsētas tirgū viena apmeklētāja jautāja otrai. Un, patiešām, -- kur? Vēl pirms dažiem gadiem cūku audzēšana lauku saimniecībā bija ierasta lieta, toties tagad rukšus un, jo īpaši, sivēnmātes, tur vien retais. Tātad arī sivēnu iegāde ir kļuvusi problemātiska.
Sivēns maksāja 40 rubļus
Kolhozu laikos nebija iespējams iedomāties pilnvērtīgu lauku sētu bez cūkas vai pat vairākām. Kūts vai āra aizgalds bez rukšķētāja – tā bija visīstākā nesaimnieciskuma izpausme. Kā tā, ja lauku iedzīvotājiem bija visas iespējas cūku nobarošanai – labība auga un graudi tika samalti miltos, papilnam bija gan lopbarības biešu, gan kartupeļu, bet vasarā – zāles. Daži saimnieki turēja arī sivēnmāti un, pārdodot sivēnus, labi nopelnīja.
Un tāpēc pavasaros Centrālajā kolhozu tirgū Daugavpilī varēja nopirkt lauksaimnieku izaudzētos sivēnus. Ļoti labi atceros, ka viens sivēns, atkarībā no vecuma un svara, maksāja aptuveni 40 rubļus, taču cilvēki parasti iegādājās pārīti, lai tie, kā uzskatīja pircēji, labāk justos, dūšīgāk ēstu un augtu griezdamies. Rukšus parasti turēja līdz Ziemassvētkiem, lai pirms svētkiem nokautu un palutinātu sevi un ciemiņus ar gardiem, no svaigas cūkgaļas pagatavotiem ēdieniem. Savukārt pavasaros pirtīs kūpināja speķi un šķiņķi.
Pirms vairākiem gadiem situācija cūkkopībā laukos vēl bija gana stabila. Taču jau tad cūkas turēja aizvien mazāk saimnieku, jo tas izmaksāja pārāk dārgi, bet gaļu un speķi vienkāršāk bija nopirkt tirgū. Pamēģini izaudzēt sivēnu! Tiem vajadzīga ne vien specifiska kopšana, kā arī ne mazums līdzekļu jāiegulda, lai no sivēntiņa izaugtu liela cūka.
Taču 2014. gadā sākās Āfrikas cūku mēra (ĀCM) „uzvaras gājiens”, kura rezultātā cūkkopības nozare nonāca uz izdzīvošanas robežas. Turklāt situācija toreiz bija tik dramatiska, ka pat tagad reti kurš uzdrīkstas iegādāties sivēnu. Turklāt daudzi iedzīvotāji nemaz nezina, kur tos var nopirkt.
Nav cūku – nav problēmu
Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Daugavpils biroja lopkopības speciāliste Anita Miltiņa pastāstīja, ka visas ar cūkkopību saistītās problēmas aktualizējās, kad Latvijā sākās ĀCM epidēmija: „Jā, tā ir briesmīga slimība! Taču es uzskatu, ka tās apkarošanā neiztika bez galējībām. Nedomājot par sekām, iznīcināja veselus cūku un sivēnu ganāmpulkus, fermas un pat lielus kompleksus, kuros audzēja tūkstošiem dzīvnieku. Rīkojās pēc principa -- nav cūku, nav problēmu. Un, lūk, rezultāts! Tagad ir problemātiski iegādāties sivēnu, jo ne jau katrs zemnieks tur sivēnmāti. Tas, pirmām kārtām, ir liels darbs un risks. Un ja nu atkal mēris?”
Izpētot ĀCM saslimstības hronoloģiju, kura atgādina ziņas no karadarbības zonas, no 2014. gada, kad pie Baltkrievijas robežas tika nošautas trīs ar ĀCM slimas mežacūkas, līdz pat mūsdienām, situācija saistībā ar šo slimību patiesi ir katastrofāla, jo pret ĀCM nav vakcīnas. Tas nozīmē, ka, lai novērstu slimības izplatību, saimnieki un lielu fermu īpašnieki bija spiesti iznīcināt visu ganāmpulku. Daudzos pagastos dzīvnieku līķus sadedzināja.
2019. gada janvārī Latvijas zemkopības ministrs atzina, ka cūku iznīcināšana nebūt neliecina, ka ĀCM būtu pieveikts. Tādējādi sanāk, ka cūkas likvidēja, bet mēris tā arī palika neuzvarēts. Savukārt pagājušā gada jūlijā ĀCM atgriezās atkal. Jauns šīs slimības gadījums tika reģistrēts, piemēram, Kuldīgas novada Gudenieku pagasta Krauļos, kur mēra dēļ tika likvidētas vairāk nekā 30 cūkas. Arī tagad ĀCM uzliesmo dažādās vietās Latvijā.
ĀCM noved slimnīcā
Aiz milzīgā iznīcināto cūka skaita ir dzīvnieku saimnieki, kuriem dzīvnieku likvidēšana bija smags trieciens. Piemēram, Daugavpils novada Dubnas pagasta z/s „Teikas” saimniece, bijusī veterinārārste, bet pašlaik – vietējā Kultūras nama vadītāja Janīna Bēķe, kurai 2014. gadā nācās likvidēt sešas sivēnmātes un aptuveni 50 sivēnus, pēc šī trieciena nonāca slimnīcā, jo neizturēja nervi, un joprojām nav pilnībā atlabusi: „Vai mans ganāmpulks ir inficējies ar ĀCM, neviens nepārbaudīja. Vienkārši mana saimniecība bija viena kilometra rādiusa zonā, kurā tika konstatētas ar ĀCM slimas cūkas. Tādējādi „kompānijai” arī man pieprasīja parakstīt papīru, ka piekrītu sivēnmāšu un sivēnu likvidēšanai. Tā nu sanāk – pati audzēju, pati arī iznīcināju…” Toreiz sivēnus iemidzināja ar injekcijām, sivēnmātes nokāva gaļai, bet kuili nošāva.
Saimniece atzīst -- nepatīkamākais bijis tas, ka Eiropas Savienības projekta ietvaros, ieguldot arī savu naudu, viņa uzbūvēja visām prasībām atbilstošu kūti, jo plānoja turēt desmit un pat vairāk sivēnmātes. Tagad saimniecības ēka stāv tukša.
Pašlaik Janīna negrib pat domāt par sivēnu audzēšanu, jo 2014. gada notikumi viņas sirdī un atmiņā atstājuši neizsakāmi drūmas pēdas. J. Bēķe netur sivēnus pat savām vajadzībām.
Atteicās iznīcināt
Taču mūspusē ir arī entuziasti, kuri specializējas sivēnu audzēšanā. Un ir cilvēki, kuri nebaidās tos pirkt, kā, piemēram cūkkopības speciālists, bijušais veterinārārsts, Daugavpils novada Salienas pagasta Faļtopu ciema iedzīvotājs Mihails Kusanovs: „Audzēju cūkas tik, cik vien sevi atceros, katru gadu 3—4 dzīvniekus. Iegādājos 5—7 kilogramus smagus sivēnus un baroju, līdz tie sasniedz vajadzīgo kondīciju. Tas nebūt nav tik vienkārši – sivēniem vienmēr nepieciešama svaiga barība: piens, speciālā barība un siltums. Tā kā esmu vetārsts, pārzinu sivēnu audzēšanas „smalkumus”, taču ne jau visi ir speciālisti šajā jomā.”
Mihails pastāstīja, ka agrāk pārdeva 15—20 kilogramus smagus sivēnus, tāpēc bija garantija, ka tie neaizies bojā, bet tagad sivēnmāšu īpašnieki cenšas atbrīvoties no sivēniem pēc iespējas ātrāk, jo to turēšana izmaksā dārgi.
M. Kusanovs iegādājas sivēnus no saimniekiem Krāslavas un Preiļu novadā, viens mazais ruksis maksā 70—80 eiro. Kad Latvijā plosījās ĀCM, Pārtikas un veterinārā dienesta speciālisti apstaigāja viensētas, kurās turēja cūkas, un pieprasīja parakstīt dokumentus, ka saimnieki ir ar mieru tās iznīcināt. Mihails, atšķirībā no daudziem, atteicās to darīt: „Es zināju, ka tā ir kārtējā kampaņa – ka tik izpildīt norādījumus „no augšas”, kur, īpaši neiedziļinoties situācijā, pavēlēja likvidēt visas cūkas. Nu un? Vai mēris tāpēc pazuda? Tas ir arī tagad. Toties man vienmēr ir cūkgaļa, bet citi to pērk no manis.”
Problēmas rada nolaidība
Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Dienvidlatgales pārvaldes vadītājs Antons Lazdāns uzskata, ka visu ar cūkkopību saistīto problēmu pamatā ir saimnieku personīgā atbildība par savu īpašumu: „Atceros, kā bijušās PSRS laikos darbojās milzīgi lopkopības kompleksi. Toreiz rūpējās par dzīvnieku drošību un ekstremālās situācijās aktīvi rīkojās. Tagad cilvēki ir mainījušies. Daži sākuši bezatbildīgi izturēties pret saviem pienākumiem saimniecības un mājlopu uzturēšanā, ignorējot PVD prasības. Pirmajā vietā ir nauda un, lūk, arī rezultāts. Mēs paši esam nonākuši pie tā, kas noticis. Plus vēl arī iedzīvotāju migrācija, piemēram, vakar cilvēks bija Āfrikā vai Dienvidamerikā, kur čum un mudž dažādas slimības, bet šodien jau Latvijā.”
Antons Lazdāns uzskata, ka jaunā paaudze sivēnmātes neturēs, tā ir vecākās paaudzes prerogatīva, kuriem ir no senčiem pārņemtas zināšanas un prasmes, jo tas ir specifisks bizness. PVD vadītājs uzsvēra, ka Latvijā ir cūkkopības kompleksi, piemēram, Pierīgā, Rēzeknes, Dagdas novadā un citviet, kur var iegādāties sivēnus. Var ielūkoties arī internetā un palasīt sludinājumus avīzēs. A. Lazdāns atzīmēja, ka PVD neizvirza saimniekiem nekādus īpašus ierobežojumus cūku un sivēnu audzēšanā, izņemot pamatprasības, kuras ir obligāti jāpilda.
Kā veiksmīgu piemēru epidēmiju apkarošanā Antons Lazdāns minēja nagu sērgu, ar kuru pirms vairākiem gadu desmitiem slimoja pārnadži. PVD vadītājs atzina, ka toreiz visi spēki bija veltīti šīs slimības izskaušanai un tā atkāpās. Tagad nagu sērgu neviens pat nepiemin.
Entuziasti
Runājot par sivēnmāšu turēšanu, jāteic, ka mūspusē ir uzņēmīgi un pieredzes bagāti speciālisti, kuri šajā jomā darbojas jau trīsdesmit gadus, vēl no kolhozu laikiem. Tie ir Daugavpils novada Demenes pagasta piemājas saimniecības „Ozolnieki” īpašnieki Timofejs un Nataļja Krasovski. Viņi visu dzīvi kopj sivēnmātes, kolhozu laikos bija viena vai divas, bet tagad to ir vairāk nekā desmit: „Āfrikas cūku mēris mūs neskāra, jo stingri ievērojam visas Pārtikas un veterinārā dienesta rekomendācijas, nežēlojam naudu nepieciešamo sanitāro pasākumu veikšanai – pastāvīgi dezinficējam novietni, apkopjam cūkas tikai spectērpā, barojam rukšus ar noteikto barību, kura nostāvējusies noteikto laiku, jo svaigu dot nedrīkst. Piemēram, nekad nedodam zāli, pa kuru var būt bradājušas ar ĀCM slimas mežacūkas. Svešus cilvēkus kūtī nelaižam. Daži saimnieki, droši vien, domāja, ka gan jau izspruks, tāpēc arī cieta zaudējumus.”
Pašlaik Krasovsku saimniecībā ir aptuveni 60 sivēni, gan lielāki, gan mazāki. Tos pārdod 6—7 nedēļu vecumā, viens ruksītis maksā 70 eiro. Visus sivēnus nopērk pastāvīgi pasūtītāji, vislielākais pieprasījums ir no februāra līdz maijam, arī līdz jūlijam. Ziemā gan iegādājas retāk. „Sivēnu audzēšanā jāiegulda lieli līdzekļi. Jātērē daudz elektroenerģijas, jo ar mātes siltumu tiem ir par maz, vajadzīgs papildu siltums, nepieciešamas zāles un barība, jo vēlāk, izņemot mātes pienu, sivēniem jādod arī govs piens.”
Nataļja stāsta, ka, izņemot sivēnu realizāciju, kas nes peļņu, saimnieki tur arī barokļus, pārdod speķi un gaļu pasūtītājiem un atstāj arī sev.
Realizējot sivēnus, Timofejs un Nataļja katram noformē visus nepieciešamos dokumentus. Saimnieki saņem arī Eiropas Savienības subsīdijas, kuras ir labs balsts Latvijā tradicionālajai lopkopības nozarei, un ar optimismu raugās nākotnē.
