„Rèzeknê 17 Junijâ katoliu baznicâ tyka salauloti grafs Henriks Pliater-Ziberg, Leiksnas grafa Jonia dals, ar Rèzeknes apr. Janopoles kunga Römera meitu. Laulibas ceremoniju izpildeja Winia Ekscelence weiskups barons Ropps, kurs teišam beja del tò atbraucis uz Rèzekni. Pec sasalaulošonas wysa kòzu draudze aizbrauce uz Janopoles muižu."1
Tāpat kā šobrīd, arī toreiz bija jābrauc2 caur Pocelujevku, Staroščikiem. Laimīgie jaunlaulātie pat nenojauta, ka pēc pāris mēnešiem sāksies Pirmais pasaules karš, kurš būtiski izmainīs gan Eiropas politisko karti, gan arī šo cilvēku un viņu dzimtu dzīvi.
Rēzeknē dzimušais vēsturnieks Aivars Stranga raksta, ka Antona Romera Janopoles muižā glabājies pazīstamās Romeru dzimtas arhīvs. „1919. gada nogalē – 1920. gada sākumā to iznīcināja [..]. 1920. gada pavasarī Janopoles muižas dārzu vairāku hektāru platībā nosēja ar arhīva atliekām, ko izlietoja koku mēslošanai."3
1920. gada 16. septembrī Satversmes sapulce pieņēma Agrārās reformas likumu, kurš attiecās arī uz 328 muižām un 770 foļvarkām, kuras tolaik bija Latgalē.
Janopoles Romeri bija vieni no nedaudzajiem, kuriem tika atstāti muižu centri – viņi tur varēja dzīvot un saimniekot apmēram 50 hektāros, kuri palika viņu īpašumā atbilstoši reformas likumiem.
Romeru dzimta Janopolē saimniekoja no 1811. līdz 1939. gadam.
Starpkaru periodā Janopolē spilgti uzgailēja kultūras un mākslas dzirksts. „Latgales keramikas trauku lielāko kolekciju bija sakārtojis fon Romers Janopoles muižā pie Rēzeknes.”4 Romeri bija vieni no pirmajiem, kuri Latgales keramikā ieraudzīja estētisku un antikvāru vērtību un veidoja savas kolekcijas, pamatojoties uz pašu izstrādātu tipoloģiju. Liela daļa šīs t. s. Janopoles kolekcijas šobrīd glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā.
Janopolē ieprecējās Varšavā dzimusī, Viktora un Amēlijas Soltanu meita Anna. „Oficiālā saderināšanās ar Antoniju Kazimiru Romeru tika pasludināta 1917. gada 7. februārī īsi pirms Antonija aizbraukšanas uz Sanktpēterburgu, lai mācītos oficieru skolā. Pusgadu vēlāk Anna ar māti pirmo reizi ceļoja uz Janopoli. Annas un Antonija laulības notika 1918. gada 6. augustā Žitomirā, Annas onkuļa Valdemāra Veisenhofa īpašumos. Kara bēgļu gaitas jaunajai ģimenei noslēdzās 1920. gada pavasarī, kad viņi devās uz Janopoli.”5 Mākslas zinātniece Inese Dundure vēl min, ka Anna jau kopš bērnības ir daudz zīmējusi un gleznojusi, arī cītīgi skolojusies šajā jomā. Nodarbojusies ar fotografēšanu – pati attīstījusi filmiņas, izgatavojusi fotogrāfijas. Dzīvojot Janopolē, daudz adījusi un šuvusi, aizrāvusies ar kulināriju, pētījusi ārstniecības augus, pati potējusi pret vējbakām savus un citu bērnus, vadījusi mājsaimniecību. Arī gleznojusi.
„20. gs. 20.–30. gados māksliniece Anna Soltane-Romere bija pazīstama gan Latvijā, gan visā Eiropā. Viņa daudz ceļoja un eksponēja savus darbus lielākajās Eiropas pilsētās."6
Pateicoties Annas (1895–1974) un Antonija (1889–1973) dēlam Henrikam Severīnam7 u.c., Latgales Kultūrvēstures muzejs dāvinājumā saņēma Annas darinātos akvareļus, miniatūras, fotogrāfijas, kā arī dažādus materiālus par Romeru dzimtu.
Latgales Kultūrvēstures muzejā vairākas reizes bija izstādes, kurās varēja apskatīt Annas Soltanes-Romeres akvareļus. Nekad nebiju domājis, ka akvareļa tehnikā var kaut ko tādu dabūt gatavu! Šķita, ka šī tehnika ir kaut kas bērnišķīgs – vai katrs skolā kaut ko ir darījis ar krītiņiem, guašu un akvareļiem. Ka tās īstās, dārgās un cienījamās gleznas ir temperā, eļļas krāsās vai akrilā! Bet te – akvarelis! Smalkas klusās dabas un pat portreti!
Rakstot par 2020. gadā Latgales Kultūrvēstures muzejā apskatāmo starptautisko izstādi „Tikšanās – mākslinieces Sofija Romere un Anna Romere", kultūrpētniece Anna Līpenīte piebilst: „Ikviena skatītāja uzmanību piesaista A. Soltanes-Romeres glezna „Mūsu vecā auklīte Aņa Provejs". 1920. gada oktobrī radītā virtuves aina ar Romeru bērnu auklīti Aņu ir viena no izteiksmīgākajām gleznām, kas vēstī par Janopoles muižas ikdienu.”8
Mani īpaši sajūsmina Annas Soltanes-Romeres triptihs „Ziemas Madonna”, akvareļi „Vaņka Orlovs, vecticībnieks no Bondariem", „Rāznas ezers", „Olas, vodka un barankas", „Aglonas baznīcas interjers", „Pļavas ziedi uz tumša fona."9 Šo Annas Soltanes-Romeres mākslas darbu reprodukcijas var skatīt Latgales Kultūrvēstures muzeja izdotā grāmatā „Atgriešanās. Janopoles Romeru mantojums” (2018), kurā ir arī Ineses Dundures, Evijas Vasilevskas un Danas Zelčas raksti par Janopoli un šeit mitušo izcilo mākslinieci. Grāmatas sākumā var arī redzēt, kāda savulaik izskatījās Janopoles muiža – Annas Soltanes-Romeres akvareli „Janopole vasaras vidū".
Pēc Otrā pasaules kara no vecās Janopoles muižas lēnītēm pamazītēm nekas īsti nepalika pāri. Te no sākuma bija MTS10, tad 9. CBR11, vēlāk „Lauktehnika". Ir vēl kaut kur redzami akmeņu pamati un sarkanie ķieģeļi, daļēji ir saglabājies parks.
Visu Latgali ar velosipēdu – it īpaši pa maziem grants un zemes ceļiem – ir apceļojis ģeogrāfs Ivars Matisovs. Protams, ka viņš ir bijis arī Janopolē. „Tūlīt pēc Janopoles sākas plašs priedēm un eglēm apaudzis meža masīvs – lielākais Rēzeknes pilsētas apkaimē. Kādreiz – no 17. gadsimta beigām un līdz pat 20. gadsimta sākumam – šeit bija ieperinājušās laupītāju bandas, kas regulāri uzbruka garāmgājējiem un jo īpaši garāmbraucējiem – laimīgs bijis ikviens, kas briesmīgajam Janopoles mežam ticis cauri sveiks un neskarts. Tagad Janopoles mežs mežizstrādes darbos ir krietni vien paretināts, ogotāju un sēņotāju sezonāli blīvi apdzīvots un arī pietiekami drošs – kā nekā vienā meža nostūrī ierīkots Valsts robežsardzes koledžas mācību poligons „Janopole", uz kuru no Rēzeknes-Kaunatas lielceļa ved Robežsargu iela."12
Ja tiktu izveidots koku-indivīdu popularitātes reitings, tad starp Latgales vīksnām čempione būtu Janopoles Upurvīksna.
Guntis Eniņš šo divsimtgadveco vīksnu nodēvē par unikālu dabas un kultūrvēstures pieminekli, ka "tā saglabājusies kā dzīvs liecinieks divu pretrunīgu reliģiju saplūšanai"13.
20. gadsimta 30. gados pētnieki ir pamanījuši, ka kokā iekārta kristīga satura svētbilde. Kad 1986. gadā Guntis Eniņš tur bija, vīksna bija pusdzīva, bet 3 m augstumā varēja redzēt svētbildes rāmīša fragmentu. "Kad pēc desmit gadiem atbraucu otrreiz, vīksnas stumbrs bija nolauzts 3 m augstumā. [..] Brīnumainākais bija tas, ka pie koka joprojām bija svētbildes rāmīša fragments "L" burta formā. Stumbrs bija lūzis tieši virs svētbildes. Pie Upurvīksnas aizbraucot 2008. gadā, atkal redzēju daļu svētbildes ierāmējuma. Tikai šoreiz tas bija lejā uz vīksnas saknēm. Turklāt tas vairs nebija vecais koka rāmītis, bet gan no skārda darināts, ar robotām maliņām. "Ak, Jēzus Marija!" – tā iesauktos latgalieši. Tas nozīmē, ka pie vecās, atdzimstošās Janopoles vīksnas stumbra ik pa laikam kāds piestiprina jaunu svētbildi"14.
1 Kronika // „Drywa", 25.06.1914.
2 Rēzeknē agrāk bija Janopoles iela (tagadējā Bukmuižas).
3 Stranga A. Bija arī poļu intereses // „Neatkarīgā Cīņa”, 24.08.1992.
4 Blaževičs I. Latgaļu keramika starptautiskā izstādē // „Brīvā Latvija", 08.07.1996.
5 Dundure I. Akvareliste Anna Soltane-Romere // Atgriešanās. Janopoles Romeru mantojums – [B.v.]: Latgales Kultūrvēstures muzejs, 2018., 11. lpp.
6 Zelča D. Dāvanā – 100 akvareļi! // „Rēzeknes Vēstis", 28.10.2016.
7 Pēc Otrā pasaules kara Anna un Antonijs dzīvoja Kanādā.
8 Līpenīte A. Par Janopoles muižu, tās ikdienu un auklīti Aņu Provejs // „Rēzeknes Vēstis", 16.10. 2020.
9 Atgriešanās. Janopoles Romeru mantojums – [B.v.]: Latgales Kultūrvēstures muzejs, 2018.
10 Mašīnu un traktoru stacija.
11 Ceļu būvniecības rajons.
12 Matisovs I. Latgales muižas un to dažādie likteņi // „A12”, 2020., Nr. 6.
13 Eniņš G. 100 dižākie un svētākie. - Rīga: LA izdevniecība, 2008., 276.lpp.
14 Eniņš G.100 dižākie un svētākie. - Rīga: LA izdevniecība, 2008., 276.-277.lpp.
