Uzrunājot studentus Filipīnās, pāvests Francisks sacīja: „Kas ir svarīgākais, kas jums jāiemācās ģimenē, skolā, universitātē? Un kas ir svarīgākais, kas jāsaprot dzīvē? Ir jāiemācās mīlēt!” (Manilā, 18.01.2015.) Tas ir liels dzīves izaicinājums un nopietns darbs! Sirds ir mīlestības simbols tieši tādēļ, ka tā veic ļoti svarīgu funkciju mūsu organismā – tā visu laiku saņem asinis un dod, saņem un dod... Tas pats notiek arī ar mīlestību. Vispirms mēs esam tie, kuri saņemam gan cilvēcisko, gan arī dievišķo mīlestību, lai pēc tam iemācītos to dāvāt citiem. Tā ir māksla, kas apgūstama mūža garumā. Jā, mīlēt nav nemaz tik viegli, tomēr vienīgi mīlestība piešķir jēgu mūsu dzīvei. Neliels daudzums, dāvāts ar mīlestību, nekad nebeidzas, bet kļūst par vitalitātes, prieka un laimes avotu.
Viens no trim jautājumiem, ko Laulību ceremonijā Baznīcas vārdā garīdznieks uzdod līgavainim un līgavai ir šāds: „Vai esat gatavi visu mūžu viens otru mīlēt un cienīt?” Te nav runa par pieciem, desmit, trīsdesmit, piecdesmit gadiem, bet visu mūžu – līdz pat nāvei. Vai kādreiz esam aizdomājušies, ko nozīmē visu mūžu viens otru mīlēt un cienīt? Kas ir mīlestība, bez kuras mēs nevaram dzīvot? Kādas ir mīlestības svarīgākās īpašības? Uz šiem jautājumiem centīsimies atbildēt šajā rakstā.
Pirmkārt, mīlestība ir dāvana un uzdevums. Bībele mums stāsta par Dieva bezgalīgo mīlestību pret cilvēku, kas savu pilnību sasniedza Jēzū Kristū: „Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas tic Viņam, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvi” (Jņ 3,16). Dieva mīlestība ir cilvēka visdziļāko ilgu pēc laimes un mūžības piepildījums. Vienīgi Dieva mīlestība ir spējīga pārveidot mūsu dzīvi, atvērt sirdis un darīt dzīvi skaistu. Šo mīlestību nevar nopelnīt, jo tā ir žēlastība, kas tiek dota par velti. Taču no mums pašiem ir atkarīgs, vai mēs šo mīlestību pieņemsim, vai atmetīsim. Katram ir jāizdara personiska izvēle – uzticēties Viņa vārdam, vai aiziet no Viņa. Jēzus nevienu nespiež sekot Viņam. Tā nav viegla izvēle, bet neviens mūsu vietā to nevar izdarīt.
Ja atsaucamies šim aicinājumam, tad patiesi atklājam mūsu dzīves lielo potenciālu, jo piedzīvojam brīvību, dzīves skaistumu un lielumu. Mēs saņemam nepelnītu Dieva mīlestību, lai dalītos tajā ar saviem tuvākajiem un dzīvotu citu dēļ. Pāvests Francisks vēstījumā jauniešiem rakstīja: “Mēs tik bieži dzīvē tērējam laiku, sev jautājot: “Bet kas es esmu?” Tu vari sev jautāt, kas esi, un pavadīt visu mūžu, meklējot atbildi uz šo jautājumu. Bet pajautā sev: “Kam es esmu?” Protams, tu esi Dievam. Bet Viņš ir vēlējies, lai tu būtu arī citiem, un ir tevi apveltījis ar daudzām īpašībām, tieksmēm, dāvanām un harizmām, kas nav domātas tev, bet ir citu dēļ.” (Christus vivit, 286)
Otrkārt, mīlestība ir prieks par labo. Tā teica svētais Akvīnas Toms: „Mīlestība ir prieks par labo, jo labais ir vienīgais mīlestības pamats. Mīlēt nozīmē – gribēt darīt kādam labu.” Mīlestībā lielāku prieku un gandarījumu mums dod nevis ņemšana, bet gan došana – labais, ko darām citu dēļ. Taču tā nav patiesība, ka īsta mīlestība tikai un vienīgi dod, īsta mīlestība arī saņem, bet arī saņemt vajag mīlestībā. Rūpes par līdzcilvēku ir cieši saistītas ar atbildību par viņu, jo nav mīlestības bez atbildības. Atbildība ir apziņa, ka man jārūpējas par katra cilvēka patieso labumu, jo cilvēks uzreiz pēc Dieva ieņem visaugstāko vērtību. Atbildība ir ļoti svarīga mīlestībā, taču mīlestības virsotne ir gatavība uzupurēties un nesavtīgi sevi dāvāt citiem. Tas ir vislielākais mīlestības apliecinājums!
Tātad mīlēt nozīmē vēlēties un meklēt otra labumu. Ja mēs kādu mīlam, tad darām visu, kas ir mūsu spēkos, lai otrs būtu laimīgs. Austriešu rakstnieks Rainers Marija Rilke savā dienasgrāmatā ir atstājis atmiņu ainu par kādu ubadzi, kuru katru dienu sastapa kādā no Parīzes ielām. Laiku pa laikam garāmgājēji šai ubadzei deva sīknaudu. Viņa vienmēr sēdēja nekustīgi it kā būtu bez dvēseles. Kādu dienu Rilke uzdāvināja viņai skaistu rozi. Kad viņa to ieraudzīja, uzreiz viņas seja sāka starot un parādījās smaids. Rilke pirmo reizi ieraudzīja, ka šai ubadzei ir jūtas. Viņa nebija redzama uz šīs ielas astoņas dienas, jo saņēma kaut ko vairāk nekā naudu. Vai mēs mīlam kādu tik ļoti vienkārši tādēļ, ka viņš ir?!
Treškārt, mīlestība ir uzupurēšanās. Lai mēs varētu būt citu dēļ, lai spētu uzupurēties, vispirms ir jāatsakās no egoisma. Mīlestības raksturīga īpašība ir „nomirt sev”, tas nozīmē cīņu ar sevi – lai nekoncentrētos vienīgi uz sevi un savām egoistiskajām vajadzībām. Jo vairāk mēs spējam nomirt sev, jo vairāk varam dzīvot citu labā. Tēlainā veidā par to ir sacīts Jāņa Evaņģēlijā: „Ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, tas paliek viens, bet, ja mirst, tad nes daudz augļu.” (Jņ 12,24) Nomiršana sev ir ceļš, kas ved pie Dieva un pie līdzcilvēkiem. Mums pastāvīgi ir jāizlaužas no ieslēgšanās sevī un jāpārvar pašiem sevi, lai ieietu mīlestības atmosfērā. Jo vairāk mēs uzvaram savu egoismu, jo vairāk atveramies uz Dievu, tuvāko un arī sevi pašu. Krustā sistais Jēzus ir piemērs un spēka avots visiem, kuri vēlas upurēties otra labā. Viņš pats sacīja: „Nevienam nav lielākas mīlestības ka tam, kas atdod dzīvību par saviem draugiem.” (Jņ 15,13) Jēzus pats mums parādīja, ka jāmīl. Viņš ir piemērs – pietiek tikai paraudzīties uz krustu, lai zinātu pietiekoši daudz par mīlestību. Mēs par tik mīlam, par cik esam gatavi uzupurēties un nesavtīgi dāvāt sevi otrai personai – Dievam vai cilvēkam.
Var gadīties tā, ka vīrs vai sieva smagi saslimst un vajadzēs par viņu rūpēties kā par mazu bērnu. Slimības laikā būs jādara viss – jāpabaro, jāmazgā, jāpalīdz izdarīt visas fizioloģiskās vajadzības, utt. Vai esmu gatavs, vai esmu gatava tādā situācijā būt otram blakus? Kā mēs to zinām, ir daudz tieši tādu situāciju, ka jauni cilvēki, kuriem vēl vajadzētu ilgi dzīvot – nomirst, aizejot bojā autoavārijā vai paliek par invalidiem. Es novēlu visiem pašu to labāko, bet kā pazīstam dzīvi, tad šādas lietas arī notiek. Un ko tad darīt tālāk? Piemēram, tavs vīrs vai sieva kļūst par invalīdu. Vai visu dzīvi tu paliksi kopā ar viņu? Ja tā notiks, vai stumsi invalīdu ratiņus? Vai mūsu mīlestībā ir tāda upurgatavība?
Ceturtkārt, mīlestība ir kalpošana. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kuru ir pārņēmusi konsumpcijas jeb patērēšanas mentlitāte. Kāds teologs ir pareizi teicis, ka „mums jāmīl cilvēki un jāizmanto lietas, taču mūsdienās viss ir otrādi – mēs mīlam lietas un izmantojam cilvēkus.” Tādēļ mēs pārāk maz domājam par uzupurēšanos, nesavtību, kalpošanu citiem, drīzāk par ieguvumu, aprēķinu, varu. Cilvēki un notikumi tiek vērtēti pēc ieguvuma un zaudējuma kritērija. Solidaritāti starp cilvēkiem aizvieto sāncensības gars – kurš būs pirmais, labākais – pat ja maksa ir otra cieņas sabradāšana.
Nesen internetā skatījos īsu, bet ļoti aizkustinošu filmu par paraolimpiskajām spēlēm, kurās piedalījās cilvēki ar fiziskiem un garīgiem traucējumiem. Kad viens no sprinta skrējējiem nokrita, tad otrs, tā vietā lai to izmantotu un vinnētu skrējienu, apstājās un palīdzēja piecelties tam, kurš bija pakritis. Kad viņš piecēlās, viņi kopā noskrēja līdz finišam.
Īsta tuvākmīlestība izpaužas kalpošanā. Kāds gudrais ir teicis: „Mīlestība nav lietvārds, mīlestība ir darbības vārds.” Patiesa mīlestība ir konkrēta rīcība, kas visvairāk veicina cilvēka attīstību viņa personības tapšanas procesā. Un tieši mīlestība vispilnīgākā veidā īsteno tās spējas, kas mīt pašā cilvēkā.
Piektkārt, mīlestība ir kopība. Ir tāda sena afrikāņu paruna: „Ja gribi iet ātri, ej vienatnē. Ja gribi aiziet tālu, ej kopā ar citiem.” Cilvēks tika radīts, lai mīlētu un būtu mīlēts, tādēļ viņam ir nepieciešama otra persona. Kopīgas mīlestības paraugs mums ir Svētās Trīsvienības eksistence, kurā mīlestība ir pamats attiecībām starp Tēvu un Dēlu, un Svēto Garu. Cilvēks, radīts pēc Dieva attēla un līdzības, patiesi mīl tikai tad, kad viņš veido kopību ar Dievu un cilvēkiem. Mīlestība īstenojas došanā un saņemšanā, un bez piederības kopienai tas ir neiespējami. Mēs mācāmies mīlēt un mīlam, pateicoties dzīvei kopienā. Jebkurš egoisms nogalina mīlestību, jo tā ir sevis meklēšana. Par to rakstīja Benedikts XVI: „Mīlestība pieaug mīlot. Mīlestība ir dievišķa, jo nāk no Dieva un saista mūs ar Dievu, bet šis vienojošais process pārveido mūs par Mēs, kas pārvar mūsu šķelšanos un dara, ka kļūstam viens vesels tā, ka beidzot Dievs ir viss visā” (DCE 18).
Apkopojot iepriekš teikto varam secināt, ka mīlestība ir ļoti svarīga mūsu dzīvē, jo bez tās mēs nevaram dzīvot un nevaram būt saprasti kā cilvēki. Tieši mīlestība piešķir dzīvei jēgu, paveic mūsos lielas pārmaiņas un dara, ka mēs īstenojam un pilnveidojam sevi uzupurējoties citu labā. Jautāsim sev ne tikai: kas es esmu, bet: kam es esmu. Dievs taču mūs ar ir apveltījis ar daudzām īpašībām, tieksmēm, dāvanām un harizmām, kas nav domātas tikai mums, bet kopīgam labumam. Mēs dzīvojam piepildītu un pilnvērtīgu dzīvi tikai tad, kad dzīvojam citu dēļ.
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
