9. maijā, kad Krievijā oficiāli tika atzīmēta Sarkanās armijas uzvaras Otrajā pasaules karā 76. gadadiena, dienas gaitā Dubrovina parku Daugavpilī apmeklēja un ziedus pie mūžīgās uguns un memoriāla kritušajiem karavīriem nolika vairāki tūkstoši cilvēku.
Līdzīgi kā pērn sakarā ar valstī noteiktajiem „Covid-19” izplatību ierobežojošajiem pasākumiem nenotika tradicionālais gājiens organizētā kolonnā no Slavas skvēra līdz Dubrovina parkam. Nolikt ziedus un godināt kritušo piemiņu cilvēki pamatā devās individuāli vai nelielās grupās.
Ziedus un vainagus pie memoriāla nolika arī dažādu Daugavpils biedrību un politisko spēku pārstāvji, bet Ielu muzikants izpildīja kara laiku dziesmas. Piemiņas pasākumā tika manīti arī vairāki politiķi un cilvēki, kas balotējas 6. jūnijā pašvaldību vēlēšanās.
Neskatoties uz to, ka visas dienas laikā piemiņas pasākumu Dubrovina parakā apmeklēja liels daudzums cilvēku, tas aizritēja mierīgi, bez būtiskiem starpgadījumiem. Kārtību pasākumā uzraudzīja Valsts policijas un pašvaldības policijas darbinieki.
8. maijā, kad visā pasaulē tiek atzīmēta Nacisma sagrāves diena un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena, pieminot visus to baiso notikumu upurus, viņu atdusas un piemiņas vietās Daugavpilī tika nolikti ziedi. Piemiņas brīžos piedalījās Daugavpils domes vadība un deputāti, Krievijas un Baltkrievijas ģenerālkonsuls un sabiedrisko organizāciju pārstāvji.
Kara gados Daugavpils apkaimē tika izveidota padomju karagūstekņu koncentrācijas nometne “Štalag-340” un geto, kur tika sadzīti 14 000 ebreju. No 1941. līdz 1944. gadam, pēc oficiālajiem datiem, šajās vietās iznīcināti 165 000 cilvēku. Daudzi civiliedzīvotāji bija aizdzīti spaidu darbos uz Vāciju.
Pilsēta bija sagrauta par 70%, bija iznīcinātas praktiski visas ražotnes, elektrostacija, ūdensvads, dzelzceļš, tilti un daudzas jo daudzas sabiedriskās ēkas un dzīvojamās mājas. Bija sagrauta lielākā daļa medicīnas iestāžu, 1944. gadā pilsētā bija tikai astoņi ārsti un desmit medicīnas darbinieki. Iedzīvotāju skaits, saskaņā ar datiem uz 1944. gada 26. augustu, salīdzinot ar pirmskara laiku, no 51 300 cilvēkiem saruka līdz nieka 14 832.
Daugavpils atjaunošana, kas bija sākusies vēl pirms kara beigām, prasīja daudz laika un pūļu. Tomēr, pateicoties iedzīvotāju entuziasmam un darba sparam, pilsēta atdzima.
