Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 19. jūnijs
Sestdiena
Nils, Viktors
+17.2 °C
skaidrs laiks

E. Malahovska -- kad dvēsele alkst, sākas interese arī par dzeju

Ilūkstes novada Bebrenes pagasta Bebrenes ciema bibliotēkā strādā Emma Malahovska, kura, izņemot savus tiešos pienākumus, sekojot savas sirds aicinājumam, pēta dzimtās puses vēsturi. Pašlaik Emma jau ir savākusi tik daudz vērtīgu un retu materiālu, ka to pietiktu vairākām doktora disertācijām un bestselleriem.

Gandrīz gadsimta trešdaļa grāmatu valstībā

Bebrenes bibliotēkā Emma Malahovska strādā gandrīz gadsimta trešdaļu. Šajā laikā viņa pieradinājusi lasīt grāmatas nevienu vien paaudzi, tāpēc tagad var pastāstīt par padomju laiku cilvēku iecienītāko lasāmvielu, kad godā bija izdevumi, kuros tika iztirzātas nopietnas tēmas, piemēram, patriotiskā literatūra vai klasika, kā arī mūslaiku grāmatmīļiem, kuru, kā ar nožēlu atzīst Emma, paliek aizvien mazāk. Agrākajos gados bibliotēkā bija vairāk nekā 400 aktīvo lasītāju, savukārt 2020. gadā pandēmijas dēļ – vien 228.

Bibliotēkā ir aptuveni septiņi tūkstoši izdevumu, galvenokārt latviešu valodā, savukārt krievu valodā pieejami pārsvarā detektīvromāni. Pagasta iedzīvotāji vairāk lasa latviešu valodā. „Pieprasītākā ir ārzemju, izzinošā un bērnu literatūra, arī tematiskās enciklopēdijas un, protams, periodiskie izdevumi – avīzes un žurnāli. Jāatzīmē, ka cilvēki sākuši interesēties arī par dzeju, acīmredzot, ir pienācis laiks, kad dvēsele alkst pēc tās,” stāsta bibliotekāre, kurai, ņemot vērā lasītāju interesi par dažādu literatūru, ir jāpilda viņu vēlmes.

Arī lasītāju skaita sarukumam ir izskaidrojums. Emma atzīmē, ka paaudze vecumā no 20 līdz 40 gadiem nevis dodas uz bibliotēku, bet gan labprātāk uzturas virtuālajā vidē. E. Malahovsku, kura par bibliotekāri nostrādājusi tik ilgus gadus, šī situācija apbēdina, taču Emma to uztver kā modes lietu un šim laikam raksturīgu iezīmi, ko nav iespējams ietekmēt, jo visi vēlas sekot līdzi progresam.

Emmu Malahovsku priecē tas, ka skolēni arī tagad apmeklē bibliotēku – visdažādākās informācijas un zināšanu krātuvi. Viņa uzskata, ka cilvēki, kuri ir raduši lasīt, darīs to arī turpmāk, neatkarīgi no laikmeta, savukārt tos, kuriem grāmatas nav vajadzīgas, tāpat neizdosies piespiest lasīt. Piemēram, kāda nu jau deviņdesmit gadus veca bebreniete ir izlasījusi visu literatūru, kura viņu interesē, tāpēc Emma pasūta šai lasītājai grāmatas no citām reģiona bibliotēkām. Taču šādu lasītgribētāju ir ļoti maz.

Sešus kilometrus no Bebrenes atrodas Ilzes ciems, kur tukšajās telpās var glabāt grāmatas, tāpēc nobružātās un maz pieprasītās grāmatas Emma ved uz Ilzi, savukārt lasītāju pieprasītos izdevumus bibliotekāre atved no ciema, kur laika gaitā izveidojies liels grāmatu fonds. Tur nonāk arī iedzīvotāju dāvātās grāmatas, jo, neatkarīgi no tā, vai lasāmviela ir vērtīga vai arī ne, Emma nespēj izmest grāmatas atkritumos. Par ilggadēju un apzinīgu attieksmi pret darbu E. Malahovska saņēmusi daudzus goda rakstus, diplomus un citus apbalvojumus, kuri izvietoti bibliotēkā.

Jāpiebilst, ka Emma Malahovska, pirms kļuva par bibliotekāri, strādāja par audzinātāju vietējā sovhoztehnikuma kopmītnē, tāpēc viņai ir liela pieredze darbā ar cilvēkiem un tas palīdz arī bibliotekāres darbā.

Viss par grāfiem

Par to, ka Emma Malahovska varētu doties pelnītā atpūtā, Bebrenes pagasta pārvaldes vadītāja Benita Štrausa negrib ne dzirdēt. Viņa bilst, ka nelaidīs projām Emmu tik ilgi, kamēr bibliotekāre neuzrakstīs grāmatu par Bebrenes ciema un pagasta vēsturi. „Materiālus esmu savākusi, ir daudz fotogrāfiju, taču grāmata nav raksts, viss ir rūpīgi jāsistematizē, vairākkārt jāpārbauda, pēc tam jānoformē, jāsagatavo publicēšanai, vārdu sakot, jāveic milzīga darbs,” skaidro Emma. Viņa necer, ka darba turpinātājs bibliotēkā turpinās arī darbu ar vēstures materiāliem, jo šādu cilvēku – sava dzimtā novada patriotu un aizrautīgu tā vēstures pētnieku atrast ir gandrīz neiespējami. Šo savu interesi Emma raksturo visai tēlaini: „Es kā cilvēks, kuram piemīt kaitīgs ieradums, nelikšos mierā, kamēr nebūšu atradusi to vai citu materiālu par novada vēsturi.”

Savulaik bibliotekāre sāka vākt materiālus par grāfu Plāteru-Zībergu dzimtu un muižu, kura atrodas ciema teritorijā. Emma nelūdza naudu savas idejas īstenošanai, bet par saviem līdzekļiem internetā pasūtīja pāris grāmatas no Parīzes, katru 25 eiro vērtībā. Vienu – franču valodā – bijušā grāfa dēla Aleksandra atmiņas, otru – angļu valodā -- grāfa meitas Marijas atmiņas. Saņēmusi grāmatas, bibliotekāre tās pārtulkoja internetā latviešu valodā, lai izmantotu savā darbā.

„Grāfa bērni stāsta par savu bērnību, cik vien to atceras, par to, kādi cilvēki braukuši ciemos, par ballēm un pieņemšanām, medībām vai arī, piemēram, kā ģimene „izrakstījusi” no Parīzes pavāru. Grāmatās ir informācija arī par Krievijas revolūciju un to, kādas sekas tā atstāja uz Plāteru-Zībergu dzimtu. Vārdu sakot, grāmatās ir aizraujoša un interesanta informācija, kuru nekur citur neatrast,” stāsta Emma, kura izveidojusi arī visu grāfu ciltskoku. E. Malahovska zina stāstīt, ka tad, kad grāfs jau bija devies projām, šeit, Līksnā, palika divas grāfienes, kuras pirms nošaušanas boļševiki piespieda izrakt pašām sev kapu. Vēlāk vietējie iedzīvotāji pārapbedīja grāfienes vietējos kapos. „Kad 1920. gadā šeit ieradās grāfa dēls Aleksandrs, viņš bija pārsteigts, ka radinieču atdusas vietas nav pamestas novārtā, bet sakoptas un izrotātas ziediem. Laikam ritot, kopiņas saplaka, mēs ar Benitu mēģinājām tās atrast, taču pagaidām tas nav izdevies,” pavēstīja Emma.

Arhīvs un laiks

Pats par sevi saprotams, ka tik rūpīgu un dziļu izpēti nav iespējams veikt darba laikā, tāpēc Emma to dara brīvajā laikā. Bibliotekāre parādīja plauktus, kuros glabājas materiāli par dzimto novadu, Bebrenes vēsturi, kurus viņa vākusi divdesmit gadus, izmantojot arhīvos, novadpētniecības muzejā pieejamo informāciju un vietējo iedzīvotāju atmiņu stāstus: „Pilnvērtīgam darbam ar šī arhīva materiāliem nav laika, taču tas ir ļoti vajadzīgs un svarīgs darbs. Tagad vien nedaudzi, un ne tikai jaunieši, bet arī vecāka gadagājuma cilvēki, pārzina savu ciltskoku, novada vēsturi. Bet tas ir ļoti svarīgi, un tikai ar laiku cilvēks sāk interesēties par saviem saknēm un senčiem.”

Emma Malahovska savākusi materiālus arī par kolhozu laikiem, jo par šo tēmu ir gana daudz informācijas.

Bibliotekāre parādīja skaisti un gaumīgi noformētu materiālu krājumu par Bebrenes Svētā Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīcu. Arī tos daudzus gadus viņa vākusi arhīvos, baznīcas grāmatās, uzklausot vietējo iedzīvotāju stāstus, internetā, tostarp atrastas arī retas fotogrāfijas.

Ko lasa Emma

Brīvajā laikā bibliotekāre vislabprātāk lasa detektīvromānus. Klasiku Emma izlasījusi jau skolas gados, jo sāka par to interesēties ceturtajā klasē. Tādējādi pagaidām viņai nav īpašas vēlmes tajā iedziļināties no jauna. Turklāt mūsdienās ir pieejams ļoti plašs citas interesantas, izzinošas un aizraujošas literatūras klāsts.

Emmai Malahovskai patīk pārdomāt dzīves jēgas jautājumus, domās pārcilāt savu dzīvi – kas tajā bijis labs, ka slikts, aizstaigāt uz tuvējo mežiņu sēnēs un pabūt dabā. Emma vēlas izmēģināt roku gleznošanā, lai attēlotu uz audekla visu redzēto.

… Ejot ārā no pagasta pārvaldes ēkas, skatienu piesaistīja sieviešu apavu kolekcija – uz palodzes izvietoti interesanti un smieklīgi keramikas, māla un citu dabas materiālu suvenīriņi, kopumā vairāk nekā simts eksemplāri. Izrādās, ka tas ir vēl viens Emmas hobijs, par kuru interesantā sarunas biedre nezin kāpēc nepastāstīja…

 

 

 

 

 

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.