Bezpajumtes kaķu liktenis ir smags, lai ko arī mēs, cilvēki, par to domātu vai arī censtos par to nedomāt nemaz, lai sevi nesatrauktu. Taču, nedomājot par nelaimīgajiem, mēs nepadarām šo pasauli labāku. Savukārt daži uzskata, ka, lai „uzlabotu” viņu pašu pasauli, drīkst izturēties cietsirdīgi pret citām – vājākām un neaizsargātām būtnēm. Pagājušajā nedēļā Daugavpilī, Ķīmiķu mikrorajonā, aizgāja bojā vairāk nekā pieci bezpajumtes kaķi, bet dažus tā arī neizdevās atrast. Turklāt daudzi iedzīvotāji ir pārliecināti, ka dzīvnieki tika iznīcināti tīšām, tos noindējot. Šis notikums satrieca dzīvniekmīļus, izraisīja strīdus, uzsākta notikušā izmeklēšana un vainīgo meklēšana, lai sauktu viņus pie atbildības. Avīzes „Latgales Laiks” reportiere sarunājās ar Ķīmiķu mikrorajona iedzīvotājiem, kuri pauda savu viedokli par notikušo, bezpajumtes kaķu likteni un to, kā atrisināt šo problēmu.
Valentīna, skolas laborante, aizraujas ar dārzkopību, pensionāre: „Man ir žēl visu dzīvo radību – putniņu, kaķu, suņu. Esmu bijusi situācijā, kad vajadzēja nodot patversmē vairākus kaķus. Dzīvē mēdz būt dažādi, un visus zvēriņus pie sevis uz mājām nepaņemsi. Vērsos patversmē, taču man atteica. Tamlīdzīgā situācijā bija nonākusi arī mana paziņa, kura gribēja aizvest uz patversmi suni, jo tā saimniece bija mirusi. Arī viņai atteica, sakot, ka nav vietu. Vajadzētu parūpēties, lai patversmē būtu vairāk vietu klaiņojošiem vai bez saimnieka palikušiem dzīvniekiem. Protams, ir cilvēki, kas baro bezpajumtes kaķus, taču pat tad, ja zvēriņi necieš badu, dzīvot uz ielas ir bīstami, jo kāds var noindēt, sakropļot!”
Anfisa, krāsotāja, pašlaik pensionāre: „Ja paši kaķu saimnieki izturētos nopietnāk pret dzīvniekiem, uzņemtos atbildību par tiem, pilsētas ielās nebūtu tik daudz bezpajumtes dzīvnieku. Paši turam un paši ļaujam tiem vairoties, bet pēcāk žēlojam – tādējādi dzīvnieki cieš mūsu pašu dēļ. Gadījumus, kad cilvēks paņem uz mājām jauku un mīlīgu kaķēnu vai kucēnu, parotaļājas, nevar ne saskaitīt, un kā lai zina, kāds ir šīs jaukās „rotaļlietas” turpmākais liktenis? Šādi mēs paši vairojam klaiņojošos dzīvniekus. Vajag stingrāk izturēties pret šādiem te „dzīvniekmīļiem”!”
Tatjana, sabiedriskā transporta jomas darbiniece: „Ja šī tēma tiktu iztirzāta dziļāk un nopietnāk, atklātos vēl šausminošākas lietas par neseno kaķu indēšanu Ķīmiķu mikrorajonā. Pastāstīšu, kā bija pie mums. Mūsu mājas pagrabā dzīvoja daudz kaķu, vesels klans, tos baroja. Kādam nepatika, ka dzīvnieki pieķēza, līdz ieradās vīrietis ar suni, un viņi divatā nežēlīgi izrēķinājās ar bezpajumtes kaķiem. Mēs, kaimiņi, pēc kārtas vērojām, lai patvaļīgo vīrieti apturētu. Taču viņi tomēr padarīja savu „darbu” – iznīcināja visus kaķus. Tā bija briesmīgs, nežēlīgs slaktiņš… Bet kaķi nelielā skaitā pagrabos ir vajadzīgi, jo tie ķer grauzējus. Nedrīkst nežēlīgi izrēķināties ar dzīvniekiem, plēšot un saraustot tos gabalos.”
Olga, atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā: „Ķīmiķu mikrorajonā ir daudz bezpajumtes kaķu baru. Kaimiņmājā dzīvo vīrietis, kurš tos baro, tādējādi palīdzot izdzīvot bezsaimnieka kaķiem. Ir arī citi brīvprātīgie, kuri par savu naudu palīdz nelaimīgajiem dzīvniekiem. Tie taču nav vainīgi, ka ir piedzimuši un cilvēki pret viņiem slikti izturas. Dzīve ir skaista, un mēs, cilvēki, nedrīkstam pieļaut, ka dzīvnieki mokās. Šis jautājums ir jārisina humāni. Ir cilvēki, kuri būvē namiņus ielas kaķiem, lai kaut nedaudz atvieglotu to dzīvi. Es atbalstu humānu un apsvērtu rīcību, nevis cietsirdīgu izturēšanos pret neaizsargātām būtnēm. Ir vērts atcerēties, ka kādreiz tieši kaķi paglāba cilvēkus un viņu pārtiku no grauzēju uzbrukumiem. Turklāt, iznīcinot nelūgtos viesus, kaķi pasargāja cilvēkus arī no infekciju, slimību izplatīšanās. Pastāv viedoklis, ka arī „kovids” ir sods par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem.”
Inna, bērnudārza darbiniece, pašlaik pensijā: „Žēl klaiņojošo dzīvnieku, taču ar žēlošanu vien nebūs līdzēts. Ir nepieciešama apsvērta un humāna rīcība. Nedrīkst ņirgāties ne par dzīvniekiem, ne cilvēkiem, ne dabu! Protams, daži cilvēki, barojot kaķus, rada antisanitāru vidi -- arī tas ir svarīgs jautājums. Taču kaķi mums palīdz. Mēs dzīvojam pie purva, un es vairākkārt esmu redzējusi, kā kaķi ķer žurkas. Arī dzīvojot māju pagrabos, kaķi ķer peles un žurkas, kuras, ka vien tām būtu visa vaļa, sākto „saimniekot” cilvēku ziemas krājumos un sagrauztu tur noliktās mantas.”
Tamāra, medicīnas darbiniece, pensijā: „Uzskatu, ka šis jautājums jārisina pārdomāti, un bezpajumtes dzīvniekus nedrīkst mērdēt badā. Ja Dievs tos radījis, devis tiem dzīvību, tātad – tie kādam ir vajadzīgi. Ir labi, ja ģimenē tiek ieaudzināta labsirdīga attieksme pret dzīvniekiem. Mūsu pagalmā ir bērni, kuri baro bezsaimnieka kaķus, arī es viņiem palīdzu. Viss sākas ar audzināšanu ģimenē, pagalmā, skolā. Dažkārt, dzirdot par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, acīs sariešas asaras. Cilvēcība un kultūra un jāieaudzina no mazotnes.”
