Runājoties ar Ilūkstes novada Bebrenes pagasta pārvaldes vadītāju Benitu Štrausu, pārņem dīvaina sajūta: kas viņa ir vairāk – ierēdne – pagasta vadītāja, vai cilvēks, kuram dzimtā novada, etnogrāfijas, senatnes un cilvēkmīlestība prevalē pār visu citu. Un vēlāk noskaidrojas, ka tas nevis traucē, bet gan viens otru papildina.
10 gadi Bebrenes pagasta pārvaldē
Šajā amatā Benita ir jau vairāk nekā desmit gadus – tas ir pietiekami ilgs laiks, lai daudz ko paspētu paveikt dzimtā pagasta labā, vienlaikus nosakot sava turpmākā darba perspektīvu un stratēģiju. Tā nav tikai vārdi, bet gan reāli darbi: „Kopš esmu pagasta pārvaldes vadītāja, esam ieklājuši ciemā asfaltu, ierīkojuši apgaismojumu, tagad var aizbraukt uz Ilūksti pa labu ceļu, nevis grambām, kā tas bija agrāk. Esam paveikuši arī daudzus citus darbus, lai Bebrenes ciems kļūtu skaistāks un mūsdienīgāks. Uzskatu, ka šo plānu īstenošanā viena no manām galvenajām priekšrocībām bija tā, ka esmu vietējā, tāpēc labi pazīstu cilvēkus.
Benita Štrausa, pirms kļuva par pagasta vadītāju, strādāja Bebrenes pagastā par tūrisma organizatori, labiekārtošanas un ainavu dizaina speciālisti. Un, kad tika piedāvāts priekšsēdētājas amats, viņa sākumā atteicās, bet vēlāk lēma citādi: „Es labi pratu savu agrāko darbu un darīju visu, lai Bebrene būtu skaista, mājīga un komfortabla dzīvošanai. Taču pagasta priekšsēdētājas amatā es varēju paveikt daudz vairāk, tāpēc arī piekritu stāties iepriekšējā vadītāja vietā, kurš bija devies pelnītā atpūtā.”
Brīnišķais skolas laiks
Benita savulaik absolvēja Bebrenes vidusskolu, pēc tam Daugavpils Pedagoģiskā institūta Bioloģijas un ķīmijas fakultāti, kur ieguva bioloģijas skolotājas specialitāti, pēcāk Jelgavas rajonā skolā mācīja dabaszinātnes, bioloģiju un ķīmiju, strādāja arī par skolas mācību daļas pārzini, pasniedza agronomiju un ģeogrāfiju: „Šādi aizritēja aptuveni desmit gadi. Manā dzīvē tas bija vislabākais laiks ne vien tāpēc, ka biju jauna un enerģiska, -- galvenais, ka šajā laikā uzkrāju nepieciešamo dzīves un profesionālo pieredzi. Bet vēl svarīgāk bija tas, ka savas zināšanas es nodevu skolēniem, jo peļņa dzīvē nav galvenais.”
Savukārt Benitas Štrausas darba kabinets atgādina etnogrāfisko un novadpētniecības muzeju – šeit izvietoti seni sadzīves priekšmeti un citas senlietas, gleznas, dažādi rokdarbi, suvenīri un dekoratīvi lietišķās mākslas darbi. Benitu kā sava novada un pagasta patrioti un, vēl jo vairāk, kā speciālisti, kuras pārziņā bijis ekotūrisms un novadpētniecība, visvairāk satrauc tas, ka senatnei tiek veltīts aizvien mazāk uzmanības: „Tie nav tukši vārdi, bet mūslaiku skarbā realitāte. Lai par to pārliecinātos, pietiek vien palūkoties apkārt. Vecie ļaudis aiziet mūžībā, viņu mājas paliek tukšas un pamazām nozūd no zemes virsas. Novadam un pagastam tie ir zaudējumi. Citviet Eiropā šos jautājumus risina citādi, tur saudzīgi glabā savu pagātni.”
Tāpēc, lai mantojums neaizietu zudībā, Bebrenes pagastā, cik vien bija iespējams, vāca vecas mantas, sadzīves priekšmetus, lai izveidotu muzeju. Sākotnēji tika rīkotas izstādes, bet vēlāk vecajās dzirnavās, kuras uzbūvētas 1836. gadā, tika izveidota speciāla ekspozīcija.
Reformas vienmēr satrauc
Šī gada 1. jūlijā sāksies administratīvi teritoriālā reforma, kura biedē daudzus, jo cilvēki, ņemot vērā agrāko tamlīdzīgu reformu pieredzi, zina – var šķērēt krustu šķērsu, bet cilvēku dzīve no tā nekļūs labāka. Drīzāk jau būs otrādi – pārmaiņas vienmēr nes neizpratni, satraukumu un jaunus birokrātijas līkločus.
Un tomēr, par spīti visām lauku dzīves grūtībām, pagastā ir gana daudz talantīgu meistaru. Bebrenes pagastā pašlaik deklarējušies 761 iedzīvotāji. Ir adītājas un tamborētājas, audējas, kas auž uz senajām stellēm, ar saviem unikālajiem melnajiem traukiem, kuri tiek izgatavoti pēc senas tehnoloģijas, priecē podnieks Mareks Zavodnojs. Bebrenē darbojas jāšanas sporta pulciņš treneres Elladas Kazašvili vadībā. Savukārt dabas parkā „Dvietes paliene” mitinās aptuveni 80 dzīvei savvaļā piemērotie zirgi un 200 liellopi.
Pagasta vadītājas kabineta sienas rotā mākslinieka Jāņa Druļļa gleznas, kuras pagastam uzdāvinājusi viņa dzīvesbiedre Rasma. Šajos darbos attēlota pagasta dzīve – lauku celtniecība, vecās dzirnavas, ainavas, vārdu sakot, viss tas, ko bebrenieši redz reālajā dzīvē.
Bebrenē ir unikālas vietas, kādu nav nekur citur apkaimē. „2004. gadā mēs nodibinājām dabas parku „Dvietes paliene” – tā platība ir 5 tūkstoši hektāru, kura pavasarī applūst. Ar tajā mītošajiem savvaļas zirgiem un govīm tas ir savdabīgs safari. Dzīvnieki ir vajadzīgi, lai paliene neaizaugtu ar zāli un krūmiem. Šos dzīvniekus mēs speciāli nepieradinām, bet uzraugām tos, un, ja ir nepieciešamība, īpaši bargās ziemās, piebarojam,” stāsta Benita Štrausa.
Koks un dzelzs
Benita piedzima Bebrenes pagasta Akmeņupēs. Viņa labi zina, kas ir lauku darbs un cik vērts ir maizes rieciens. Benitas māte Elzabete kolhozu laikos strādāja laukkopības brigādē un fermā, bet tēvs Pēteris – gaterī. B. Štrausai ir četras māsas, viņa – piektā – ir visjaunākā. Vecākajai māsai Lūcijai šī gada maijā aprit 80 gadi. Māsa Valija dzīvo Ilūkstē, Lilija – Bebrenē, bet Ināra – Rubeņos, divpadsmit kilometrus no Bebrenes. Tādējādi viņas var bieži satikties, braukt ciemos un, ja nepieciešams, palīdzēt.
Savu dzīvesbiedru Aivaru Benita atvedusi uz Bebreni no Jelgavas rajona, kur viņa strādāja skolā, bet viņš šajā pašā mācību iestādē vadīja mopēdistu pulciņu. Jāpiebilst, ka aizraujas Aivars ar mopēdu un motociklu kolekcionēšanu un atjaunošanu. Viņam ir liela šīs tehnikas kolekcija, kurā ir pagājušā gadsimta 30. un 40. gadu „dzelzs rumaki”. Benita saka: „Aivaram „dzelži” ir ļoti svarīgi, viņš nespēj bez tiem dzīvot, un tas mani dažkārt kaitina. Man tuvāks ir koks – dažādas sadzīves senlietas, jo tās glabā cilvēku roku un sirds siltumu. Taču es saprotu Aivaru un atbalstu viņa vaļasprieku.”
Kas būs perspektīvā
„Mums ir lieli plāni, turklāt Bebrenes pagastā ir visas iespējas tos īstenošanai. Taču šos plānus turpināsim realizēt pēc administratīvi teritoriālās reformas. Ļoti žēl, ka Ilūkstes novads vairs nepastāvēs. Gribas, lai šīs reformas rezultātā Bebrene nekļūtu par nomali un ne tikai saglabātu savu pašreizējo veidolu, bet kļūtu vēl labāka, skaistāka un mūsdienīgāka. Lai šurp atgrieztos jaunieši, veidotu ģimenes, laistu pasaulē bērnus. Un lai šīm jaunajām ģimenēm šeit būtu darbs, bērnu dārzs un skola, lai Latvijas lauku viensētas atdzīvojas. Tikai tad reformas rezultātā ieguvēji būtu visi” ir pārliecināta Benita Štrausa.
