Tas bija labi zināms visai Rēzeknes pilsētas un rajona jaunatnei. To gaidīja ar nepacietību, tam gatavojās! Ar autobusu brauca līdz Kaunatas pagriezienam, tur ārā, pa labi asfalta ceļš, kura galā kreisajā pusē automašīnu stāvvieta. Jūnija pirmajā sestdienā te ābolam nebija kur nokrist – kā satumsa, sākās diskotēka1. Rāznas sezonas atklāšana! Alkohols. Savējie un svešie. Meitenes. Kautiņi. Mājiņas blakus. Nakts peldes.
Otrā dienā bija ko atcerēties un apspriest, par to runāja līdz pat Jāņiem. Parasti Sezonas atklāšanas svētki beidzās ar pāris bojāgājušajiem. Ja nebija neviens nodurts vai noslīcis, nu paveicās! Taču no rīta ar fingaliem zem acs staigāja daudzi. Tādi tie bija, saldie astoņdesmitie!
Visi centās atvaļinājumus paņemt no maija beigām līdz jūlija vidum. Manos jaunības gados jūlija beigās jau parasti bija vēss, varēja just rudens tuvošanos. Tagad augusts un pat septembra sākums bieži vien siltuma ziņā pārspēj jūniju. Šķiet, ka vasara pēdējos trīsdesmit gados ir pabīdījusies par kādu vienu mēnesi uz priekšu.
„Kādreiz bija noskatītas divas vietas AES celtniecībai Latvijā – Liepājas rajonā, Pāvilostā, un Rēzeknes rajonā, pie Rāznas ezera"2. Ne tur, ne šur neuzbūvēja, bet gan Lietuvā, Ignalinā.
1992. gada 13. augustā Pasaules latgaliešu konference Rēzeknē pieņēma aicinājumu Latvijas Republikas Augstākajai padomei un valdībai. Tika aicināts atjaunot valsts administratīvi teritoriālo dalījumu, saglabājot etnogrāfiskās robežas; īpašu vērību veltīt mazo skolu atjaunošanai laukos; veikt pasākumus, lai nodrošinātu Latvijas TV un radio raidījumu uztveršanu Latgales austrumu rajonos u.c. Kopumā aicinājumā bija 17 punkti, vienā no tiem tika proponēts, ka vajadzētu „veikt nepieciešamos priekšdarbus, lai tuvākā nākotnē Rāznas ezera zonai varētu piešķirt dabas parka, bet Daugavas senlejai – nacionālā parka statusu"3.
Trešā Atmoda sākās ar ekoloģiski un kultūrvēsturiski tendētu uzvaru – tika apturēta Daugavpils HES būvniecība. Šī uzvara tālāk modificējās vēsturiskās, politiskās, ideoloģiskās un saimnieciskās strāvās, kuras pieņēmās spēkā un rezultējās ar Latvijas valstiskuma atjaunošanu. Tādēļ nav brīnums, ka Atmodas simbols – izglābtā Daugavas senleja – no 1985. līdz kādam 2000. gadam visdažādākajos sarakstos bija virs citām Latgales dabas teritorijām. Brīnums ir, ka „Daugavas loki" Pēcatmodas gados to nacionālā parka statusu nedabūja4.
Gāja laiks, vēsturiski politisko redzējumu nomainīja tūrisma un dabas saudzēšanas rakurss. Un tā kādā 2007. gada dienā5 Rāznas dabas parks kļuva par Rāznas nacionālo parku.
Tas ir ļoti augsts statuss, tā ir īpaša funkcija, kura ir krietni plašāka par dabas izpēti un aizsardzību. Te var runāt i par lauku dzīvesveida saglabāšanu, i seno amatu atdzīvināšanu, i kultūrvēsturisko faktu (no seno latgaļu pilskalna līdz čulana kastē iemestam, saputējušam peidžerim!) apzināšanu un sabiedrībai darāmu zināmu.
„Apbrīnojams radījums ir zutis. Gadu simtiem zvejnieki zvejojuši šīs čūskām līdzīgās zivis upēs un ezeros, bagāti ļaudis uzskatīja tās par delikatesi. Bet neviens nekad nebija redzējis zušu ikrus un mazuļus, un nevienam nebija nekāda priekšstata, kā tie vairojas. Tikai [..] dāņu zinātniekam Šmitam, kas šai problēmai bija veltījis divdesmit gadu, izdevās uzminēt zušu noslēpumu. Noskaidrojās, ka tie vairojas no ikriem, nārstojot Sargasu jūrā starp Bermudu un Bahamu salām. Ar siltās Golfa straumes ūdeņiem zuši šķērso Atlantijas okeānu un pēc diviem, trim gadiem sasniedz Eiropas krastus. No šejienes mazās zivtiņas aizpeld kontinenta upēs un ezeros. Kad pēc 5–7 gadiem iestājas dzimumbriedums, zuši dodas atpakaļceļā. Pa upēm un ezeriem tie nonāk atklātā jūrā un atkal šķērso okeānu. Izmetuši ikrus, vecie zuši aiziet bojā, bet to pēcteči atkārto savu priekšgājēju mūžseno ceļu.
Zuši sastopami arī mūsu ezeros un upēs. Bet, kad uzcēla Ķeguma un Pļaviņu hidroelektrostacijas, tie no Baltijas jūras pa Daugavu vairs nevarēja nokļūt mūsu ūdenskrātuvēs. Tagad Francijā iepirktos zušu mazuļus zivkopji ievieš Rāznas ezerā. No šejienes izejas uz jūru zušiem vairs nav. Un tāpēc tos visus nozvejo.
Ņemot vērā, ka par zušu mazuļiem samaksāts valūtā, Rāznas zušus tēlaini var nosaukt par „zelta zivtiņu". Tomēr tie ir šo izdevumu vērti. Zuši ir garšīgi un barojoši (pieaudzis eksemplārs satur ap 23 procenti tauku), tāpēc pēc tiem vienmēr ir liels pieprasījums. Toties amatieru zveja ir stingri aizliegta. Zivju aizsardzības orgāni stingri seko, lai arī rūpnieciskajā zvejā tiktu ievērots noteiktais standarts – zvejot drīkst tikai zivis, kas nav mazākas par 45 centimetriem. Rāznā katru gadu nozvejo 20–35 centnerus zušu."6
Tas bija 20. gs. 70. gadu sākumā7.
Kad puiši staigāja kļošenēs, kreklu apkakles izlaiduši virs uzvalka un ataudzējuši garus matus, bet meitenēm kājas bija ietērptas daudzreiz izmazgātās, salāpītās zeķubiksēs, bet galvu virsās šūpojās bigudiškas vai ilgviļņi, bagāti sapūsti ar laku.
Vēl tagad, braucot kopā ar kādu gados pavecāku pārnovadnieku ap/gar Rāznu, nereti dzirdu jautājumu – „un kādu kūpinātu zutīti šeit nevar dabūt”?
Es neesmu ne mednieks, ne makšķernieks8. Esmu tikai dzirdējis, ka krastā saber zirņu taciņas, zuši izlien no ūdens, ēd un ēd, līdz nokļūst lamatās. Iespējams, ka tās ir tikai pasakas. Droši vien, ka tā nav legāla nodarbe.
Rāznas ezers pēc ūdens daudzuma jeb tilpuma ir lielākais Latvijā. Numur viens!
Bet otrais pēc platības. Pirmais ir Lubāns. Abi šie ezeri atrodas Rēzeknes novada malās – dienvidu un rietumu.
Rāznas ezera platība ir 57,6 kvadrātkilometri. Rēzeknes pilsētas teritorija ir 17,5 kvadrātkilometri, tas ir, Rāznas ezers ir 3,3 reizes lielāks par Rēzeknes pilsētu.
Rāznas ezeru var salīdzināt ar saules bateriju. Tāpat kā pasaules okeāni un jūras, arī Rāznas lielā ezera ūdeņi pa vasaru sasilst, sakrāj sevī siltumu, un tad, kad ārā ir auksts, lēnītēm šo siltumu atdod atpakaļ. Vistīrākā fizika!
Šo procesu var attiecināt arī uz mākslas jomu, jo Rāznas ezers ir gan iedvesmas avots māksliniekiem, gan arī galvenais varonis viņu darbos.
Rāznas ezera plašumiem visatbilstošākā droši vien ir mūzika – kantātes, uvertīras, simfonijas. Rāznas vēju un viļņu mūzika saklausāma komponista Jāņa Ivanova sestajā Latgales simfonijā (1949). Arī viņa svītās „Latgales ezeri" (1935), „Padebešu kalns" (1938), kā arī poēmā pūtēju orķestrim „Rāzna" (1940).
Man viens gleznotājs teica, ka Rāznu uzgleznot ir ļoti grūti. Ka vieglāk ir kādu līkumainu upīti ar ievām krastos vai bangojošu jūru ar burinieku. Man pašam vislabāk patīk Vitālija Kalvāna Rāznas redzējums – priekšplānā pļavas, mājas, koki un cilvēki, bet tālumā neliela ūdens zilgme9. Lielais ezers ir it kā speciāli minimalizēts, iekļauts krastu, ļaužu un debešu viducī.
Ilgonis Bērsons uzskata, ka ir tāds īpašs žanrs – dabas dzeja, un ka „Andris Vējāns ir viens no labākajiem latviešu dabas dzejas rakstītājiem"10.
Rāznas ezeru viņš un citi dēvē par Latgales jūru. Meditatīvi skatoties šajā zilgmē, man bieži vien ieskrien prātā viena ļoti populāra japāņu dzejas piecrinde:
Šajā pasaulē,
Kur jūras bez malām,
Ko dala
Sīvā cīņā
Viļņi un vējš?
1 Pirms diskotēkas parasti bija sporta sacensības, pašdarbnieku uzstāšanās, konkursi un atrakcijas. 1988. gadā, piemēram, tika izvēlēta Mis Rāzna. Darbojās ēdnīca un veikals, bija izbraukuma tirdzniecība, nozīmēti papildu autobusu reisi.
2 Štrauss G. Pirms jāvārda došanas // „Neatkarīgā Cīņa", 24.08.1992.
3 Pasaules latgaļu konferences aicinājums // „Mōras Zeme", 19.09.1992.
4 Vēl virmoja ideja arī par Sauleskalna nacionālo parku, kurš dabas reliktu un bagātību ziņā būtu laikam bijis pārāks pār citiem.
5 1. janvāri.
6 Fedotova L. Viesis no Sargasu jūras // „Znamja Truda", 21.11.1972.
7 Ne Rāznas zušus, ne Nagļu karpas Rēzeknes pārtikas veikalos neredzēja. Runāja, ka visi šie gardumi tika vesti uz Ļeņingradu un Maskavu.
8 Repele L. Valentīna Lukaševiča pieci vērojumi // „A12”, 2019., Nr. 5.
9 Vitālijs Kalvāns Latvijas glezniecībā (sast. I. Vilčuka). – Rēzekne: biedrība „Latgalieši", 2017., 63., 67., 74., 120. lpp.
10 Bērsons I. No Rāznas – pasaulē // Vējāns A. Varbūt nenoplūktās mežarozes zied? (sast. I. Bērsons). – Rīga: Liesma, 1982., 5. lpp.
