Latvijā patlaban tiek īstenots tā saucamais deinstitucionalizācijas process. Viens no tā mērķiem ir palielināt ģimeniskai videi pietuvinātu un sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu pieejamību dzīvesvietā un viena no šī projekta mērķa grupām ir audžuģimenes. Audžuģimenes ir ģimenes, kas bārenim vai bez vecāku gādības palikušam bērnam nodrošina aprūpi līdz brīdim, kamēr bērns var atgriezties savā ģimenē vai, ja tas nav iespējams, tiek adoptēts vai viņam nodibināta aizbildnība. Šoreiz “Latgales Laiks” viesojās vienā no šādām ģimenēm -- Ilonas un Jevgeņija Volikoviem, kuri kopā dzīvo jau 17 gadus, audzina divas meitas Anželiku un Amēliju, kā arī dod iespēju izjust ģimenes siltumu audžumeitai Alektai.
* Kā kļuvāt par audžuģimeni?
-- Pirms 11 gadiem sāku strādāt ar audžuģimenēm kā sociālā darbiniece. Toreiz šīs ģimenes mani ļoti imponēja ar savu rīcību. Kad atgriezos darbā pēc savas otrās meitas piedzimšanas, doma kļūt par audžumammu radās arī man. Jutu sevī potenciālu padarīt laimīgu vēl kādu bērnu kādā viņa dzīves posmā.
Kad vecākā meita jau bija paaugusies un gāja skolā, es ar vīra piekrišanu un mūsu draugi -- vēl viena ģimene -- nolēmām kopā iziet audžuģimeņu kursus un, iespējams, kļūt par audžuģimenēm, ja nu gadījumā kāds bērns “iekrīt sirdī”. Kursi notika brīvdienās, es tos apmeklēju, bet vīrs tajā laikā pieskatīja bērnus. Pabeidzām kursus, teicami nokārtojām eksāmenus un jau pēc dažiem mēnešiem mums piedāvāja meitenīti, kuras vecākiem bija apturētas vecāku tiesības.
* Kā jūsu vīrs uzņēma ideju par audžuģimeni?
-- Nevaru teikt, ka sākumā viņš bija sajūsmā. Pierunāju viņu iziet kopā ar mani audžuvecāku kursus un tad skatīties, kā liktenis būs lēmis.
* Kā veidojās attiecības ar audžumeitu?
-- Sanāca tā, ka pieņemtā meitene un mana jaunākā meita bija pat līdzīgas pēc izskata. Viņas kļuva labas draudzenes. Lai arī ne uzreiz, tomēr labs kontakts man izveidojās arī ar meitenītes bioloģisko māmiņu un vecmāmiņu. Brīvdienās meitene bieži vien ciemojas pie savas vecmāmiņas.
* Kāpēc meitenes vecākiem tika apturētas vecāku tiesības?
-- Iespējams, meitenes māmiņa nokļuva ne tajā labākajā kompānijā un ne tajā labākajā situācijā un visi pieci bērni no ģimenes tika izņemti. Tā kā bērniem ir dažādi tēvi, bērni nokļuva dažādās ģimenēs.
* Kā audžumeita jūs uzņēma?
-- Es ļoti labi atceros ikšanos Bāriņtiesā, kurp meiteni, īsti to negribot, bija atvedusi viņas vecmāmiņa. Meitene pieskrēja man klāt un ielēca klēpī.
Vecmāmiņai šāds solis, protams, bija gana smags, taču, reāli izvērtējot savus spēkus, viņa secināja, ka uzņemties aprūpi par visiem pieciem mazbērniem tomēr nebūs pa spēkam un viņa uzņēmās vecākā mazdēla un mazmeitas audzināšanu.
Bērnu māmiņai līdz šim brīdim, diemžēl, tā arī nav izdevies atrisināt savas problēmas un atrast darbu.
Vēlāk, uz dažiem mēnešiem, mājas siltumu mūsu ģimenē bija radusi vēl kāda meitene, kamēr viņai tika piemeklēti audžuvecāki.
Lielāku bērnu skaitu ģimenē pagaidām nevaram atļauties, jo pašreizējā ģimenes auto ir tikai piecas sēdvietas.
* Tagad pie jums ir četras meitenes?
-- Viena ir manas mammas audžumeita. Sekojot mūsu ģimenes piemēram, arī mani vecāki visai drīz nolēma iziet kursus, lai varētu veltīt vairāk uzmanības vēl kādam bērnam, jo mēs abas ar māsu jau bijām izspurgušas no ģimenes ligzdas. Savukārt ceturtā meitene ir atnākusi ciemos pie manējām parotaļāties.
* Dažam labam ģimenē nevedas pat ar savu bērnu audzināšanu. Kā jūs tiekat galā?
-- Mēs pagaidām neesam saskārušies ar īpašām grūtībām. Iespējams, mums ir paveicies, bērni ir labi. Ir, protams, dzirdēti daudzi un dažādi stāsti arī par visādiem sarežģījumiem. Ir bērni, kas nāk no sarežģītām ģimenēm un māk novērtēt to, ko viņiem sniedz audžuģimenes, bet, diemžēl, ir arī tādi, kas to nespēj.
Bērni audžuģimenēs nonāk uz laiku, kamēr viņu vecāki atrisina savas problēmas. Arī mūsu audžumeitas bioloģiskajiem vecākiem ir visas iespējas atrisināt savas problēmas un atsākt savu bērnu audzināšanu. Pagaidām viņiem tas nav izdevies.
* Ko jums nozīmē ģimene?
-- Būt visiem kopā, atbalstīt citam citu jebkurā situācijā, savstarpēji palīdzēt.
* Kāds ir lielākais gandarījums par to, ko jūs darāt?
-- Iespējams, tas ir saistīts ar to, ka pēc dabas esmu optimiste, man sagādā gandarījumu gandrīz viss, ko savā dzīvē daru, tostarp darbs, bērnu audzināšana un hobijs. Lai arī, strādājot sociālajā dienestā, ir bijušas dažādas situācijas, jo šis darbs emocionāli nebūt nav viegls, mans hobijs -- floristika -- darba dienas beigās palīdz atslēgties no negācijām.
Visvairāk man patīk pavadīt laiku ģimenē. Labprāt būtu mājsaimniece un nodarbotos tikai ar bērnu audzināšanu un mājas darbiem. Taču, tā kā ir nepieciešami ienākumi un darba stāžs, nevaru to atļauties.
* Kādas ir jūsu ģimenes tradīcijas?
-- Visa ģimene kopā labprāt dodas izbraucienos. Jau maijā meklējam naktsmītnes un brīvdienās dodamies izbraukumos, lai bērni gūtu jaunus iespaidus un emocijas. Diemžēl robežu slēgšana sakarā ar „Covid-19” izplatību ir ierobežojusi mūsu ceļošanas plānus ārpus Latvijas, piemēram, uz Igauniju vai Lietuvu. Līdzšinējos ceļojumos ļoti iepatikās Palangā un Liepājā, mums patika arī Anīkščos.
Kopā svinam Ziemassvētkus un sagaidām Jauno gadu. Svinam visi kopā, ciemos pie mums atnāk arī mani un vīra vecāki. Viņi ir mūsu galvenie palīgi, kas palīdz vienmēr un it visā.
Tā kā mums par abiem ar vīru vēl ir arī desmit krustbērni, gatavošanās gadumijai parasti sākas jau septembrī, jo vienā mēnesīi to izdarīt nav iespējams.
* Kā dzīvi ģimenē ietekmējusi “Covid-19” izplatība?
-- Patlaban „Covid-19” izplatība ir ieviesusi savas korekcijas. Aizvadītā gada nogalē pati slimoju ar „Covid-19”, tādēļ Jauno gadu nācās sagaidīt šaurākā lokā -- bijām „Zoom” konferencē ar savas un vīra māsas, kā arī draugu ģimeni.
Es „Covid-19” izslimoju salīdzinoši viegli, bet manai mammai klājās daudz smagāk, viņa mēnesi atradās intensīvās terapijas nodaļā, patlaban mājās atgūstas no slimības.
Nesen manas meitas klasesbiedrenes tēvs, jauns spēcīgs vīrietis, nomira no „Covid-19” komplikācijām.
* Kā “Covid-19” izplatība ietekmējusi mācības?
-- Sākotnēji bija pagrūti pāriet uz attālinātajām mācībām, jo visiem tas bija kaut kas jauns. Lai arī vecākā meita jau mācās sestajā klasē, jaunākā vēl tikai nākamgad ies skolā, arī viņai bija smagi un mācību procesā viņa ne vienu vien reizi lūdza manu palīdzību.
Nezinu, kā citās mācību iestādēs, bet 10. vidusskolā, kuru apmeklē meita, skolēniem tiek sniegta visdažādākā palīdzība un tiek risināti visdažādākie jautājumi.
Visam notikušajam ir arī savi plusi -- vecākā meita kļuva daudz patstāvīgāka, tas attiecas gan uz mācībām, gan arī mājas darbiem. Arī sekmes mācībās, gan pateicoties vecāku līdzdalībai, nav pasliktinājušās.
