Starptautiskās bērnu aizsardzības dienas aizsākumi ir meklējami 1925. gadā Ženēvā, kur norisinājās Pasaules konference par bērnu labklājību. Pirmā Starptautiskā bērnu aizsardzības diena tika atzīmēta 1950. gadā, kā diena, kas īpašu svētku veidā veltīta speciāli bērniem. Kopš tā laika Starptautiskā bērnu aizsardzības diena ir kā nemainīga tradīcija daudzās valstīs, un šajā dienā visā pasaulē notiek dažādi pasākumi, kas veltīti bērniem, sniedzot prieku un sajūtu, ka šī ir viņu diena.
Avīzes „Latgales Laiks” reportiere jautāja garāmgājējiem Daugavpils ielās, vai mūsdienās tiek ievērotas bērnu tiesības un kā šos svētkus svinēja viņu bērnībā.
Tamāra, dzelzceļa darbiniece, pašlaik pensijā: „Manuprāt, bērnu tiesības tiek ievērotas vien daļēji – par tām vairāk runā nekā dara, bet, ja salīdzina, kā bija manā bērnībā, var teikt, ka bērnu tiesības tiek ievērotas. Mana bērnība bija pavisam citādāka, nekā mūsdienu bērniem. Es piedzimu pēc kara, mūsu ģimenē bija tikai māte. Mēs stādījām, sējām, ravējām dārzu, paši vācām sienu un ganījām mājlopus. Mana bērnība nebija viegla. Paši pelnījām iztiku, paši gādājām sev produktus. Mēs strādājām saimniecībā un pat nedomājām, ka tā ir bērnu tiesību pārkāpšana. Mēs gājām skolā un baidījāmies no skolotājiem, cienījām vecākus cilvēkus un klausījām viņus, -- vai tad tas ir salīdzināms ar to, kas notiek skolās mūsdienās?! Reiz biju lieciniece tam, kā pusaudzis lauž soliņu, teicu viņam, ka tā nedrīkst darīt. Un kā jūs domājat – ko viņš man atbildēja? To, kā viņš atbildēja, jūs avīzē tāpat nevarēsiet uzrakstīt.”
Sigita, atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā: „Bērniem ir daudz tiesību, nemaz nevar salīdzināt ar to, kā bija agrāk un arī manā bērnībā. Tagad bērniem ir pat vairāk tiesību nekā pienākumu. Nesaku, ka tas ir slikti – tas ir labi, taču visam jābūt ar mēru! Manuprāt, mūsdienās valsts vairāk rūpējas par bērniem nekā tas bija manā bērnībā. Bērni ir jāsargā, un ir labi, ka Latvijā to dara, tostarp arī maksā pabalstus.”
Tatjana, ēdināšanas jomas darbiniece: „Cik zinu, bērnu tiesības tiek ievērotas. Mani bērni jau ir lieli, bet, kad viņi auga, par bērnu tiesībām tik daudz nerunāja. Mēs vienkārši audzinājām bērnus un paļāvāmies paši uz sevi. Iespējams, tagad rodas iespaids, ka par bērnu tiesībām rūpējas arī tāpēc, ka par to ir vairāk informācijas. Plašsaziņas līdzekļi teicami dara savu darbu, taču vispusīgāk par šo aspektu nevaru spriest. To labāk pārzina speciālisti, kuri diendienā saskaras ar bērnu problēmām.”
Genādijs, transporta jomas darbinieks: „Gluži otrādi – tagad pieaugušajiem nav nekādu tiesību! Pašlaik galvenais ir bērni, bet, ja pieaugušie viņiem kaut ko aizrādīs, būs vainīgi! Un vēl labi, ja būsi tikai vainīgs un nolamāts, bet var arī nonākt cietumā. Bērniem ir ļoti daudz tiesību, savukārt par pienākumiem viņiem neviens nestāsta, tāpēc viņi dara, ko grib. Ar šīm tiesībām ir izveidojusies traģiska situācija, un nav te ko priecāties, ka bērniem tagad ir tik daudz tiesību. Viņi nemaz neciena pieaugušos un ne no kā nebaidās. Nevar teikt, ka tādi ir visi bērni, tas atkarīgs no audzināšanas ģimenē, taču esmu gana daudz dzirdējis, par ko bērnus pārvērš šīs „tiesības”! Bērni ir izlaisti, viņiem tiek dota pārāk liela brīvība. Bērni vairs neciena skolotājus, pensionārus, kaimiņus, pat garāmgājējus, kuri atļaujas viņiem kaut ko aizrādīt!”
Alla, grāmatvede: „Jāteic, ka bērnu tiesības netiek ievērotas! Nezinu, kā ir mājās, bet redzu, kas notiek veikalos. Sabiedriskās vietās bērnus necenzēti lamā, grūsta – vai tad tā ir tiesību ievērošana? Protams, ne jau visi vecāki ir tādi, taču šādu kultūras trūkumu redzu bieži. Bieži redzu un dzirdu, cik nejauki un neglīti pret bērniem izturas veikalā. Tas, kādu audzināšanu saņems bērns, ir atkarīgs no vecākiem, tā, ko viņš dzird un redz ikdienā. Un bērni uzaug tādi, kādus viņus audzina, kādu attieksmi pret sevi viņš jūt. Taču esmu saskārusies arī ar daudzu bērnu visatļautību – arī tas ir slikti, jo viņi sāk domāt, ka visa pasaule pieder viņiem un domāta tikai viņiem.”
