Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 19. jūnijs
Sestdiena
Nils, Viktors
+17.2 °C
skaidrs laiks

V. Straume:„Mēs esam gluži kā musketieri – viens par visiem un visi par vienu!”

17. maijā Latvijā tiek svinēta Ugunsdzēsēju un glābēju diena. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Latgales reģiona brigādes (LRB) ugunsdzēsēji, saņemot trauksmes signālu, jebkurā brīdī ir gatavi doties dzēst dažādas bīstamības ugunsgrēkus vai piedalīties glābšanas darbos ikvienā ārkārtas situācijā. Latgales reģiona brigādes komandiera vietnieks majors Valdis Straume pastāstīja par sevi, dienestu un padotajiem.

1864. gada nogalē pilsoņu grupa sabiedriskā darbinieka, arī Rīgas Latviešu biedrības līdzdibinātāja Ivana Himillera vadībā sāka veidot brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību, un jau 1865. gada 17. maijā Rīgas brīvprātīgo ugunsdzēsēju komanda pirmo reizi izbrauca uz ugunsgrēku Vecrīgā.

Apliecinot pateicību un cieņu cilvēkiem, kuri, riskējot ar personīgo drošību, glābj citiem dzīvības, 2011. gadā Saeima pasludināja 17. maiju par profesionālajiem svētkiem -- Ugunsdzēsēju un glābēju dienu.

Valdis Straume dzimis Vīgantos (tolaik -- Daugavpils rajona Višķu ciema padome). Viņa māte Vanda strādāja dažādos darbos kolhozā, bet tēvs Voldemārs bija padomju armijas virsnieks, dienēja bruņutanku karaspēkā, vēlāk demobilizējās. „Mans tēvs bija stingrs un prasīgs – īsts armijnieks. Tieši viņš ieaudzināja man darba mīlestību, akurātumu un punktualitāti. Man viss bija jāizdara laikā, turklāt jāievēro disciplīna un jābūt paklausīgam. Es ņēmu piemēru no tēva, un man tas lieti noderēja turpmākajā dzīvē. Turklāt tēvs mani iemācīja apieties ar tehniku. Diemžēl tētis nu jau ir aizsaulē,” stāsta Valdis, kura ārējais izskats – stalta stāja, iznesība un runas maniere liecina par armijas rūdījumu. Par sniegbalto un ideāli izgludināto kreklu un formas tērpu nemaz nerunājot.

Vilināja jūra…

Valdis Straume pabeidza deviņas klases Špoģu vidusskolā un iestājās Višķu lauksaimniecības tehnikumā, kur nomācījās četrus gadus, iegūstot vidējo izglītību un nepieciešamo specialitāti, kura saistīta ar zemes apstrādi (jāpiebilst, ka Valdim ir 15 hektāri zemes). Kādu laiku kopis zemi, viņš tika iesaukts armijā, kur dienēja flotē Liepājā. Jaunais matrozis pildīja motorista pienākumus uz mīnu tralētāja, kura funkcijas bija mīnu un citas munīcijas meklēšana: „Mēs vairākkārt piedalījāmies visdažādākajās mācībās. Dažās Baltijas jūras vietās vairākkārt tika uzieta Otrā pasaules kara laiku munīcija. Mūsu kuģis ienāca Vācijas un Dānijas ostās, vagoja Ziemeļjūras ūdeņus.”

Valda Straumes sirdī un dvēselē dienests flotē atstājis visspilgtākos iespaidus, kuri apliecina senu patiesību, ka jūra nekad vairs neatlaiž, izraisot neatkārtojamas sajūtas un pārdzīvojumus.

Valdim kā perspektīvam speciālistam piedāvāja iestāties profesionālajā dienestā flotē, taču tolaik viņš nebija tam gatavs un stingri izlēma atgriezties savā dzimtajā pusē.

… bet kļuva par ugunsdzēsēju

Tas, ka Valdis kļuva par ugunsdzēsēju, daudzējādā ziņā ir viņa krusttēva Staņislava (arī ugunsdzēsēja) nopelns, kurš motivēja krustdēlu stāties ugunsdzēsības dienestā.

Pēc demobilizācijas Valdis mācījās ugunsdzēsēju un glābēju kursos, pēcāk iestājās darbā Višķu ugunsdzēsības postenī. Vienlaikus piecus gadus viņš aktīvi nodarbojās ar ugunsdzēsības lietišķajiem sporta veidiem.

Viss ritēja labi, taču V. Straume juta, ka viņam trūkst izglītības, tāpēc 2007. gadā iestājās Rīgas Tehniskajā universitātes (RTU) neklātienes nodaļā.

Pēc augstskolas absolvēšanas Valdis nolēma virzīties uz augšu pa karjeras kāpnēm, tāpēc 2012. gadā iestājās Ugunsdzēsības un civilās aizsardzības koledžā un pēc četriem gadiem saņēma diplomu. Savukārt, lai varētu strādāt vadošā amatā, Valdis studēja speciālā fakultātē RTU.

Tādējādi Valdis Straume virzījās pa dienesta karjeras kāpnēm, savukārt Latgales reģiona brigādes komandiera vietnieka amatā viņš strādā jau deviņus gadus. Visu šo laiku viņš pilnveidoja savas zināšanas un prasmes dažādos teorētiskos un praktiskos kursos Eiropas programmu ietvaros, tostarp Lietuvā un Austrijā: „Šādas mācības ir ļoti noderīgas. Mēs redzam tehniku, kādu izmanto ugunsdzēsēji citās Eiropas valstīs, kārtību, kādā tiek organizēts glābšanas un ugunsdzēsības dienests. Un, galvenais, saprotams, kurā virzienā mums jāstrādā un jāpilnveidojas.”

Ugunsdzēsēji uztur sevi formā

Latgales reģiona brigāde aktīvi piedalās dažādos starptautiskos projektos, kurus finansē Eiropa. Kopš 2013. gada īstenoti pieci šādi projekti, kuru rezultātā iegādāta jauna mūsdienīga tehnika un iekārtas. Valdis Straume strādā iepirkumu komisijās, tiek īstenoti kopīgi projekti ar Lietuvu, kā arī Baltkrieviju, taču attiecību saasināšanās dēļ sadarbība ar šo kaimiņvalsti uz laiku apturēta.

LRB ir aptuveni 500 dažādu specialitāšu darbinieki. „Vadīt tik lielu kolektīvu nav viegli. Man ir ļoti atbildīgs amats arī tāpēc, ka tagad mēs ne tikai dzēšam ugunsgrēkus, kā tas bija agrāk, bet arī pildām daudzas citas funkcijas. Modernā un sarežģītā tehnika ir aprīkota ar visdažādākajām iekārtām un aparatūru, ar kuru jāprot strādāt,” saka Valdis.

Mūsdienās ugunsdzēsēji nesnauduļo, gaidot kārtējo izsaukumu, kā tas varētu šķist cilvēkam no malas, bet gan katru dienu mācās – piedalās divās teorētiskās un tikpat praktiskās nodarbībās. Vārdu sakot, ugunsdzēsēji uztur sevi formā un vienmēr ir gatavi stāties pretī stihijai. „Mēs esam gluži kā musketieri – viens par visiem un visi par vienu! Ugunsdzēsējs vienatnē nav „karotājs”, bet augsta līmeņa profesionāļu – kolēģu kolektīvā var atrisināt jebkuru uzdevumu, un mēs to arī darām. Ļoti svarīgs ir komandas cīņasspars un uzticamais biedra plecs,” saka Valdis Straume.

Ārpus dienesta

Ar savu nākamo sievu Kristīni Valdis iepazinās 2015. gadā, kad viņam jau bija tuvu četrdesmit. Viņaprāt, tas ir vispiemērotākais vecums precībām, kad prāts, dzīves izpratne un viss pārējais jau ir pilnīgā harmonijā: „Mēs iepazināmies vienā no pasākumiem un apmainījāmies ar tālruņa numuriem. Un drīzumā apprecējāmies. Pēc saspringtas un garas darba dienas vienmēr ir patīkami atgriezties mājās, kur ir silti un mājīgi, bet dzīvesbiedre sagaida ar smaidu. Kristīnes ģimene uzņēma mani kā pašu dēlu, mums ir izveidojušās ļoti labas attiecības. Sieva ir mana stiprā aizmugure, kopā ar viņu ir mierīgi un komfortabli.”

Valdis Straume dzīvo pilsētā, taču brīvajā laikā nodarbojas ar lauksaimniecību. Viņam ir zeme, traktors un cita tehnika, Valdis ar prieku strādā savā saimniecībā Višķu pagasta Peipiņos. Vaļaspriekam – neliela bišu drava ar pieciem stropiem. Valdis teic, ka bites ļauj tuvoties tikai cilvēkiem ar pozitīvu enerģētiku. Saimnieks apgādā ar medu tuviniekus un paziņas.

Netiek pamests novārtā arī sports, ar kuru Valdis aktīvi nodarbojas visu dzīvi. Viņš ir aizrāvies ar peldēšanu un savu darba dienu nespēj iedomāties bez iepriekš nopeldētas kilometru garas distances.

Savukārt ar ģimenes mīluli vācu aitu suni Oderu Valdis vakaros dodas piecus kilometrus garās pastaigās.

Kopā ar dzīvesbiedri Kristīni viņi bieži ceļo, katru gadu brauc uz Poliju, lai pavizinātos buru laivā, ar kurām dzīvesbiedre lieliski tiek galā.

Relaksācijai Peipiņos ir melnā pirts, kuru saimnieks speciāli pārbūvējis no baltās pirts. Jāatzīst, ka tas ir rets gadījums.

Valdis Straume atzīst, ka viņš ir apmierināts ar dzīvi un laimīgs, jo strādā un dienē dzimtajā zemē cilvēku labā, sargājot viņu mieru un dzīvību.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.