Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 18. jūnijs
Piektdiena
Alberts, Madis
+18.1 °C
skaidrs laiks

Rēzeknes Sarkanā baznīca

Šajā vietā baznīca ir ļoti sen. Tā bija no koka, ir daži agrāko gadsimtu zīmējumi, kur tā redzama. Baznīca nebija ar torņiem pret ielu, kā ir tagad, bet ar sānu. Agrākos laikos, kad cēla baznīcas, galvenās durvis parasti bija rietumu pusē, lai tām pretī esošais galvenais altāris būtu orientēts uz austrumiem. Droši vien, ka pēc šī principa bija izbūvēta arī vecā Rēzeknes katoļu baznīca – ar diviem torņiem uz tag. Katoļu vidusskolas pusi1.

Apkārt baznīcai, kā jau tas viduslaikos ierasts, bija kapi. Tur, kur tagad ir Vecais tirgus, arī bija kapi. Un arī piekalnē uzreiz aiz Leščinska dzirnavām.

Vēsturnieks Aleksejs Sapunovs (1851–1924) raksta, ka 19. gs. Rēzeknē dzīvojis milzīga auguma, ļoti dievticīgs un labestīgs cilvēks. Mārtiņš bija cēlies no zemniekiem, viņa augums bija 3 aršini un 14 veršoki2, tas ir, apmēram 2,74 m. Gara bijusi arī Mārtiņa māsa, bet vecāki viņiem bija normāla auguma. Mārtiņš nomira jauns, viņu apbedīja baznīcas pagrabā.

Vienu dienu 1887. gada vasarā bija milzīgs pērkona negaiss. Baznīcā iespēra zibens, tā nodega. Maz ko izdevās izglābt, grūti spriest, kas notika ar apbedījumiem zem baznīcas.

Jauno cēla no ķieģeļiem. Tie it kā bija no Tūmužiem, bet interesei izraisa fakts, ka uz daudziem no tiem ir burti R. K.

Rēzeknes ķieģeļnīca? Romas katoļu? Diezin vai, man šķiet, celtniecības laikā bija tādi nosaukumi, tādas birkas.

Ap 1901. gadu baznīcas izbūve tika pabeigta. Es spriežu pēc gadaskaitļa, kas izgrebts uz akmens trauka, kurš atrodas aiz ieejas durvīm. Baznīca iesvētīta 1900. gadā.

Sakrālās arhitektūras un mākslas pētniece Rūta Kaminska raksta, ka 1904. gada vizitāciju dokumentos minēts, ka Rēzeknes baznīcā daudz gleznu — Aušras vārtu Dievmāte, Kristus Ģetzemenes dārzā, Berdičevas Dievmāte u. c.3 Pēdējā šobrīd Latgalē ir maz populāra, bet agrāk, kad vietējā katolicismā bija spēcīga poļu ietekme, tā bija topā – gan kā škaplers, gan kā obrozeņš, kuru ielikt lūgšanu grāmatā4.

1905. gadā par Rēzeknes (precīzāk Rēzeknes-Rāznas5) dekānu tika iecelts Francis Trasuns. Šajā amatā viņš ir neilgu laiku6, bet paspēj izdarīt daudz. Sāk izdot avīzi. Ierīko un iesvēta jaunus kapus (tag. Miera ielā), kuros viņu pašu pēc nāves neļauj apglabāt. Kā vienīgais no latgaliešiem tiek ievēlēts Pirmajā Krievijas Valsts domē.

Ir portāls Raduraksti, kurā katrs var apskatīties ierakstus veco laiku baznīcu grāmatās. Ja papēta tos gadus, kad dekāns ir Francis Trasuns, uz divu roku pirkstiem var saskaitīt reizes, kad viņš Rēzeknē veic procesuālus rituālus. Visus krista, laulā un apglabā vikārs7 Pāvils Tukišs. Savukārt Francis Trasuns celebrē dievkalpojumus un teic sprediķus, nodarbojas ar nule uzceltās baznīcas labiekārtošanu un dekanāta administrēšanu.

Francis Trasuns uzstāda baznīcā galveno altāri. „Ju tajsija Igļatovsko kungs Volynijas guberņas Romanovas piļsatā. Oltors ir tajsits pec prof. Bohdanoviča plana nu uzula kuka tejra gotu stiļā, vigls un patiši skajsts"8.

Francis Trasuns noorganizē, ka apkārt baznīcai tiek uzbūvēts masīvu akmeņu žogs9. Galvenajos vārtos ir gropes, kurās iemontēti vairogi ar reliģisku simboliku.

Es nezinu Latgalē nevienu katoļu baznīcu, kurai apkārt nebūtu žoga. Agrāk, ja dievkalpojuma laikā baznīcā iekšā vairs nebija vietas, tad durvis turēja vaļā un Svētajai Misei piederīgi bija arī cilvēki uz kāpnēm un apkārt tām. Iežogoto teritoriju ap baznīcu sauca par Baznīcas dārzu. Te arī bija kā īstā dārzā – nostūrī kāds soliņš vai lapene, apkārt skaisti un kupli koki, kuru ēnā vasarā atputās dievlūdzēji.

Baznīcas dārzu sauca arī vienkārši – aiz bazneicys žūga. Piedrujā un Indrā dzirdēju vārdu cvintars, Feimaņos – smeļters. Vēl 20. gs. 80. gadu fotogrāfijās var redzēt, ka ap Sarkano baznīcu, īpaši pie galvenajām durvīm, slejas stalti koki.

1921. gada 20. decembrī baznīcā bija pilns cilvēku — i vienkāršie, i deputāti un ministri. No Lietuvas (ar vilcienu uz Rīgu, tad uz Rēzekni) pārveda 1919. gadā svešumā nomirušā baznīckunga Kazimira Skrindas mirstīgās atliekas. Pārapbedīšanas ceremonija tika plaši atspoguļota presē, fotografēta10. Var redzēt baznīcas vidū starp solu rindām zārku, daudz cilvēku apkārt, kanceli ar cepurīti, bet vislabāk – galveno altāri. Cik var spriest, tad fotogrāfijā redzamais ir tas, kuru pasūtīja un uzstādīja Francis Trasuns. Salīdzinot altāri tajā fotogrāfijā un šobrīd esošo, izskatās, ka arī tagad tas pats vien ir.

Vēl milzīgi daudz cilvēku šajā baznīcā un apkārt tai bija, kad 1933. gada vasarā izvadīja Nikodemu Rancānu. 23. jūlijā no Rēzeknes Valsts skolotāju institūta aktu zāles zārku ar nabašnīku atnesa uz baznīcu, prāvests Jāzeps Grišāns noturēja sēru dievkalpojumu. No rīta (pirmdien, apglabāt svētdien nebija pieņemts) bija vēl viens dievkalpojums, tad procesija devās uz kapiem. Tā bija sevišķas cieņas izrādīšana – baznīckungu, kuram bija svarīga loma kādas baznīcas liktenī, pēdējo nakti atstāja tajā, lai viņi varētu parunāties, viens no otra atvadīties11. Psalmu dziedātājas tajā naktī bija zakristejā vai plebanejā, tur skaitīja lūgšanas un klusi rečitēja.

Taču ne tikai bēres pulcināja Rēzeknes cilvēkus Sarkanajā baznīcā. Te svētību deva Latgales kongresa svinīgā gājiena dalībniekiem, te savulaik dievkalpojumos kā valsts amatpersonas klāt bijuši Kārlis Ulmanis, arī Jānis Čakste u.c.

Kad 1939. gadā tika uzcelta jaunā katoļu baznīca kalnā pie pilsētas Valdes, veco sarkanķieģeļaino sāka saukt par Sarkano, bet jauno, balti krāsoto – par Balto.

Sarkanajā baznīcā es esmu gan kristīts, gan iestiprināts. Kristīts tiku pavisam maziņš, protams, ka šo notikumu es neatceros. Zinu tikai to, ka mans kristītais vārds ir Jānis.

Es piedzimu vairāk nekā 5 kg smags, svētdien.

Kristīšana ir cilvēka saikne ar Tēvu un Pestītāju, savukārt iestiprināšana sniedz arī Svētā gara palīgu. Iestiprināt var tikai bīskaps, pirms tam ir jāiziet tāda kā skoliņa pie baznīckunga.

Bērni parasti tika iestiprināti 7–10 gadu vecumā, bet es tad mācījos jau kādā septītajā klasē. Mūsu ģimenē garīgās lietas bija vecmāmiņas kompetencē. Viņa man i poļu valodu mēģināja mācīt, i ticības pamatus izskaidrot.

Baba lūgšanu grāmatas lasīja galvenokārt poļu valodā, bet bija arī latgaliskās. Piktojās, ka šobrīd pa jaunam ir latgaliski Krysta zeime, jo pareizā ir tā, ko viņas vecvecāki lietoja, ko viņa pati bērnībā ir iemācījusies: Īkš Vuorda Dīva Tāva, un Dāla, un Gora Svāta, Amen.

Pirms iestiprināšanas es pāris reizes apmeklēju nodarbības. Baznīckungs Pēteris Gugāns dzīvoja draudzes mājā baznīcai tuvākajā pusē, bet tālākajā pusē – ērģelnieks Pīters Sarkaņs. Ērģelnieka galā es biju ļoti bieži – tur dzīvoja arī Ilmārs un Gunārs Strankaļi, ar kuriem es draudzējos. Otrā mājas pusē biju pāris reizes tieši tad, kad gatavojos Iestiprināšanas sakramentam. Dekāns Pēteris Gugāns man palika atmiņā – labsirdīgs, vienkāršs, prata labi visu izskaidrot. Runāja koptā latgaliešu valodā. Jau tad es zināju, ka djakans par savu reliģisko darbību ir cietis – bija tiesāts, pabijis izsūtījumā vai pat cietumā. Kad atnācu no armijas, prāvests jau bija miris. Apglabāts pie baznīcas, dārzā. Daudzus, kuri zina šīs baznīcas bagāto vēsturi, parasti izbrīna, ka tas ir vienīgais apbedījums Rēzeknes Jēzus Sirds, tā oficiāli sauc šo baznīcu12, dārzā.

Tā māja, kuras vienā galā viņš dzīvoja, bija senatnīga – sarkanu ķieģeļu, viena stāva, apkārt puķu dobes, krāšņuma un augļu koki. Tagad tās vietā ir jaunā Rēzeknes-Aglonas diecēzes māja. Nav arī baltās divstāvu silikātķieģeļu mājas, kura bija teju pretī t.s. Priestera vārtiņiem.

„Moza atsaceibu grōmateņa” – to man iedeva baznīckungs Pēteris Gugāns, lai no tās mācos. Tā bija viena no pirmajām grāmatām, ko savā dzīvē latgaliski izlasīju.

Baznīckungs pārbaudīja, kā esmu samācījies, ko esmu sapratis. Tiku pielaists pie Pirmās komūnijas, bet pēc kāda laiciņa, kad uz Rēzekni atbrauca bīskaps Julijans Vaivods, tiku iestiprināts.

Tā bija saulaina, karsta vasaras diena, baznīcā bija pilns cilvēku. Man nopirka jaunu uzvalku, bija balts krekls, taču es jutos neērti un visu laiku pārdzīvoju, ka iestiprināto pulciņā esmu vai pats vecākais.

Šajā notikumā klāt bija arī manas iestiprināšanas krusttēvs un krustmāte. Ja pieliek klāt kristīšanu, man bija 4 krustvecāki. Dažādās dzīves situācijās šie cilvēki bija klāt man un maniem vecākiem.

Cjoca Aļa, kura kļuva par manu krustmāti, pavisam jauna meitene būdama.

Vagaļi, kuri dzīvoja Ratiniekos. No Lielajiem Garančiem bija jāiet uz Ozolmuižas pusi līdz tiltam, tad pa kreisi gar upes malu, pēc kādiem 300 m pāri pļavai un kalnā. Kad šajā pļavā mana vecmāmiņa kopā ar mani un manu māsu vāca asinszāles, čižmus, mežrozīšu augļus, raka kalgana vai balderjāņa saknes, tad parasti iegājām arī ciemos pie Vaņdzas. Meitu Ināru es tikai vienu reizi dzīvē redzēju, viņa bija vecāka un mācījās Rīgā. Mana vecmāmiņa viņu dikti lielīja, jo ļoti augstu vērtēja tos cilvēkus, kuri bija kaut kā saistīti ar medicīnu. Krusttēva dēls mācījās Ozolaines skolā, bija pāris klases vecāks un mani dažreiz aizstāvēja, ja redzēja, ka kāds mani nipadzelai apbižo.

Vēl man bija krystamuote nu Stuodeituo meža. Nadza bija manas mammas draudzene, viņas sapazinās, kad abas strādāja vienā veikalā. Pateicoties Nadzai, es uzzināju, ka ir tāds Stādītā meža rajons. Te bija daudz privātmāju, blakus mežs un īsti lauki. 20. gs. 70. gados tas skaitījās glauni – dzīvot Liepu ielā vai Stādītajā mežā!

Vienu reizi kopā ar Osvaldu Kravali biju Stādītajā mežā ciemos pie keramiķa Leonarda Vinceviča. 20. gs. 80. gados populāri bija dekotarīvi šķīvi, kurus varēja piekarināt pie sienas13. Viens tāds Leonarda Vinceviča šķīvis man vēl tagad ir mājās. Virtuvē, horizontāli, parasti pilns ar sīpoliem.

1 Tā to var redzēt, piemēram, ceļvedī „Rēzekne aicina" (1937).
2 Īvāns. Rēzeknes miļzis // „Latgolas Vōrds", 10.03.1937.
3 Kaminska R., Bistere A. Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Rēzeknes pilsētā un rajonā.– Rīga: Neputns, 2011., 23. lpp.
4 Berdičevas Dievmāte ir Poļesjes aizgādne, svētbilde gāja bojā 1941. gada vasarā.
5 Šajā dekanātā ietilpa plaša draudžu teritorija (no Sarkaņiem līdz pat Andzeļiem, dekāna sēdeklis atradās Rēzeknē). Bija arī Rēzeknes--Lubānas dekanāts.
6 Francis Trasuns bija Rēzeknes--Rāznas dekāns no 1905. gada 16. jūnija līdz 1906. gada 10. oktobrim (pēc v.s.). Pirms viņa dekāns bija Fēlikss Poško, Francis Trasuns bija pirmais latgalietis, šī dekanāta priekšnieks. 1907. gada 15. jūlijā par dekānu kļūst Nikodems Rancāns.
7 Vikārs – vietnieks, palīgs, aizvietotājs.
8 Rezekne 6 augusta // „Auseklis", 18.08.1906.
9 Rezeknes Bazneica // „Zemnīka Bolss", 02.09.1925.
10 B-ga Kazimira Skrindas apglobošona // „Latgolas Škola", 1922., Nr. 2.
11 Tā, piemēram, bija ar Feimaņu prāvestu Broņislavu Veržbicki (1873--1949), kuru pirms apbedīšanas Daugavpils kapos uz nakti atstāja viņa celtajā Višķu baznīcā.
12 Kopš ir izveidota Rēzeknes–Aglonas diecēze un šajā baznīcā ir t.s. Bīskapa sēdeklis, tai ir katedrāles statuss.
13 Uz gultām brūni dzeltenas tautiskas segas, pie logiem tautiski aizkari!

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.