Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 18. jūnijs
Piektdiena
Alberts, Madis
+18.1 °C
skaidrs laiks

Jānis Bogdāns: „Neesmu pazemojis nevienu noziedznieku”

Daugavpilietim Jānim Bogdānam, agrāk nopelniem bagātam milicim un prokuroram, bet pašlaik – cienījamam pensionāram un aizrautīgam futbolistam, šī gada martā apritēja 85 gadi. Ir pagrūti noticēt, ka šis mierīgais, līdzsvarotais un pieklājīgais cilvēks kādreiz ķēra rūdītus noziedzniekus, izmeklēja viņu ļaundarības un izvirzīja apsūdzības, pamatojoties uz kurām noziedzniekiem tika piespriests cietumsods.

Baisie laiki

Jānis piedzima toreizējā Rēzeknes apriņķa Nautrēnu pagasta Jūrdžu ciemā, zemnieku ģimenē, kurā kopā ar viņu auga pieci brāļi un māsa. Pašlaik no kuplās saimes, izņemot Jāni, ir dzīvs tikai viņa astoņdesmit septiņus gadus vecais brālis Andris. Viņš dzīvo Ogres novadā un abi brāļi bieži zvana viens otram.

Tajos laikos Bogdānu ģimene skaitījās turīga – tai piederēja 23 hektāri zemes, sešas slaucamas govis, divi zirgi, kā arī sīklopi u.c. „Taču, kad mūs piespieda iestāties kolhozā, mēs vienā mirklī kļuvām nabagi. Atļāva turēt tikai vienu cūku un divas aitas. Par tiem laikiem neko labu nevaru pateikt – tie bija baisi. Lieli nodokļi, naudu mēs nesaņēmām, to vietā tika skaitītas izstrādes dienas, par vienu šādu dienu varēja saņemt tikai kilogramu labības. Tāpēc mūsu lielā ģimene nevis dzīvoja, bet centās izdzīvot,” stāsta Jānis Bogdāns.

Viņš atceras, kā cilvēki negribēja stāties kolhozos, viņus tur sadzina ar varu. Tēvu Antonu par spītēšanos pielika pie sienas, viņa priekšā, vicinot rokā pistoli, skraidelēja kaut kāds pilnvarotais – vai nu partijas funkcionārs vai čekists. Pa ciemiem braukāja speciāla brigāde, un ar tiem, kuri nevēlējās aplaimot sevi, iestājoties kolhozā, fiziski izrēķinājās. Šāds liktenis piemeklēja vecāko brāli Konstantīnu, kuru izveda viņa mājas pagalmā un smagi piekāva.

Pabeidzis septiņgadīgo skolu, Jānis iestājās Rēzeknes pedagoģiskajā skolā, kur četrus gadus apguva sākumklašu skolotāja specialitāti. Taču pastrādāt šajā profesijā viņš nepaspēja, jo 1955. gada rudenī jauno pedagogu iesauca armijā. Jānis dienēja latviešu divīzijā seržantu skolā Rīgā. Pēc demobilizācijas 1958. gada augustā viņš vēlējās atgriezties augstskolā, lai turpinātu izglītību specialitātē, taču Jānim negaidīti piedāvāja mācīties Daugavpils milicijas skolā: „Tam bija gan morāls, gan materiāls pamatojums. No vienas puses, mācīties sargāt cilvēkus no huligāniem, no otras – skolā bez maksas ēdināja, ģērba un piešķīra kopmītni, kā arī maksāja tiem laikiem gana labu stipendiju – 400 rubļus.”

Bīstamai un smagais dienests

Pēc milicijas skolas Jāni Bogdānu 1960. gadā norīkoja darbā kriminālizmeklēšanas nodaļā, kurš viņš veica operatīvā darbinieka pienākumus. Šajā darbā nostrādājis piecus gadus, Jānis secināja, ka šīs milicijas darbinieka funkcijas neraisa īpašu interesi par dienestu, tāpēc 1965. gadā sāka strādāt par izmeklētāju un iestājās PSRS Iekšlietu ministrijas Minskas augstākās milicijas skolas Rīgas filiālē. Jānis to absolvēja 1974. gadā un strādāja par izmeklētāju Daugavpils pilsētas milicijas nodaļā. Pēc kāda laika – 1980. gadā – perspektīvo milici iecēla par rajona milicijas nodaļas priekšnieka vietnieku.

Šajā amatā Jānis Bogdāns dienēja līdz 1990. gadam, pēc tam apakšpulkveža dienesta pakāpē aizgāja izdienas pensijā. Šī paša gada rudenī viņš iestājās darbā Daugavpils rajona prokuratūrā: „Pēc kāda laika sākās dažādi notikumi – pučs, PSRS sabrukums, vārdu sakot, valdīja juceklis, un tolaik jau sāka veidoties Latvijas prokuratūra. Nebija, kas strādā, vairāk nekā gadu es biju pats sev gan priekšnieks, gan padotais. Vēlāk sameklēju labus speciālistus un strādāju kopā ar viņiem līdz pat 2001. gadam, kad devos pensijā.”

Taču Jānis Bogdāns nevēlējās kopā ar saviem vienaudžiem sēdēt pagalmā uz soliņa – tas nav viņa dabā. Tolaik J. Bogdānam piedāvāja vadīt militāro prokuratūru, un viņš piekrita. Taču arī šeit dienesta laiks beidzās, un Jānis ar tīru sirdsapziņu un izpildīta pienākuma apziņu devās pelnītā atpūtā.

Pārlapojot atmiņā izmeklēto krimināllietu lappuses, Jānis min vienu no tām. Tā bija sirmgalvju slepkavību sērija – šos noziegumus deviņdesmito gadu sākumā pastrādāja ļaundaru grupa Naujenes pagasta viensētās. „Es izmeklēju šo lietu. Ņemot vērā manu lielo pieredzi izmeklētāja darbā (desmit gadi), izdevās lietu novest līdz tiesai, turklāt ar tādu pierādījumu daudzumu, ka tiesa bez svārstīšanās piespieda bandas vadonim augstāko soda mēru.” Taču nāvessoda izpildes moratorijs toreiz palīdzēja ļaundarim izglābt savu dzīvību. Pašlaik viņš sēž cietumā.

Par ilggadēju un priekšzīmīgu dienestu un darbu Jānim Bogdānam piešķirts personiskais apbalvojuma pulkstenis.

Sports

Seniors uzskata, ka lieliskā fiziskajā formā viņš ir pateicoties sportam. Jāņa Bogdāna stingrais rokasspiediens vien ir ko vērts! Skolas gados tās bija fizkultūras stundas, slēpošana un skriešana, bet nopietni sportot Jānis sāka 1951. gadā, kad vairākus gadus Latgales zonālajās sacensībās spēlēja Rēzeknes volejbola izlasē, kā arī bija Daugavpils izlases dalībnieks. Jāņa Bogdāna vadītā Daugavpils milicijas darbinieku komanda divreiz uzvarēja Latvijas milicijas čempionātā un pat veiksmīgi startēja Vissavienības čempionātā Petrozavodskā un Permā.

Vēlāk Jānis aizrāvās ar milicijas biatlonu, kura programmā bija 5 km slēpošanas distance un šaušana -- pieci šāvieni, taču nevis ar sporta, bet gan dienesta pistoli, bet tas ir daudz sarežģītāk. Arī šajā sporta veidā Daugavpils miliču komanda vairākkārt uzvarēja Latvijas čempionātā Iekšlietu ministrijas (IeM) sistēmā. Tāpēc nav pārsteigums, ka Jānim ir sporta klase vairākos sporta veidos, daudzas balvas un goda raksti.

Savukārt 1986. gadā Jāņa dzīvē ienāca futbols, turklāt ļoti nopietni un uz ilgu laiku. Viņš to spēlē joprojām, reizi nedēļā – svētdienās.

Jāpiebilst, ka komandas biedri raksturo Jāni kā ļoti „neērtu” spēlētāju, un viņiem tam ir skaidrojums -- cienījamā vecuma dēļ Jānis nevar skriet pa laukumu gluži kā meteors, t.i., ietekmēt spēles gaitu kopumā, toties taktiski viņš rada pretiniekiem problēmas, neļaujot tiem tikt pie bumbas.

Jānis Bogdāns interesējas par visiem svarīgākajiem pasaules līmeņa futbola turnīriem, neaizmirstot arī vietējo futbolu.

„Bijušie” pateicās un brīdināja…

Ilgus gadus strādājot IeM sistēmā un prokuratūrā, Jānis Bogdāns ir izmeklējis un nodevis tiesai daudzas krimināllietas. Atbildot uz jautājumu, vai ir gadījies satikt likumpārkāpējus, kuri izraisījuši līdzcietību vai vismaz viņu izdarīto likumpārkāpumu motīvu sapratni, Jānis saka: „Man nebija šādu tiesību. Nekad neesmu nostādījis sevi aizturēto vietā un neesmu domājis viņu kategorijās. Taču nekad neesmu pazemojis vai aizvainojis par visrūdītākos noziedzniekus, vienmēr korekti paskaidrojot, ko viņš ir izdarījis un ka par to draud noteikts sods. Vārdu sakot, rīkojos likuma robežās. Dažkārt cilvēciski žēl man ir bijis vienīgi personu, kuras izraisījušas ceļu satiksmes negadījumu.”

To, ka Jānis Bogdāns izpelnījies ne tikai kolēģu, bet pat to cilvēku, kuru noziegumus viņš ir izmeklējis, cieņu, liecina tas, ka, iznākot brīvībā un satiekot savu „pretinieku”, viņi pateicās par godprātību un objektivitāti. „Ir gadījies, ka restorānā viesmīlis atnes konjaka pudeli, sakot, ka tā esot, lūk, „no tā galdiņa”, pie kura, vērīgāk ieskatoties, pazinu savus bijušos „klientus”. Bija laiks, kad es nekur nevarēju iziet, paliekot nepamanīts. Bieži nāca man klāt uz ielas vai citur un pateicās. Sanāk, ka es viņus sēdināju cietumā, bet viņi pēcāk man par to teica paldies,” stāsta bijušais izmeklētājs un prokurors.

Viņš atceras arī dažu savu bijušo kolēģu citādo „atbalstu”. Nemierīgajos deviņdesmitajos gados, PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā, bija periods, kad nevarēja saprast, uz kuru nosvērsies svaru kausi. Jānis Bogdāns tolaik sāka veidot Latvijas prokuratūru un, iegrimis savā darbā, nekam nepievērsa uzmanību. Saistībā ar to kāda paziņa, izmeklētāja, kura, acīmredzot, atbalstīja „savienības” varu, viņam teica: „Jāni, Sibīrijā ziema sākas agri. Tāpēc gatavo siltas zeķes un džemperi…”

Ilgajos darba gados viņam ir piedāvāti kukuļi, dažkārt pat banknotes veselām paciņām, daži ir centušies „atrisināt” lietu sev par labu ar citādām metodēm un paņēmieniem, taču Jānis Bogdāns vienmēr palika neuzpērkams un korekti noraidīja jelkādus mēģinājumus viņu uzpirkt.

Ģimene, mūzika un latgalieša dvēsele

Ar savu nākamo sievu Gaļinu Jāni iepazīstināja darba kolēģis, kura dzīvesbiedre draudzējās ar Gaļinu: „Tas notika Daugavpilī. Mēs gadu tikāmies, ieskatījāmies viens otrā, un tikai tad, kad pārliecinājāmies, ka „tā lieta ies”, iesniedzām pieteikumu dzimtsarakstu nodaļā.” Dzīvesbiedri izaudzināja divas meitas un dēlu Artūru, kurš, diemžēl, pirms dažiem gadiem aizgāja mūžībā. Meitai Svetlanai, kura dzīvo Pleskavā, ir divi dēli – Aleksejs un Andrejs, savukārt Inta dzīvo Daugavpilī, viņai ir divas meitas – Agrita un Loreta. Kopumā Jānim Bogdānam ir pieci mazbērni un mazmazbērni.

Seniors un sportists sevi uzskata par visīstāko latgalieti un ļoti lepojas ar to: „Mēs dzīvojām novadā, kur, izņemot šo valodu, nekādu citu nedzirdējām. Tāpēc priecājos par to, ka esmu šī etnosa pārstāvis.”

Jānis Bogdāns ir ļoti līdzsvarots un pat flegmatisks cilvēks. Kā viņam izdodas vienmēr saglabāt mieru? „Nervu un psiholoģiskas spriedzes laikā jāliek darboties smadzenēm un nedrīkst ļaut vaļu nerviem. Taču arī es esmu tikai cilvēks. Tāpēc sarežģītās situācijās cenšos jokot, lai mazinātu sasprindzinājumu,” saka J. Bogdāns.

Kuros laikos bija labāka dzīve? Uz šo jautājumu sarunas biedrs atbild filozofiski, kā jau cilvēks, kurš dzīvojis dažādos valsts vēstures posmos: „Piecdesmitajos gados dzīvi laukos var salīdzināt ar vergošanu plantācijās. Taču tolaik mēs dzīvojām ar cerību, ka dzīve kļūs labāka. Tagad viss ir, bet nav pārliecības par nākotni un mērķa, uz kuru tiekties.”

Jānim Bogdānam ir vēl viena aizraušanās – viņš lieliski spēlē bajānu un harmonikas un dzied latviešu un krievu dziesmas: „Milicijas skolas klubā bija akordeons, kuru mācījos spēlēt. Pēc tam nopelnīju naudu un sākumā nopirku harmonikas, pēcāk – akordeonu. Taču tagad muzicēju ļoti reti. Nav īstā noskaņojuma.”

… Mēs nevarējām ilgi runāties, jo Jānim Bogdānam bija psiholoģiski jānoskaņojas nākamās dienas futbola spēlei. Savu noteikumu – neizlaist nevienu treniņu – viņš stingri ievēro jau 35 gadus.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.