Nu jau otro gadu pasaule ir apstājusies savā skrējienā. Tā ir lieliska iespēja izzināt dzimtās vietas, dabu un vēsturi. Un to ir vērts darīt, jo Latgales daba slēpj vēl daudzus neatklātus noslēpumus, kuri tiek minēti ļaužu nostāstos un teikās. Tie ir nostāsti par senajiem pilskalniem, kas vēsta arī par nogrimušām pilīm un baznīcām, par svētnīcām un kulta vietām, kur mūsu senči smēlušies gara spēku, ticību un paļāvību augstākajiem spēkiem.
Seno kulta vietu pētniecība, īpaši jau Latgalē, veikta nelielā apjomā. Biežāk tiek minēts Krāslavas Saules kalns, Bērzgales Vaidu kapi, Cirīšu ezera Upursalas kalns un Rušona ezera Upursalas kalns ar Upurkmeni. Latgales pilskalni ļoti bieži saistīti ar teikām par nogrimušām baznīcām. Arī pats pilskalns nereti tautā saukts par Baznīckalnu.
Vārds “baznīca” Latvijā ienācis 11. gs. kopā ar pareizticību. Jau 1. g.t. vidū dažos Latgales pilskalnos tiešām bija uzcelti kristiešu dievnami – piem. Jersikas pilskalnā. Teikās ir minēti 27 pilskalni, uz kuriem atradušās baznīcas, taču nevienā no šiem pilskalniem arheologiem nav izdevies konstatēt konkrētas svētnīcas paliekas. Teikās pilskalnu saistīšana ar baznīcām īpaši raksturīga ir tieši Latgalei.
Par Rundānu pilskalnu “Gorelaja gora” 1926. gadā pierakstīta šāda teika: “Kalnā esot bijusi baznīca, kura nogrimusi. Kāda kliba sieva senāk, zirgus pieskatot, kādos svētkos redzējusi no kalna izejam svētku procesiju ar popu priekšgalā. Procesija iegājusi blakus kalnā”.
Par Spriņģu pilskalnu ir šāda teika: “Latgalē Rēzeknes tuvumā esot nogrimusi baznīca ar visiem dievlūdzējiem. Baznīcas vietā pacēlies augsts kalns. Kādai sieviņai nogrima līdz ar baznīcu vīrs un dēls. Sieviņa ļoti bēdājās. Te vienu nakti sapnī parādījies vecs vīriņš un teicis, lai sieva savērpjot diegu, ko varētu aptīt kalnam trīssimts reizes, tad baznīca atkal celšoties augšā. Sieviņa vērpa, vērpa, beidzot palika veca un nespēcīga, bet diegs vēl nav bijis pabeigts. Neviens diegu neturpināja, un tādēļ baznīca vēl šodien nav uzcelta.”
1924. gadā par Kaunatas Vecslabadas pilskalnu ļaudis ir stāstījuši: “Vacī ļaudis stosta, ka seņok uz to kolna tajā vītā, kur bejusi baznīca, ir bejis caurums. Un jo kas Dīva kolpošanas laikā pi zemes pīlyka ausi, tad varēja dzērdēt vargaņu spēlešonu, ļaužu dzīdošonu, baznīckunga dzīdošonu un zyrgu zvīgšonu”.
Tradīcija izvēlēties savu dievu pielūgšanai un ziedošanai ezeru salas ir raksturīga tieši Latgales novadam. Tāda ir Rušona ezera Upursala jeb Lielā sala, kuras visaugstākajā vietā atrodas akmens. Tautā to sauc par Upurakmeni – 1,2 metrus augsts, tā apkārtmērs pie zemes ir 5,5 metri. Tur kādreiz atradusies pils, kas nogrimusi un “vēl tagad zvejnieki klusajās vasaras naktīs dzirdot kara tauru skaņas un troksni, bet nākšot laiks, kad pils celšoties augšā”. Ir zināms arī nostāsts, ka akmenī kādreiz bijuši iekalti raksti un pie tā vesti jēri upurēšanai. Mūsdienās nekādus iekalumus akmenī vairs nevar saskatīt. Pie paša akmens un uz tā dedzināta uguns, par ko liecina gan izdrupumi, gan ap Upurakmeni atrastās no tā atplīsušās šķēpeles.
Cirīšu ezers ir viens no skaistākajiem Latgalē. Cirīšu ezera Upursala (6 ha), kuras forma atgādina mēness sirpi (vai varbūt pakavu). Latgaļiem savulaik tas bija sens pārvaldes centrs, kur pasludināja sapulču, apspriežu, tiesu lēmumus un arī slēdza laulības. Nostāstos Cirīša ezera Upursalu piemin arī kā kulta un svētku vietu. Leģendas vēstī, ka senos laikos uz salas dzīvojis pareģis jeb krīvs (priesteris, zintnieks) ar palīgiem. Nozīmīgos brīžos te veikti upurēšanas rituāli svarīgu notikumu noskaidrošanai vai ietekmēšanai. Tautas nostāstos ir pieminēta arī jēru un citu dzīvnieku dedzināšana, tos ziedojot dieviem. Ir nostāsts, ka sala muižnieku laikā izmantota kā soda vieta, kur notiesātie no kalna mesti ezerā.
Foto no “Zudusī Latvija”: Cirīšu ezera Upursala
