Polijas galvaspilsētā Varšavā aprīļa beigās norisinājās Eiropas čempionāts cīņas olimpiskajās disciplīnās, kur Latvijas grieķu--romiešu cīņas pārstāvis Aleksandrs Jurkjans uzvarēja bronzas finālā. Šī ir viņa pirmā Eiropas čempionāta medaļa desmit gados, kopš sportists piedalās sacīkstēs. Par to, kā viss notika, bronzas medaļnieks pastāstīja avīzes „Latgales Laiks” reportierim.
Jāatzīmē, ka līdz šim daugavpilietis, grieķu—romiešu cīņas pārstāvis, stāvējis uz goda pjedestāla gandrīz pirms pusgadsimta. Tālajā 1975. gadā Viktors Kuzmins izcīnīja sudraba godalgu Eiropas čempionātā, taču toreiz viņš bija PSRS izlases sastāvā. Savukārt neatkarīgās Latvijas vēsturē pirmo medaļu Daugavpils sportists izcīnīja 1938. gadā.
Savukārt līdz šim Aleksandra Jurkjana augstākais sasniegums Eiropas čempionātos dažādās vecuma grupās bija piektās vietas.
Jāpiebilst, ka šogad Eiropas čempionātā startēja ne visi spēcīgākie cīkstoņi, turklāt visos stilos: grieķu—romiešu, brīvajā, sieviešu cīņā, jo daži sportisti nolēma izlaist šo turnīru, lai labāk sagatavotos Olimpisko spēļu kvalifikācijas sacensībām. (Eiropas čempionātu izlaida arī daugavpiliete Anastasija Grigorjeva.) Tomēr, neskatoties uz to, Varšavā sapulcējās gana spēcīgi cīkstoņi.
Grieķu--romiešu cīņas turnīrā Aleksandrs Jurkjans (63 kg) vispirms pieveica Itālijas sportistu Andreu Seti (9:3). Aleksandrs bilst, ka lielu problēmu ar Itālijas cīkstoni nebija, jo mūsu sportists jau pirms cīņas bija izstrādājis cīņas plānu un precīzi to izpildīja.
Ceturtdaļfinālā daugavpilietis pārsteidzoši tika galā ar ungāru Ēriku Torbu (11:10), kurš pērn izcīnīja Pasaules kausa sudrabu un Eiropas čempionāta bronzu, bet aizpērn ieguva otro vietu Eiropas spēlēs un trešo vietu U23 Eiropas čempionātā.
Aleksandrs Jurkjans atzīmē, ka šī cīņa daudzējādā ziņā bija izšķiroša. Ungārs jau ir gana titulēts sportists, un uzvara cīņā ar viņu vairoja Aleksandra ticību saviem spēkiem. Iepriekš abi cīkstoņi bija sacentušies divreiz – turnīrā treniņnometnes laikā. Toreiz pirmajā cīņā uzvarēja Aleksandrs, bet cīņā par bronzu uzvarēja Ēriks Torbu.
Savukārt Eiropas čempionāta pusfinālā daugavpilietis ar 1:7 piekāpās 2019. gada bronzas medaļniekam, pieredzējušajam cīkstonim Taleham Mamadovam (Azerbaidžāna).
Aleksandrs pastāstīja, ka pirmajā periodā viss izdevās un viņš jau domāja, ka tūlīt būs uzvara, taču azerbaidžānis pārkārtojās, atrada mūsu cīkstoņa vājās vietas un izcīnīja pārliecinošu uzvaru.
Bronzas finālā pretī stājās divkārtējais junioru Eiropas čempionāta bronzas ieguvējs Hračja Pogosjans (Armēnija) -- šī cīņa Aleksandram bija ļoti smaga. Otrās minūtes sākumā daugavpilietis nonāca iedzinējos (0:2), turklāt pretinieks tūlīt turpināja uzbrukumu un rezultāts kļuva 0:5. Šķita, ka šādā situācijā nav itin nekādu izredžu uzvarēt. Taču Aleksandrs bilst, ka šāds rezultāts viņu nebūt nesamulsināja. Pārtraukumā treneris Artjoms Petkuns nomierināja sportistu, pateica, kas ir jāizdara. Turklāt armēnis pieļāva kļūdu, kurš otrā perioda sākumā strauji metās uzbrukumā. To veikli izmantoja daugavpilietis, rezultātā uzvarot ar rezultātu 7:5.
Aleksandrs stāsta, ka pēc izcīnītās uzvaras nespēja valdīt emocijas, bet, stāvot uz goda pjedestāla, viņu pārņēma neapmierinātības sajūta. Ļoti gribējās atrasties divus pakāpienus augstāk uzvarētāja -- Krievijas sportista vietā.
A. Jurkjans atzīst, ka braucis uz Eiropas čempionātu ar vienu mērķi – izcīnīt medaļu, un to arī sasniedza. Toties tagad sportista ambīcijas ir augušas.
Slimības dēļ aizbraukt uz sacensībām kopā ar savu audzēkni nevarēja viņa treneris Vitālijs Vērdiņš, tāpēc čempionātā Aleksandra treneris bija Artjoms Petkuns. Lai gan Aleksandrs atzīst, ka viņam trūka galvenā trenera, taču sportists uzskata, ka A. Petkuns labi tika galā ar savu uzdevumu – laikus deva nepieciešamos padomus, tādējādi palīdzot izcīnīt godalgotu vietu.
Vitālijs Vērdiņš vēroja sacensības internetā un pārdzīvoja. Taču interesanti ir tas, ka bronzas finālā, neskatoties uz pirmā perioda rezultātu, abi treneri bija pilnībā pārliecināti par Aleksandra uzvaru.
„Kad ritēja cīņa par trešo vietu, par tās galarezultātu pārāk nesatraucos. Toties cīņa ar ungāru radīja milzīgu satraukumu – pēc tās man pulss bija 170 sitieni minūtē. Vai spējat iedomāties, kas tās bija par emocijām!” saka Artjoms Petkuns.
„Es ticēju, ka Aleksandrs uzvarēs Armēnijas sportistu. Taču man bija vieglāk nekā Artjomam, jo atrados tālu no sacensību vietas,” gandarīts par sava audzēkņa panākumiem, smejot saka Vitālijs Vērdiņš. Un tad jau nopietni piebilst: „Protams, es ļoti uztraucos…”
-- Aleksandr, sacensības norisinājās t.s. „burbulī”, bez skatītājiem. Daudzi lasītāji, droši vien, nesaprot, ko nozīmē „sacensības burbulī”. Pastāstiet par to sīkāk.
-- Jāteic, ka sacensties „burbulī” ir ļoti nekomfortabli. Kas tas ir? Būtībā tā ir pilnīga izolētība no apkārtējās pasaules – mēs visi dzīvojām vienā viesnīcā, taču nedrīkstējām ieturēt maltītes tās restorānā. Gājām uz turieni, paņēmām ēdienu un brokastot, pusdienot un vakariņot devāmies uz savu numuru. Uz sacensībām un atpakaļ mūs veda lielā autobusā, tas nedrīkstēja nekur apstāties. Vārdu sakot, mūs aizvizināja no vienām durvīm līdz otrām, un atpakaļ. Bija sajūta, itin kā mēs būtu ieslodzīti. Protams, pietrūka arī skatītāju. Gājām uz cīņu gluži kā uz treniņu,” stāsta Aleksandrs Jurkjans.
-- Kādi ir jūsu nākotnes plāni?
-- Tagad gatavosimies pasaules čempionātam. Gribas izcīnīt ceļazīmi uz nākamajām Olimpiskajām spēlēm. Kā tas izdosies – redzēsim.
Jāatzīmē, ka ar grieķu—romiešu cīņu nodarbojās Aleksandra tēvs, un, kad puisēnam apritēja četri gadi, tētis pirmo reizi aizveda viņu uz sporta zāli un atļāva pakūleņot uz paklāja. Var teikt, ka tobrīd Aleksandrs arī sāka nodarboties ar cīņas sportu.
Aleksandrs atzīst, ka nenožēlo, ka sācis nodarboties ar grieķu—romiešu cīņu, un nekad nav pat pieļāvis domu, ka varētu pievērsties citam sporta veidam.
Aleksandra Jurkjana pirmais treneris bija Aleksandrs Gedzjuns, kurš 2009. gadā traģiski aizgāja bojā. Pēcāk sportistu trenēja Vitālijs Vērdiņš, kurš atzīmē, ka uzreiz ievērojis, ka tolaik vēl trīspadsmit gadus vecajam puisim ir milzīgs potenciāls. Tiesa, cerējis, ka viņa audzēknis „atvērsies” mazliet agrāk, taču vienmēr kaut kā nedaudz pietrūka. Latvija arī nav „cīkstoņu valsts”, vēl jo vairāk klasiskajā cīņā (brīvajā cīņā Latvijas sportisti guvuši lielākus panākumus, savukārt par sasniegumiem sieviešu cīņā, pateicoties Anastasijas Grigorjevas panākumiem, nav dzirdējis, droši vien, tikai retais), tāpēc izcīnīt godalgu Eiropas čempionātā nebūt nav tik vienkārši.
„Bronzas medaļa, neapšaubāmi, ir paša Aleksandra nopelns. Viņš izturēja, visus šos gadus turpinot neatlaidīgi trenēties,” uzskata Vitālijs Vērdiņš.
Pašlaik Aleksandrs trenējas pats un audzina jauno paaudzi, rādot pozitīvu piemēru saviem audzēkņiem. Aleksandrs dzimis Daugavpilī, absolvējis 3. vidusskolu, pēc tam – Daugavpils Universitāti, kur ieguvis sporta skolotāja un sociālo zinību skolotāja diplomu.
-- Aleksandr, daudzi uzskata, ka sportošana augstā līmenī un mācības ir nesavienojamas lietas. Ko jūs par to domājat?
-- Es nepiekrītu. Galvenais, ir jābūt motivācijai mācīties un nodarboties ar sportu. Ja cilvēkam ir vēlēšanās mācīties, viņš mācīsies. Protams, treniņnometnes, sacensības ievieš korekcijas mācībās, tāpēc dažkārt brīvajā laikā jāpanāk iekavētais. Taču man nekad nav ienākusi prātā doma, ka es nepabeigšu skolu vai universitāti.
