“Obelisk Farm” ir neliela kaņepju saimniecība Viļānu novada Obeliškās, ko izveidojusi Višņevsku ģimene, kas pirms septiņiem gadiem no Londonas pārcēlās uz Latgali. “Obelisk Farm” piedāvā apskatīt arī “Kaņepju muzeju”, kas ir pirmais šāda veida muzejs Latvijā. Saimniecība piedāvā arī “Kaņepju skolu”, kur ģimene dalās pieredzē par kaņepju audzēšanu, kaņepju ēdieniem, kaņepju izmantošanu būvniecībā un citām aktuālām lietām. Savukārt interneta veikaliņā var iegādāties dažādus kaņepju izstrādājumus. Arī “Latgales Laiks” apmeklēja kaņepju saimniecību Obeliškās un tikās ar saimnieku Andri Višņevski.
* Kā sanāca, ka devāties uz ārzemēm?
-- Tas bija mazliet vairāk kā pirms desmit gadiem, kad Latvijas Mākslas akadēmijā notika pasākums “Karnevāls”. Tur es iepazinos ar savu nākamo sievu Deboru no Portugāles, kura šeit mācījās “Erasmus” studentu apmaiņas programmā. Mēs iemīlējāmies. Pēc mācībām aizbraucām padzīvot Portugālē, bet arī tur sākās krīze, tādēļ nolēmām doties uz Londonu pelnīt naudu un iestrēgām tur uz gana ilgu laiku. Tur mums piedzima arī abi bērni. Sākām domāt par nākotni un nolēmām, ka gribam dzīvot savās mājās. Iekrājām nedaudz naudas un nopirkām Latvijā māju.
* Kā sieva pēc siltās Portugāles „sadzīvo” ar daudz vēsāko Latvijas klimatu?
-- Viņa ar to tā īsti nemaz „nesadzīvo”, jo šeit nav saules. Dienvidniecei, kas pieradusi, ka teju katru dienu spīd saule, pelēcīgo Latvijas klimatu ir gana grūti pieņemt. Taču mēs novērtējam to, ka esam savās mājās un varam darīt to, ko vēlamies, un tas ir ļoti daudz. Varam salīdzinoši daudz laika pavadīt kopā ar saviem bērniem, kuri mācās tepat Varakļānos. Tā kā esam mājražotāji, dienas otrajā pusē mūs pastāvīgi var sastapt mājās. Rezultātā sauli kompensē brīvība.
* Kā ir dzīvot teju vieniem pašiem?
-- Patlaban Obeliškās ir palikušas vien četras apdzīvotas mājas, mēs, diemžēl, esam vienīgie, kam ir bērni. Kādreiz šeit bija apdzīvotas ap 30 mājas, bija daudz cilvēku, pamatā vecticībnieki.
Nu jau esam pieraduši, bet pašā sākumā sajūta, ka šeit neviena nav, bija ļoti izteikta. Dažbrīd tikai kāda stirna vai zaķītis paskrēja garām. Tādēļ tiem, kas plāno pārcelties uz dzīvi laukos, no savas pieredzes varu teikt -- esiet gatavi tam, ka laiku pa laikam jums, varbūt, šķitīs, ka klusuma ir pārāk daudz. Arī mums tā bija, bet pēc tam viss iegāja savās sliedēs, un patlaban mēs jau aicinām cilvēkus ciemos. Ziemā varbūt ir klusāk, bet vasarā dažbrīd ir tā, ka visus gribētājus bezmaz vai nevar paspēt uzņemt, tad gan nākas runāt no rīta līdz vakaram. Portugāļiem un tiem, kas runā angliski, ekskursijas vada Debora.
* Kā cilvēki par jums uzzina?
-- Mēs ļoti daudz izmantojam internetu. Sieva ir sabiedrisko attiecību speciāliste, viņa popularizē saimniecību globālajā tīmeklī. Ja nebūtu interneta, tad gan mēs šeit neko nesāktu darītu, jo cilvēki par mums vienkārši neuzzinātu.
* Kāpēc nosaucāt savu ražotni par “Obelisk Farm”?
-- Ciema nosaukums Obeliškas ir radies no latgaliešu vārda obuļi nevis obelisks. Tā kā negribējās savu ražotni saukt “Apple Farm”, nolēmām to nosaukt līdzīgi -- “Obelisk Farm”.
* Kā sākāt saimniekot?
-- Ēkas bija labā stāvoklī un īpašuma cena arī bija laba, tādēļ to arī nopirkām. Meitai Gabrielai toreiz bija divi gadi, bet dēls Fredis bija tikko piedzimis. Sākumā gribējām pirkt īpašumu Portugālē, bet tur viss ir daudz dārgāks.
Īsi pirms pārcelšanās kopā ar brāli mēneša laikā daudzmaz sakārtojām īpašumu un pavasarī braucām šurp. Toreiz bija marts, ceļš bija dubļains un šeit pusceļā pie bērziem arī iestigām. Nācās ņemt bērnus azotē, gāzes balonu uz pleca un kājām iet mājās un, ticiet man, toreiz tas nemaz nešķita smieklīgi.
Pirmais, ko iegādājāmies jau pirmajā gadā, bija kupolveida telts. Nu jau piekto gadu kultivējam sējas kaņepes, kas nesatur narkotikas. No tām var iegūt šķiedru, sēklas, ziedus un saražot daudz dažādu produktu. Tā saucamajai marihuānai jeb Indijas kaņepēm ar sējas kaņepēm nav nekā kopīga. Indijas kaņepes Latvijā nav atļauts ne audzēt, ne lietot. Trešā grupa ir savvaļas kaņepes, no kurām ir selekcionētas sējas kaņepes.
* Kāpēc kaņepes?
-- Sējas kaņepes izvēlējāmies galvenokārt tāpēc, ka saimniecībā bija tikai daži hektāri zemes, turklāt šie augi mums šķita gana interesanti. Taču es vienmēr uzsveru -- ja kāds grib kaut ko iesākt ar kaņepēm, tad vispirms viņam ir jātiek skaidrībā -- ko īsti.
Latvijā, Baltijā, Krievijā, Austrumeiropā un Ziemeļeiropā kaņepes ir bijušas vienmēr, vienkārši ir piemirstas. Arī no mārketinga viedokļa kaņepes ir izdevīgs zīmols, jo raisa cilvēkos interesi– o, kaņepes, nu, nu, kas tur būs. Bet pats galvenais ir tā dažādība, kā kaņepes var izmantot. Kaņepju ziedus var izmantot tējai un medicīnā, sēklas – ēšanai, sviesta gatavošanai, cepumu cepšanai, stiebriņus -- šķiedras iegūšanai, ko tālāk izmantot auduma un apģērbu ražošanā, virvju vīšanā, kā arī būvniecībā, bioplastmasas un papīra ražošanā.
Pirmie divi trīs gadi pagāja iekārtojoties. Līdzekļi bija iekrāti aptuveni gadam. Tāpēc nācās meklēt darbu. Sākumā es atradu darbu, pēc tam sieva pāris gadus strādāja Rīgā, braukāja šurpu turpu ar vilcienu. Pamazām savedām visu kārtībā, sākām audzēt kaņepes, pēc tam sapratām, ka ar to vien nepietiek. Nolēmām piesaistīt tūristus, izveidojām arī interneta veikalu, un tad jau pamazām viss sāka notikt. Nu jau ir pagājuši divi gadi, kopš mēs kopā ar sievu strādājam tikai šeit.
Esam izveidojuši arī “Kaņepju skolu” , “Kaņepju veikalu” un “Kaņepju muzeju”, kur var iepazīties ar tautas dziesmām par kaņepēm, cilvēkiem, kas tās audzējuši, viņu stāstiem, kā arī apskatīt veco laiku iekārtas un ekspozīciju par kaņepju izmantošanu mūsdienās. Šis process turpinās, un ir svarīgi, ka mums te patīk.
* Ko ražojat?
-- Produktus, kurus piedāvā saimniecība, var iedalīt vairākās grupās: pārtika – eļļa, sēklas, sviests, batoniņi, karameles, tējas un garšvielas; mācības -- pieredzes apmaiņa, piemēram, mēneša sākumā turpināsim siltināt māju ar kaņepju betonu; tūrisms -- ekskursijas, degustācijas, iepirkšanās, iespēja pašiem pagatavot kaņepju ēdienu vai taisīt kaņepju papīru.
* Kā uzņēmuma darbu ietekmējusi “Covid-19” izplatība?
-- Pērn, pirms sākās “Covid-19” aizliegumi, mums jau “viss kalendārs” bija sarakstīts, zinājām, kur katru nedēļas nogali brauksim un ko darīsim. Bet tad visi mūsu plāni pajuka. Sākoties pandēmijai, tirdziņi nenotika, tūristu plūsma samazinājās, bijām šokā.
Sākām piedāvāt konsultācijas interneta veikalā „Zoom” platformā, daudz veidojām video -- kā sēt kaņepes un kā tās izmantot. Rezultātā mums pieauga sekotāju skaits un ir cerība, ka kādreiz viņi pie mums arī atbrauks.
Var teikt, ka pagaidām mūsu biznesu ir paglābusi tā dažādība -- kaņepju audzēšana, interneta veikals, dalība tirdziņos un tūrisms.
* Cik daudz tūristu jūs apmeklē?
-- Ja neskaita aizvadīto “Covid-19” gadu, tad gada laikā kāds tūkstotis varētu būt. Pārsvarā tūristi ir no Latvijas un Eiropas, nedaudz -- no Krievijas. Tālākā valsts, no kuras pie mums ir bijuši tūristi, laikam ir Dienvidāfrika. Pērn bija ciemos arī pārītis no Brazīlijas, kas patlaban dzīvo Latvijā. Pērn daudz bija tūristu, kas ceļo kopā ar visu ģimeni.
Aizņemtākie mēneši parasti ir jūlijs un augusts, kad, vadot ekskursijas, runāt nākas bezmaz vai katru dienu un no rīta līdz vakaram. Šogad tūristu plūsma sakarā ar ierobežojumiem varētu būt krietni vien mazāka.
* Viens no jūsu rīcības vadmotīviem ir arī satuvināt sabiedrību…
-- Sabiedrības satuvināšanu mēs redzam caur šo kaņepju perspektīvu. Sabiedrībā joprojām ir gana daudz aizspriedumu pret šiem augiem, jo daudzajos gadu desmitos kaņepēm izveidots „sliktu un bīstamu” augu tēls. Tas viss sākās ASV pēc Otrā pasaules kara un izplatījās pa visu pasauli. Sabiedrības lielākā daļa, izdzirdot vārdu „kaņepes”, asociēja tās ar narkotikām. Tāpēc mēs stāstām, rādām un skaidrojam cilvēkiem, ka, izņemot atsevišķu grupu, kaņepes nav narkotikas. Latvijā vēsturiski ir audzētas nevis Indijas, bet sējas kaņepes, no kurām ir gatavots ēdiens, austi audumi un vītas virves, bet tas ir piemirsts.
