Šajā vietā atradās mans mīļākais bērnības gadu veikals. Balti pelēka apmetuma vienstāvu ēka, it kā mazliet šķībi stāvoša, ar apaļu krāsni iekšā. Ieej pa durvīm, tad strauji pa labi, izej riņķi un esi pie kases. Tur sieviete tumšzilā halātā, viņai skaitīkļi priekšā.
Šauri, saspiesti, bet man tā šķita kā sapņu valstība! Pistoni, madelkas, Cirks ar metamiem kauliņiem, un, galvenais — hlapuškas.
Tas veikals izskatījās kā ezis – veseli seši skursteņi! Mazajās klasēs man patika skaitīt, cik kāpnēs ir pakāpienu, cik koku ir pie kādas mājas vai skvērā, cik virs jumta antenu vai skursteņu.
No agra rudens līdz vēlam pavasarim tie skursteņi dūmoja. Bija brīdis, kad tie dūmi necēlās debesīs un pilsētas zemākās vietas ietinās tādā kā dūmakā.
Katrai mājai bija sava dūmu krāsa un smarža. Kāds apkures katlā svieda antracītu, kāds no piemājas šķūnīša atnestās elkšņa vai bērza pagales, kāds kurināja ar kaut kur nočieptiem dažādiem atkritumiem.
Īpašs caurspīdīgums un aromāts tiem dūmiem bija saulainos, aukstos ziemas rītos. Nostalģiski un mīlīgi, bet diezin vai tas bija un ir veselīgi plaušām.
Centralizētā apkure izmainīja pilsētas ainavu, pēdējos piecpadsmit gados parādījušās bezskursteņu mājas1 liek pierast arī pie šāda mājas izskata.
Tam rotaļlietu veikalam blakus slējās debesīs televīzijas tornis – izkrāsots spīdīgi baltā un gaiši sarkanā krāsā, ar lielu metāla apli augšā.
Rēzeknē pirmais televizors parādījās 1938. gadā. Tas nebija sērijveida rūpniecisks ražojums, bet gan vietējā supermeistara darbs. „Rēzeknes radio montiers V. Kudrjavcevs konstruējis kā pirmais Rēzeknē televizijas aparātu. Kudrjavceva konstruētais aparāts pilsētā izsaucis lielu interesi. [..] Aparātu konstruējis Kudrjavcevs viens pats, ņemot palīgā vienīgi literatūru. Tas izmaksājis pāri par 200 Ls. Kudrjavcevs pašlaik būvē otru lielāku aparātu, kas izmaksās daudz dārgāk, bet būs labāks."2
Televizoru šis meistars sameistaroja, bet vai ar to pirms Otrā pasaules kara Rēzeknē varēja ko skatīties? Nezinu, diezin vai.
Šobrīd pilsētas ainavā ir gandrīz pilnīgi izzudis viens agrāklaiku elements – āra televīzijas antenas. Kādu tik un kur to nebija! No alumīnija izgriezti taureņi, kuri piestiprināti ārpusē pie vēdlodziņiem. Piramīdveidīgi horizontāli karkasi augstu virs jumtiem – reizē i antena, i zibeņnovedējs.
Mans tētis televīzijas antenas meistaroja pats3. Arī televizorus – ja bija pārdegusi kāda lampa vai izgājis no ierindas rezistors vai kondensators, neveda uz Dārzu ielas „Elektronu", bet pats remontēja. Lodāmurs tika izmantots bieži, kūstošas alvas un kolofonija smarža man kopš bērnības labi zināma!
Antenas uzstellēšana uz mājas jumta bija vesels notikums. Es stāvēju ārā pie pagraba, skatījos un atbildēju uz jautājumiem, tēvs bēniņos to antenu grozīja, bet vectētiņš Lielajā istabā lūkojās, kā mainās attēls ekrānā. Antenu, nezin kādēļ, orientēja uz Cesvaini, kur atradās 148 m augstā raidstacija4.
Vēlāk uz Greiškāniem (senākās kartēs – Griškāni). Antenu pārorientācija visā apkārtnē notika tad, kad veco televīzijas torni Rēzeknes centrā demontēja. Es pats neredzēju, bet cilvēku uz šo nojaukšanu skatīties, kā runā, bija sanācis ļoti daudz.
Esmu dzirdējis pārliecinoši stāstītus stāstus, ka gan televīzijas torni, gan vēlāk tā vietā augsto viesnīcu tajos laikos šeit izbūvējuši tādēļ, lai vizuāli noplicinātu, aizēnotu blakus esošās divas baznīcas. Nezinu. Tas tā varēja būt, bet, iespējams, vietas izvēli noteica tikai tehnoloģiski un funkcionāli apsvērumi.
Vēl 1971. gadā Rēzeknes pilsētas galvenā arhitekte Irēna Bākule plāno: „Lūk, stūris, kur tagad vecā mājā atrodas rotaļlietu veikals. Man tur gribas likt kādu augstāku celtni, vismaz septiņstāvu, lai izceļ pilsētas centru. Tur laikam būs viesnīca."5
Pēc padsmit gadiem šie nodomi sāka realizēties. „Viesnīca „Latgale" iesākta būvēt 1985. gadā un 1988. gadā tai bija jābūt ierindā, bet 1990. gadā tā stāv pilsētas centrā bez „dzīvības" pazīmēm."6
1985. gada vasaras sākumā plaši tika svinēta Rēzeknes septiņsimtgade. Šo svētku pasākumu ietvaros sestdien, 13. jūlijā vienpadsmitos no rīta „notika mītiņš, veltīts jaunās viesnīcas pamatu likšanai.”7 Es šim notikumam aculiecinieks nebiju, bet zinu, ka šī diena bija saulaina un karsta. Tā bija pilsētas septiņsimtgades svinību pati galvenā diena, kuras vakarā notika teatralizēts pasākums Pilskalnā, kuru apskatīties biju atnācis arī es kopā ar draugiem.
Tie celtnieki kaut ko tur kalnā čubinājās, un jaunā viesnīca lielā mērā izauga pa tiem diviem gadiem, kad es biju obligātajā kara dienestā. Kad pēc dembeļa 1989. gada jūnijā atgriezos Rēzeknē, pilsētas veidolā lielākās izmaiņas bija šī jaunā viesnīca, kā arī divi jauni daudzstāvu māju mikrorajoni, kurus pilsētnieki bija iesaukuši par Pentagonu un Buharestu.
Jaunajai viesnīcai paņēma nosaukumu no vecās, kura bija lejā, pie tilta – „Latgale”. 20. gs. 30. gados Rēzeknē arī bija viesnīca „Latgale". Ar pansiju un restorānu, tā atradās (atbilstoši tā laika numerācijai) Atbrīvošanas alejā 17. Piederēja Lukaševičiem. Man jau pāris reizes jautāja, vai man ir ar viņiem kāds sakars. Nē, es teicu, mums nebija radinieki šie Lukaševiči, kuri starpkaru periodā bija slavena Rēzeknes viesnīcnieku dzimta.
Uzreiz pēc tā, kā jaunā viesnīca kalnā (tā to tolaik bieži sauca tautā) tika izbūvēta un pabeigti iekšdarbi, plašai Latvijas sabiedrībai tā kļuva zināma ar t.s. Jaungada ballēm „Pie Māras". Pirmo reizi tāda tika organizēta, sagaidot 1993. gadu, bet īpašu mediju uzmanību izpelnījās balle viesnīcā „Latgale", kad te simtiem prominentu viesu no visas Latvijas sagaidīja 1995. gadu8.
Esmu šajā viesnīcā vairākas reizes palicis pa nakti, kā arī nodzīvojis vienā numuriņā veselu mēnesi. Tas bija 2018. gada decembra beigās – 2019. gada janvāra sākumā. Pa septītā stāva logu skatījos uz Kovšu ezeru un Andreja Upīša ielas mājām, no rītiem ar spirālveida kipjatiļniku vārīju sev tējas un aplēju putriņas. Daudz staigāju, braucu ar autobusiem pa Rēzekni un tās apkārtni, izbaudīju dzīvošanu vienatnē.
Es zinu, ka t. s. rakstnieku rezidencēs man ar radošo darbību neveiksies. Es jūtu, kad ir tas īstais laiks un kur ir tā īstā vieta, kurā atrodoties, man labi rakstīsies. Es to esmu vairākas reizes pārbaudījis, šo savu īpatnību es labi zinu. Šajā viesnīcā pa to mēnesi es izdarīju daudz. Te arī izdomāju, ka ir jāraksta šādi Rēzeknes apkaimes un pilsētas stāsti. Kādus desmit, skatoties uz zaļganīgo linoleju vai sniega puķēm balkona logos, te arī sarakstīju9. Protams, ka arī stāstu par vietu, kur es jau sāku justies kā mājas. Par šo t.s. Jauno viesnīcu kalnā.
1 Tās izmanto zemes siltumu, kuru iegūst no zemē ieraktiem speciāliem kontūriem. Kurināt neko nevajag, ir vajadzīgs tikai daudz elektrības.
2 Pirmais tālredzēšanas aparāts Rēzeknē // „Latgales Vēstnesis”, 16.02.1938.
3 Labas gatavas nevarēja nopirkt. Mājās vienmēr tika abonēts žurnāls „Radio" u.c.
4 Zemīte A. Tas notika Latgalē 30. oktobrī // „Latgales Laiks", 30.10. 2020.
5 Goba Z., Lazda S. Latgales mozaīka // „Zvaigzne”, 1971., Nr. 8.
6 Naglis V. Manai pilsētai... // „Latvijas Jaunatne", 23.03.1990.
7 Ņikitins J. Senā un jaunā pilsēta (Rēzeknes septiņsimtgades svinības) // „Par Komunisma Uzvaru", 18.07.1985.
8 Saukāns J. Vai balle, kas satricināja Latviju? // „Lauku Avīze", 20.01.1995.
9 Pirmos melnrakstus. Ceļā uz tīrrakstu man parasti ir trīs redakcijas – teksts izgulsnējas, papildinās, saīsinās, iegūst ritmisku, asociatīvu, sižetisku, informatīvu u.c. pabeigtību.
