„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 4. marts
Pirmdiena
Alise, Auce, Enija
-0.5 °C
daži mākoņi

Ligzda bez stārķu ģimenes

Daugavpils novada Vecsalienas pagasta viensētā „Grantskalni” aug simtgadīgs ozols. Tajā ierīkota stārķu ligzda, kurā ik gadu apmetas stārķu pāris. Taču šovasar tā stāv tukša un bez dzīvības. Ligzda kļuvusi par tādu kā visu apkaimes stārķu „tusiņu” vietu vai pagaidu apmešanās vietu.

Vieglprātīgā dzīve

Pēc ziemošanas siltajās zemēs – Āfrikā un Indijā – baltie stārķi atgriežas savās ligzdās un pirms olu dēšanas un mazuļu perēšanas sakārto savu mājokli -- veic atbilstošu „kosmētisko remontu”. Tas tāpēc, ka šie putni, atšķirībā no citiem, paliek uzticīgi savai ligzdošanas vietai. Atliek vien nobrīnīties, kā stārķi bez jebkādām navigācijas ierīcēm tik precīzi spēj atrast savu ligzdu.

Stārķi, kuri parasti apmetas „Grantskalnu” ozolā, jau agrā pavasarī apliecina savu klātbūtni, klabinot knābjus, trokšņaini plivinot spārnus, strīdiņiem un „sadzīvisku” darbošanos ligzdā, tādējādi radot neatkārtojamu putnu dzīves kolorītu. Un tā bija visus iepriekšējos gadus.

Ligzda atrodas lielā ozola zarā ļoti ērtā vietā, augstu virs zemes, savukārt koka zari un lapotne veido savdabīgu jumtu, kas putniem rada papildu ērtības sliktos laika apstākļos. Vārdu sakot, tā ir lieliska vieta ligzdošanai.

Putni ik gadu apmetās šajā ligzdā, to sakārtoja un pielaboja, perēja un audzināja pēcnācējus, bet rudenī kopā devās uz dienvidiem. Mums – viensētas saimniekiem – ar laiku stārķu klātbūtne kļuva ne tikai ierasta lieta, bet arī simbolizēja dzīves ritējuma nepārtrauktību.

Savukārt šogad, kad no siltajām zemēm ieradās stārķi un visā apkaimē apmetās savās ierastajās ligzdošanas vietās, mūsu – „Grantskalnu” – putni nezin kāpēc kavējās. Ligzda stāvēja tukša, tajā nebija redzama ierastā rosība. Nodomājām, vai tik ar stārķiem nav kaut kas slikts atgadījies ceļā vai arī tie atraduši citu vietu, kur apmesties. Un tā turpinājās diezgan ilgu laiku.

Dabas likumi

Visu šo laiku bija skumji vērot, kā citi putni ligzdo uz ūdenstorņiem, elektrības stabos, dažādās augstās celtnēs, vārdu sakot, tur, kur ir iespējams ierīkot ligzdu vai arī sakārtot savu veco apmešanās vietu. Vārdu sakot, visur valdīja rosība, bet mūsu spārnaiņi bija pazuduši. Taču pēc kāda laika ieraudzījām virs ligzdas riņķojam stārķu pāri, pēcāk tie nolaidās uz ligzdas malas. Taču pēc īsa brīža putni kaut kur aizlidoja, tad atgriezās – gan divatā, gan vienatnē. Vērojot no malas, šķita, ka putni uzvedas pagalam vieglprātīgi un nemaz netaisās sakārtot mājokli un perēt mazuļus.

Mēs nespējām saprast, kāpēc tā notiek. Daži kaimiņi to skaidroja tādējādi, ka stārķi nespēj organizēt savu sadzīvi, jo uz ligzdu pretendē daudzi „bezpajumtnieki”, kuri ar savu agresīvo uzvedību traucē „normāliem” stārķiem dzīvot un audzināt pēcnācējus.

Taču tā gluži nebija – stārķu cīniņi netika manīti nedz ligzdā, nedz tās tuvumā. Laiku pa laikam ligzdā nolaižas kāds pārsvarā vientuļš stārķis, bet, vai tie ir mūsējie vai svešinieki, nav iespējams noteikt.

Tā nu ir sanācis, ka šogad ērtā un mājīgā stārķu ligzda ir palikusi tukša.

%%photos?%%