Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 26. jūlijs
Pirmdiena
Ance, Anna, Annija
+16.1 °C
daži mākoņi

Mazi darbi ar lielu mīlestību

Vasara daudziem ir atpūtas un atvaļinājuma laiks, taču neaizmirsīsim šajā laikā strādāt pie cilvēcisko attiecību izkopšanas un dzīvot citu labā. Mīlestība nav tukšs vārds, bet gan konkrēts dzīves veids. Ikviena cilvēka esamības kritērijs ir proeksistence – būt citu dēļ. Jo vairāk mēs dzīvojam citu dēļ, jo vairāk īstenojam sevi, priecājamies par dzīvi un izpildām savu visaugstāko sūtību.

Šajā rakstā parunāsim par mīlestības jeb kalpošanas darbiem. Protams, viena lieta ir runāt par mīlestību, otra – to izdzīvot ikdienā. Viena no lielākajām problēmām, kas mums būtu jāatrisina mūsdienu sabiedrībā un ģimenēs, ir pieaugošā vienaldzība un arī vientulība. Iepriekšējā rakstā mēs runājām par to, cik svarīgi ģimenē biežāk teikt vārdus, kas uzmundrina, iepriecina, stiprina un mierina, pretēji vārdiem, kas pazemo, apbēdina, kaitina vai pauž nicinājumu. Lai mēs spētu nest cerību citiem, mums pašiem jābūt laipniem, gataviem nolikt malā savus plānus un raizes, lai tādējādi pievērstu uzmanību otram, dāvātu tam smaidu, pateiktu kaut ko iedrošinošu un prastu viņā ieklausīties (Francisks, enciklika Fratelli tutti, 224).

Patiesa mīlestība priecājas, redzot tuvākā izaugsmi. Šāda mīlestība izpaužas tuvībā, uzmanīgā vērībā pret grūtībās nonākušajiem līdzcilvēkiem, kā arī kalpošanā, kurai var būt ļoti dažādas formas. Kalpot nozīmē atbalstīt un rūpēties par tiem, kuri ir mums blakus. Taču tas vienmēr liek iet otram pretī, veltīt sevi, sniegties pāri, lai atvērtu sirdi citiem, īpaši tiem, kuriem ir nepieciešama mūsu palīdzība. Tas nozīmē būt gataviem kalpot, izmantojot to, kas mēs esam un kas mums pieder, vārdu sakot – mīlēt nevis ar vārdiem, bet ar darbiem. Tāpēc kalpošana nekad nav ideoloģiska, jo tā nekalpo idejām, bet gan personām.

Mums nav vidusceļa

Kāpēc notiek tā, ka daudzās ģimenēs ar līdzīgu dzīves standartu, atmosfēra tajās var būt krasi atšķirīga – vienā ģimenē cilvēks jūtas kā Debesīs, bet tepat blakus, otrā dzīvoklī aiz sienas, valda nomācoša atmosfēra? Mēdz sacīt: kas iesāk dienu ar jautājumu: „Ko man darīt, lai es šodien būtu laimīgs?”, tas vakarā dodas gulēt noskumis. Savukārt tas, kurš rūpēsies par citu laimi, var būt drošs, ka ātri atradīs arī savējo. Kā saka pāvests Francisks: „Patiesa jaunība pastāv tajā, ka sirds spēj mīlēt, jo dvēseli dara vecu viss, kas mūs šķir no citiem.” (Christus vivit, 13) Tāpēc neviens no mums neradīs laimi virs zemes, ja nepabaros līdzcilvēku ar laimi, jo tas, kurš dalās ar tuvāko, dāvājot tam mīlestību, laiku un maizi, vairāk iegūst, nekā zaudē.

Cilvēkus var iedalīt divās grupās – vienus tirda doma: ko dzīve man vēl var dot? Viņi vēlas no dzīves tikai ņemt un ņemt... Viņi ir pašpārliecināti, patmīlīgi, negatīvi noskaņoti pret apkārtējiem, noguruši dzenoties pēc naudas, slavas un varas... Viņi meklē savu laimi, bet diemžēl to neatrod un tad, ieslēgušies sevī, vaino visu pasauli.

Savukārt otra cilvēku grupa domā: ko dzīve vēl sagaida no manis? Viņi vēlas kalpot, palīdzēt citiem. Viņi ir atvērti, vienkārši, drosmīgi un pazemīgi. Šo cilvēku mērķis nav laimes gūšana, viņi vienkārši mīl un jūtas laimīgi.

Vai nu mēs izvēlamies dzīvot kā mīlestības cilvēki, vai arī izvēlamies nedzīvot kā mīlestības cilvēki. Šeit mums nav vidusceļa.

Kalpošanas darbi

Pirms vairākiem gadiem poļu žurnālā „List” es lasīju interviju ar psiholoģi, kura ilgus gadus bija vadījusi „Uzticības tālruni”. Žurnālists viņai jautāja: „Kādas problēmas visbiežāk cilvēki jums uztic un kādus padomus lūdz?” Viņa atbildēja: „Visbiežāk cilvēki saka, ka viņi jūtas ļoti vientuļi un apjukuši.” „Un ko jūs viņiem iesakāt?” – jautāja žurnālists. „Es viņiem iesaku paskatīties apkārt un ieraudzīt, ka daudziem cilvēkiem ir vajadzīga viņu palīdzība,” atbildēja psiholoģe. Tas tikai vēlreiz apliecina, ka cilvēks savā būtībā ir sabiedriska būtne. Palīdzot citiem, izrādot viņiem žēlsirdību, mēs ne tikai aizmirstam par savu vientulību, grūtībām un problēmām, bet arī izpildām misiju, kuru mums ir uzticējis Kristus – kalpot citiem mīlestībā.

Slāvu valodās vārda „kalpot” (krieviski служить, poliski służyć) saknē ir vārds жить (dzīvot), tādējādi tā dziļākā būtība ir: kas kalpo, tas dzīvo. Tātad – kas nekalpo, tas nedzīvo. Varbūt tādēļ, ka tiek aizmirsts par sekošanu šim principam, daudzi no mums neizjūt prieku un gandarījumu. Jau pats jēdziens „eksistence” (latīniski ex-sistere) norāda uz virzību ārpus. Tikai tas, kurš nenoslēdzas sevī, bet, atmezdams savu šķietamo komforta zonu un egoistisko norobežošanos no cilvēku problēmām, iziet pie citiem (uz ko norāda prefikss ex), lai nesavtīgi dāvātu sevi otram, ir un paliek (sit) cilvēks. Izcilais krievu rakstnieks Nikolajs Gogolis (1809-1852) izteica šādu atziņu: „Cilvēka laime virs zemes iesākas tad, kad, aizmirsdams sevi, viņš sāk dzīvot citu dēļ.” Arī pāvests Francisks bieži atgādina: „Kas nedzīvo tādēļ, lai kalpotu citiem, tā dzīvei nav jēgas.”

Pirmā un galvenā mīlestības skola ir ģimene, kurā mēs mācāmies veidot attiecības, palīdzēt, mīlēt un cienīt cits citu, kopīgi risināt problēmas, dalīties priekos un bēdās. Taču šajā skolā nedrīkst aizmirst divas būtiskas pamatpatiesības:

Pirmkārt, cilvēks ir persona, kurai pienākas cieņa. Tāpēc nekādos apstākļos pret cilvēku nedrīkst izturēties kā pret lietojamu priekšmetu, izmantojot viņu savtīgiem mērķiem. Svarīgi ir saprast, ka laulātais draugs vai bērns ir persona, nevis mans īpašums, ar kuru es varu darīt visu, ko gribu.

Otrkārt, mēs izturamies pret cilvēku kā personu tad, ja viņu pieņemam un mīlam tādu, kāds viņš ir. Nepietiek ar to, ka pasakām: „Es tevi mīlu!”, svarīgi šos vārdus apliecināt ar darbiem. Mīlestība taču nav kaut kāda teorija, nav arī televīzijas seriālu vai romānu mīlestība, bet gan konkrēta rīcība, kas visvairāk veicina cilvēka attīstību viņa personības tapšanas procesā.

Svētie Raksti apgalvo, ka mīlestība nav tikai jūtas. Tā jāsaprot tajā nozīmē, kāda vārdam „mīlēt” ir ebreju valodā, proti: „darīt labu”. Kā teica svētais Ignācijs no Lojolas – mīlestībai vairāk jāizpaužas darbos, nekā vārdos. Tikai tā atklājas viss tās auglīgums, un tā ļauj mums piedzīvot laimi dot, cēlumu un diženumu dāvāt sevi dāsni, nemērot un neprasot atlīdzību, vienīgi došanas un kalpošanas priekam. (Francisks, Amoris laetitia, 94)

Nesen kāda sieva liecināja: „Mēs ar vīru pa vakariem kopā lasījām G. Čepmena grāmatu „Piecas mīlestības valodas”, un tas būtiski mainīja mūsu laulības dzīvi. Iepriekš mans vīrs nekad man nepalīdzēja mājas darbos. Mēs abi uzreiz pēc koledžas sākām strādāt, bet mājas darbi allaž bija jāveic tikai man. Un viņam pat nenāca prātā doma, ka būtu man jāpalīdz. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas viņš pavaicāja, vai nevajagot šovakar kaut ko padarīt. Tas bija apbrīnojami! Sākumā es nespēju noticēt, ka viss notiek pa īstam, bet nu jau tas ilgst trīs gadus.” Šīs mīlestības valodas – kalpošanas darbu – mācīšanās dažam labam no mums liek pārskatīt stereotipus par vīra un sievas lomu ģimenē.

Lūk, kāds labs padoms: sastādiet sarakstu ar konkrētiem lūgumiem, ko laulātais draugs jums ir izteicis pēdējo nedēļu laikā. Katru dienu izvēlieties vienu no tiem un izpildiet to ar lielu mīlestību.

Konkrēta liecības sniegšana

Daži cilvēki uzskata, ka mīlestības vissvarīgākā valoda ir palīdzības sniegšana, – jo bērnu audzināšana ir viena vienīga kalpošana viņiem. Ne jau vienmēr vislabākais mīlestības izpausmes veids ir sagādāt viņiem tikai patīkamus mirkļus. Tiem jāpalīdz arī apgūt prasmes, kuras dzīvē viņiem būs nepieciešamas, bet kuras pagaidām bērniem vēl ir svešas. Vispirms iepazīstinām bērnus ar to, kas dzīvē viņiem būs jādara, tad iemācām kā tas jādara, un visbeidzot mācām viņus palīdzēt citiem. Palīdzība mīlestības vārdā izriet no nepieciešamības darīt kaut ko citu labā. Palīdzības sniegšana citiem mīlestības vārdā ir dāvana, nevis nepieciešamība. Tas jādara no labas gribas, nevis piespiedu kārtā.

Bērni, kuri redz kā viņu vecāki palīdz citiem cilvēkiem, arī paši mācīsies palīdzēt. Ja vecāki palīdz saviem bērniem tikai tad, kad viņi ir apmierināti ar bērnu uzvedību, tad tā ir palīdzība, uzstādot konkrētus noteikumus. Viens no iedarbīgākajiem veidiem, kā iemācīt bērniem mīlestības valodu, kuru saucam par palīdzēšanu citiem, ir, savu mājas durvju atvēršana citiem cilvēkiem un viesmīlīga viņu uzņemšana. Ja bērns lūdz, lai mēs salabojam viņa riteni, tas nav tikai lūgums praktiski palīdzēt, tā ir vēlēšanās saņemt mūsu mīlestību. Palīdzēsim saviem bērniem – un citiem ļaudīm – un bērni zinās, ka mēs viņus mīlam!

Lai Dievs mums palīdz pasaulīgo mentalitāti mainīt uz mīlestības un kalpošanas domāšanas veidu!

Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.