1895. gada vasarā un rudenī franči Ogists un Luijs Limjēri ar savu tikko patentēto kinokameru nofilmēja 10 kustīgās bildes – katru uz 16 metru garas kino lentes. Tā paša gada nogalē šīs filmiņas ar sava nule patentētā kinoprojektora palīdzību viņi pret atlīdzību nodemonstrēja publikai. 1895. gada decembrī Parīzē tika atklāts pasaulē pirmais kinoteātris – Kapucīnu bulvāra Lielās kafejnīcas tumšajā pagrabā. Sākās kino ēra!
Kino filmēšana un demonstrēšana izplatījās milzīgā tempā pa visu Eiropu! „Aktierfilmu uzņemšana Latvijā sākās 1912. gadā, tātad divus gadus pēc tam, kad Rīgā bija tapusi pirmā kinohronika. Pirms Pirmā pasaules kara inscenētajās īsfilmās „Klausies, Izraēl!“ un „Kurpnieks Leiba“ galvenās lomas notēloja Kārlis Ozolkāja”.1 Viņš bija pirmais latviešu kino aktieris. Filmēšana noritēja Rīgā un Ventspilī2.
Latgalē pirmie kinoteātri (kā tolaik teica – elektriskie teātri) tika atvērti gandrīz vienlaikus – 1909. gada 1. oktobrī „Eden“ Daugavpilī un 1910. gada 15. jūnijā „Oaza“ Rēzeknē.
Daugavpilī vēl tagad Vienības un Rīgas ielas stūrī, pretī t. s. Ēvalda Valtera pagrabiņam no filmas „Mans draugs – nenopietns cilvēks”, zālājā var redzēt tādas kā kāpnes, kuras vedina pārkāpt saistošos noteikumus. Tas ir vienīgais, kas šodien ir palicis no kādreiz šikās koka ēkas, kuru 20. gs. 50. gados nojauca un vietā uzbūvēja mūra kinoteātri („Daugava“, vēlāk parka centrā tika uzbūvēts „Celtnieks“).
Rēzeknes „Oaza“ darbojās tikai pāris gadus. Par visām šīm lietām daudz materiālu ir savācis un tās ir pamatīgi izpētījis Vladimirs Nikonovs. Viņš Baltkrievijas arhīvos ir sameklējis, ka 1911. gada septembrī tika izsniegta atļauja Rēzeknē uzsākt darbu kinoteātrim „Diana“. Ir saglabājušās pāris fotogrāfijas (cara laiku un brīvvalsts pirmo gadu), kur var redzēt, kāda tad šī „Diana“ izskatījās. Koka ēka, bez īpašiem dekoriem, atgādina baraku vai angāru. 26 metri gara un 11 metri plata, apšūta ar baļķu nomaļiem, gandrīz bez logiem. Kinoteātra īpašnieki (pirmais – A. Dorohovs, pēdējā – A. Masļeņikova3) bija krievu tautības cilvēki.
Ceturtā un septītā maršruta autobusu pietura atradās tieši tur, kur kādreiz kinoteātris „Diana“ (1925. gadā šo ēku nojauca). Es tūkstošiem reižu kopā ar klasesbiedriem, skolotājiem te gaidīju autobusu un man tad pat prātā nevarēja ienākt doma, ka šī vieta ir īpaša – pēc Krievijas impērijas sabrukuma Latgales latvieši šeit lēma savu nākotni!
Pirms paša kongresa notika divas apspriedes – pirmā Sanktpēterburgā 12. martā (pēc vec. st.), otrā Rēzeknē 6. un 7. aprīlī (pēc vec. st.).
Ja pirmajā sapulcē Sanktrēterburgā sapulcējās dažādu, pat pretēju uzskatu cilvēki, tad otrajā sapulcē Rēzeknē sanāca jau tikai 63 domubiedri: baznīckungi, turīgi zemnieki, sabiedriskie darbinieki (starp tiem arī trīs baltieši: Fr. Obšteins, J. Mazvērsītis un E. Balodis).
“Par sapulces vadītāju vienbalsīgi ievēlēja Trasunu. [..] No baznīckungiem ar runām par apvienošanos uzstājās P. Tukišs, K. Skrinda, J. Velkme. [..] No biedrību darbiniekiem runāja J. Kindzulis, norādīdams, ka Latgales pārtautošana nebūs novēršama, ja mēs neapvienosimies ar baltiešiem, kas ir turīgāki un varēs sniegt mums materiālu atbalstu.
Šai sapulcē nolēma sasaukt Latgales latviešu kongresu Rēzeknē 26. un 27. aprīlī. Tā tad tikai latvieši uz šo kongresu sūtāmi un tikai latviešiem balstiesības, bet cittautieši, ja vēlētos, var būt kā viesi. Šo spriedumu taisot, vadoņi paturēja prātā domu, ka kongresa lēmumus vēlāk, ja būs vajadzība, varēs attiecināt uz visu Latgali, jo latvieši taču ir iedzimtā tauta un skaitliski lielākā iedzīvotāju masa Latgalē.
Tālāk nolēma, ka delegātus sūtīs katrs pagasts un katra draudze. Ja laba daļa no pagastiem arī neatsūtītu latviešu lietai uzticamus delegātus, tad stāvokli cerēja labot ar draudžu pārstāvjiem, kur krievu iespaids nesniedzās. Un lai latviskā un apvienošanās lieta vēl drošāka būtu, tad nosprieda pielaist kā delegātus ar balstiesību arī latviešu biedrību pārstāvjus un ievērojamākus sabiedriskus un kultūras darbiniekus, ja ari tos nebūtu deleģējusi kāda noteikta grupa. Tā cerēja sadabūt latviešu apvienošanas lietai uzticamu vairākumu.
Sapulces dalībnieki apņēmās vest aģitāciju visādos veidos, gan sasaucot sapulces, gan rakstot vēstules, gan personīgi satiekoties ar cilvēkiem, kam būtu iespaids uz delegātu vēlēšanu. Un tad dalībnieki izklīda pa Latgali, lai atkal visi satiktos Latgales latviešu kongresā Rēzeknē”4.
Latgales kongress notika Rēzeknē 1917. gada 26. un 27. aprīlī (pēc vecā stila), tajā piedalījās vairāk nekā 200 delegātu un pirmajā dienā kongresa darbs ritēja kinoteātrī „Diana“. Rēzeknē tolaik tā bija lielākā ēka, kurā vienlaikus varēja sapulcēties tik daudz cilvēku. Kādēļ otrajā dienā kinoteātrī „Diana“ vairs neviens nepulcējās, bet t. s. trasunisti un t. s. kempisti atrada sev citas darba telpas? Kinoteātra īpašniekiem kaut kas nepatika? Bija noruna tikai par vienu dienu, bet otrā dienā šeit jau rādīja kino? Vajadzēja mainīt vietu, jo šeit vairs nebija droši?
Jebkurā gadījumā tieši šeit – koka angārā šosejas malā netālu no ezera – personības un viņu idejas šķīlās pret citām personībām un viņu idejām kā dzirksteļojoši akmeņi! Francis Kemps ar saviem domubiedriem izgāja ārā no kinoteātra „Diana“ – no Franča Trasuna vadītā kongresa. Un sarīkoja savu improvizētu, alternatīvu kongresu – ar rezolūcijām un kolektīvo foto. Viss kā pienākas!
Bet Francis Trasuns ar domubiedriem otrā dienā sapulcējās Rēzeknes tirdzniecības skolā – tagadējā Rēzeknes mūzikas vidusskolā. Skolā, ne kinoteātrī tika pieņemts lēmums par apvienošanos (ne pievienošanos, kā dažreiz kāds neprecīzi pasaka!) ar pārējo Latviju, kā arī rezolūcija ar daudziem punktiem – kādas tiesības Latgales latvieši sev rezervē, ko sola Latgalē dzīvojošajiem cittautiešiem, kā risināt konfesionālas lietas, īstenot pašpārvaldi utt. Lēmumus klātesošie sagaidīja ar ovācijām, jo uzskatīja, ka tie ir latgaliešiem ļoti, nu ļoti izdevīgi. Ka šajā apvienošanās procesā latgalieši būs lieli vinnētāji!
Kā jau rakstīju, Franča Kempa domubiedri tajās dienās arī sapulcējās un lēma. Lēmumi tika pieņemti, bet nav precīzi zināms, kādi. Ir ziņas, ka viņi savu alternatīvo kongresu rīkoja skolā pie Sarkanās baznīcas, Venska viesnīcā, Surmoņina namā vai kur citur. Droši apgalvot nevar, varbūt tā bija kāda cita skola vai sabiedriska ēka Rēzeknē. Henrihs Soms ir saskaitījis, ka t. s. Kempa kongresa dalībnieku fotogrāfijā ir redzamas 72 personas. Centrā sēž Andrivs Boriss (1867–1942), kuru, bet ne Franci Kempu, daudzi uzskatīja par t. s. separātistu galveno vadītāju.
Tajā pat 1917. gadā Latgalē notika arī vairāki citi, Latgales kongresam pēc būtības līdzīgi pasākumi. Bija vietējo poļu saiets, kurā izlēma, ka latviskie trīs Vitebskas guberņas apriņki būtu jāapvieno ar Vidzemes un Kurzemes guberņām. Rēzeknē 2. (15.) jūlijā notika plaša sanāksme, kurā piedalījās krievi, baltkrievi, ebreji, poļi, latgalieši u.c. Pēc ilgām debatēm šajā sapulcē tika nolemts, ka Latgalei labāk palikt Vitebskas guberņas sastāvā.
Vieni (Jānis Klīdzējs u.c.) Latgales Pirmo jeb Aprīļa kongresu pārlieku glorificē. Profesors Manfreds Šneps-Šneppe lūkojas piezemētāk: „Latgales kongresā ievēlētā [..] Zemes padome iesniedza A. Kerenska valdībai memorandu par Latgales pievienošanu Vidzemes guberņai. Vēlāk iesniedza arī prasību izveidot atsevišķu Latgales vēlēšanu iecirkni Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās, taču Krievijas valdība to neatbalstīja. Sakarā ar pretrunīgiem vietējo iedzīvotāju lēmumiem Krievijas Pagaidu valdība atstāja Latgales notikumus bez atbildes. Tādējādi Latgales latviešu kongresam, kuru šodien slavējam, ir tikai simboliska nozīme"5.
Vēsturnieks Vladislavs Malahovskis akcentē konsekvences: „Ja mēs paskatāmies tālāk, pēc Rēzeknes kongresa, 1921. gada 5. oktobrī, kad balsoja par Latvijas Satversmi, 18 latgalieši nobalsoja par autonomiju, bet vairums parlamenta nobalsoja par unitāru valsti, un vairāk diskusijas par to arī neturpinājās ne parlamentā, ne presē, jo cilvēku prāti bija aizņemti ar ko citu, viņi dabūja zemi, bija jauna valsts. Toreiz jau arī nebija, par ko īsti diskutēt, latgaliešu valoda bija, līdz Ulmaņa laikam tā skolās saglabājās, baznīca bija, katoļu baznīca bija privileģētā stāvoklī, bija parakstīts konkordāts ar Vatikānu, bija bīskapa, arhibīskapa sēdekļi"6.
Vietā, kur kādreiz atradās kinoteātris „Diana", 2017. gada pavasarī svinīgi tika atklāts jaunizbūvētais Kongresa piemiņas laukums. Īsi pirms tam bija lasāms, ka te būs lielveikals. Te manos skolas gados piestāja pārvietojamie zoodārzi, karuseļi, brauca ar močiem pa lielas mucas sāniem. Ap Mileniumu te tika noteikta darba vieta prostitūtām.
Bija karsti strīdi, kādiem pēc satura un formas ir jābūt uzrakstiem uz pieminekļiem šajā laukumā. Laikam tas duālisms latgaliešu inteliģences un sabiedrisko darbinieku vidē būs mūžīgs – trasunisti vs kempisti.
1 Dzenītis Ģ. Kino vectētiņš // Karogs, 1978., Nr. 6.
2 Šie notikumi ir aprakstīti Gunta Bereļa romānā „Vārdiem nebija vietas" (2015).
3 Никонов В. Резекне: Очерк истории с древнейших времен до апреля 1917 года. – Рига: Зинатне, 2000., 162. стр.
4 Goba A. Latviešu tautas apvienošanās veicinātāji pagātnē. IX. // „Latvijas Kareivis”, 02.03.1938.
5 Šneps-Šneppe M. Latgale – atspulgi vēstures spogulī – [B.v.]: Madris, 2020., 153. lpp.
6 Rancāne A. Pieci nospiedumi vēsturnieka Vladislava Malahovska lappusēs // „A12”, 2020., Nr.5.
