Ja iestiepj laivas ūdenī kaut kur Jupatovkā (latgalieši saka – Jupatāni) un airē līdz Subinaitei (lietuvieši pie šī nosaukuma kaunīgi nolaiž acis!), Rēzeknes upe zem peldrīku dibeniem izlokās pa ļoti skaistu ieleju. Šo upes posmu uz rietumiem no valstspilsētas1 daudzi dēvē par senleju, citi saka, ka īsti nav tas pareizi, bet abi reizē – nu ļoti skaisti ir šie ūdens kilometri!
Paralēli upei stiepjas tagadējā Rēzeknes–Rīgas šoseja. Netālu no autobusu pieturas „Voronova" ir krustceles – no asfalta pa kreisi iet ceļš uz Garančiem, bet pa labi uz Taurinku (uz abiem šiem zemes ceļiem vēl tagad var redzēt brukovku).
Taurinkā ir tās slavenās patmalis, uz kurieni graudus malt veda zemnieku vairākas paaudzes. Leģendāras ūdens dzirnavas, kuras savā labā liek strādāt Rēzeknes upes straumei! Domāju, ka Latgalē nav otru tādu, kuras būtu tik vērienīgi saistītas ar reģiona politisko un kultūras vēsturi.
Griežas visādi gaņģi, tarkšķ ūdens, stalts dzirnavnieks stāv uz sliekšņa. Apmēram tā, kā visi to atceramies no Kārļa Skalbes „Kaķīša dzirnavām”.
Izjūgti un neizjūgti zirgi, maisi tur un citur, cilvēki lietišķi sarunājas, ir nedaudz saspringti un uztraukti – tā, kā to var redzēt Arvīda Egles gleznā „Dzirnavu pagalmā" (1938).
19. gs. beigās Taurinkas dzirnavas un krogs piederēja muižniekam Marianam Benislavskim2. Cik var spriest, no 1902. gada (citos avotos – no 1906. gada) Taurinkas dzirnavu īpašnieks ir jau Andrivs Boriss3. Viņam te i 32 desetīnas zemes bija4, viņš pārsvarā te i dzīvoja, līdz 1941. gadā viņu izsūtīja, kur 1942. gada 4. aprīlī Vjatjagā viņš arī nomira5.
Rēzeknes apriņķa Bērzgales pagastā 1867. gada 10. martā dzimušais Andrivs (Andrejs) Boriss šobrīd ir maz zināma, bet Latgales vēsturē ļoti nozīmīga persona.
Ja vēsturnieki ilgi lauza galvas, pirms pateikt pāris vārdus – pirmais latgalietis agronoms, pirmā sieviete latgaliete ar augstāko izglītību utt. – tad par Andrivu Borisu laikam var teikt tā: pirmais latgalietis miljonārs! Bija ļoti aktīvs sabiedriskais darbinieks, nodarbojās ar politiku.
Viņam bija ļoti daudz naudas, no kuras kādu gabaliņu viņš iedeva arī citiem. „Bk. dekans Rancans izsoka pateiceibu kgam Andriwam Borisam par sajamtu symts rubliu Rez. baznicas školas lobâ."6
Franci Kempu daudzi uzskata par Franča Trasuna galveno oponentu Pirmā Latgales kongresa laikā, par t. s. alternatīvā kongresa sarīkotāju tajās pat dienās. Nezinu, vai tas bija jau iepriekš ieplānots, vai tas bija plāns B, vai tas bija tikai ekspromts, ka no „Dianas" aizgājušie Rēzeknē sarīkoja savu kongresu, pieņēma rezolūcijas, uztaisīja kopīgu foto7 atmiņai. Aizmugurē ķieģeļu ēka, kurai kreisajā pusē redzami baļķi. Cilvēki vairākās rindās, bagāti un moderni saģērbušies, daudz sieviešu, ir arī karavīri. Un ko mēs tajā fotogrāfijā redzam pašā centrā? Andrivu Borisu, bet šinelī tērptais Francis Kemps ir stipri patālu pa labi no viņa.
Taurinkai pretējā šosejas pusē ir Garanču sādža, kur ir Franča Kempa sievas Konstances Daugules dzimtās mājas8. 15 minūšu gājienā no dzirnavām.
Konstances tēvs bija gruntīgs zemnieks. Veda graudus malt uz Taurinkas dzirnavām. Bērni skraidīja pāri tiltam līdz Strankaļu kapiem.
Skaidrs, ka Francis Kemps bija, un ne vienu vien reizi, sava sievastēva/sievasmātes mājās. Kā avīžnieks un populārs cilvēks satikās ar te kaimiņos dzīvojošām ietekmīgām Kantinīku un Borisu ģimenēm. Kādus tik plānus viņi te nekala, ko tik neapsrieda, ko tik neaprunāja!
Domāju, ka caur Konstanci arī izveidojās Andriva Borisa un Franča Kempa pazīšanās.
Francis Kemps Latvijas Republikas laikos kļuva par Franča Trasuna politisko partneri. Andrivs Boriss deva naudu un organizēja t. s. Latgales jeb Afanasjeva armiju – lai neielaist pēc Pirmā pasaules kara izbeigšanās Latgalē iekšā boļševikus. Tikās ar Kārli Ulmani un sprieda, cik tālu uz austrumiem Latvijas armijai ir jāiet, kur īsti tad ir tā Latgales austrumu robeža.
Lielos lūzuma un izvēles gados vienmēr parādās cilvēki, kuri var un grib būt līderi, kuri ir gatavi uzņemties atbildību.
Ja pārejam Taurinkas tiltu un ejam tālāk, pēc īsa gabaliņa ir Strankaļu kapi. Lovnīki, Gajevski, Tiroļi, Kadakovski... Kapi izveidoti 19. gs. beigās, uz daudziem kapu pieminekļiem ir uzraksti latgaliski. Te apglabāti arī Kantinīku dzimtas piederīgie, no kuriem zināmākais ir baznīckungs, teoloģijas maģistrs Andrivs (Andrejs) Kantinīks.
Kaut kā ir sanācis tā, ka uz kapa pieminekļa ir nepareizs miršanas gads. Andrivs Kantinīks piedzima 1870. gada 23. novembrī turpat Taurinkai līdzās esošajā Korsakovā, kura laika gaitā pārvērtās par Korsovku un kā apdzīvota vieta pamatīgi izčākstēja. Andriva mātei Marijai dzimtais uzvārds bija Korsaka9, ar vīru Antonu viņiem bija trīs dēli un viena meita10.
Andrivs pabeidza Jelgavas vācu ģimnāziju, Pēterpils Garīgo semināru, vēlāk arī akadēmiju. Uzsāka būvēt Nautrānu baznīcu, bet nesaskaņu dēļ tika pārcelts uz Toporiščes draudzi Žitomiras bīskapijā, tur saslima, atbrauca uz tēva mājām, kur 1912. gada 2. februārī nomira. Bērēs bija daudz cilvēku, izjustu runu teica baznīckungs Gregors Začs11.
Andrivs Kantinīks zināja daudzas, arī senās valodas, tādēļ uzsāka tulkot latgaliski Jauno Derību. Bija iztulkojis evaņģēlijus vai pat visu Derību — pēc viņa nāves bija plāni tulkojumu piekārtot un publicēt, taču plāni nerealizējās, bet manuskripts vēlāk kaut kur pazuda. Jauno Derību uzsāka tulkot arī Francis Trasuns, bet pilnībā to iztulkoja un publicēja Aloizijs Broks tikai 20. gs. 30. gados.
Andrivs Kantinīks bija arī daudzu citu, svarīgu un nozīmīgu darbu rosinātājs un darītājs.
Skaisti ir tie Strankaļu kapi. Priedes apkārt, lejā ūdeņus dzen Rēzeknes upe. Mazi, sakopti kapi.
Kad stāvēju pie Andriva Kantinīka kapa pieminekļa, galvā neviļus ieskrēja doma – nu nav tak tā, ka visi dižie latgalieši ir apglabāti Desētnieku vai Miera ielas kapos! Ir taču i citi kapi, kuros atdusas mūsu lielu paldies pelnījuši vīri un sievas12!
Citu reiz informācija uz kapu pieminekļiem ir vienīgā pieejamā vai arī liek datus salīdzināt ar kādā publikācijā rakstīto. Ja pēta uz Kantinīku dzimtas pieminekļiem iekalto, var pamanīt, ka Andriva dzimšanas gads nesaskan ar oficiālās biogrāfijās uzrādīto. Ka Andriva tēvs Antons ir dzimis Kantiniekos 1830. gadā, bet pārdzīvojis dēlu Andrivu par 5 gadiem un miris 1917. gadā, bet māti sauca Jadviga, viņas dzimtais uzvārds bija Korsaka, un nomira viņa 1906. gadā.
20. gs. 60. gadu sākumā starp Seiļim, Kļovim un Strankaļiem tika uzbūvēta Rēzeknes lidosta13. Atceros, ka vēl 80. gados Rēzeknē bija reti kursējošs Ikaruss, kuram sānos aiz stikla bija finiera dēlītis ar norādi, ka autobuss brauc līdz Lidostai14. Vienu reizi ar šo autobusu braucu un kompānijā tālāk gāju uz Taurinku, kur upes malā notika tūrisma sacensības – telts uzsliešana, ugunskura iekurināšana, prasme darboties ar kompasu, noteikt azimutu utt. No rīta uz mājām gāju gar Voronovas zirgu audzētavu uz Ozolmuižu un tālāk uz Lielajiem Garančiem. Biju jau agrāk dzirdējis, ka cilvēki bieži min šo vietas vārdu, bet nu arī pats savām acīm pirmo reizi biju redzējis, kas tā Taurinka ir.
1 Skat. Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu.
2 Vairāksolīšanā pārdos // ”Balss”, 08.04.1892.
3 Daugavpils apgabaltiesas.. // "Valdības Vēstnesis", 26.07.1935.
4 Arī daudzi citi īpašumi Latgalē.
5 Skat. www.latgalesdati.lv
6 Bk. dekans.. // „Drywa", 29.11.1917.
7 Apvinibas pretiniki 1917. godā // „Jauno Straume", 06.05.1927.
8 Šīm mājām tagad nosaukums – Kempi.
9 Svilāns J., Budže A. Latvijas Romas katoļu priesteri. - Rēzekne: LKC, 2008., 117. lpp.
10 Meitas dēli Dominīks (1892–1958) un Staņislavs (1906–1986) Jaudzemi kļuva Latgalē nozīmīgi Baznīcas un izglītības darbinieki.
11 Nowe // „Drywa", 22.02.1912.
12 Konstantīns Kangars Ceplīšu kapos utt.
13 Zīle A. Gaisa trase atklāta // „Ausma", 11.02.1962.
14 Vai Mežārei. Lidmašīnas droši vien ka tajā laikā no šīs lidostas vairs nelidoja.
