Futbolists Valērijs Afanasjevs, būdams sportists "nopietnā" vecumā, joprojām ir viens no labākajiem spēlētājiem, kurš pastāvīgi iepriecina savus līdzjutējus ar lieliskiem sasniegumiem un rezultātiem.
Šopavasar tieši Valērijs Afanasjevs guva vārtus, kuri ir vieni no labākajiem Latvijas futbolā. Aprīlī izbraukuma spēlē ar "Ventspili" komandas "Daugavpils" pussargs iesita skaistus vārtus, izpildot stūra sitienu. Turklāt tie bija uzvaras vārti. Latvijas Futbola federācijas oficiālā informatīvā atbalstītāja portāla TVNET versijā Valērija Afanasjeva gūtie vārti tika atzīti par mēneša skaistākajiem vārtiem.
Jāatzīmē, ka pagājušā gadsimta 70.-- 80. gados, kad futbola vārtus sargāja nebūt ne divmetrīgi "guliveri", kā tas ir tagad, vārti tieši no sānu sitiena tika gūti ārkārtīgi reti pat amatieru futbolā, par profesionālo komandu spēli nemaz nerunājot. Lai gan pa retam tā gadījās.
Runājot par Valērija Afanasjeva superskaisto vārtu guvumu, viņš atzīst, ka par šādu šedevru nebija pat domājis.
-- Tā bija visparastākā nejaušība. Šādi sitieni nekad netika speciāli trenēti, un man nebija pat domas gūt vārtus, izpildot stūra sitienu. Tas bija parastais standarts, es raidīju bumbu tuvējā vārtu staba virzienā, lai mani partneri piespēlētu to tālāk, un pēc tam kāds pabeigtu uzbrukumu ar sitienu vārtos. Šo kombināciju mēs izspēlējam treniņos. Toreiz tā sagadījās -- mēs spēlējām Ventspilī, kur laukums ir mazliet īsāks un nedaudz palīdzēja arī vējš. Šādā veidā zaudēti vārti ir tikai un vienīgi vārtsarga kļūda. Savukārt savā karjerā šādi guvis vārtus esmu pirmo reizi. Sākumā es pat nesapratu, kas noticis -- mani partneri skrēja pie manis, apsveica... Nodomāju, ka viens no komandas biedriem tomēr iesita bumbu ar galvu, bet tad es noskatījos atkārtojumu un sapratu, ka bumba ielidoja tieši no stūra sitiena. Atkārtošos -- šie vārti ir uz "Ventspils" vārtsarga sirdsapziņas, tā savus supervārtus komentēja Valērijs Afanasjevs.
Pašlaik Valērijs Afanasjevs ir vecākais spēlētājs Latvijas futbola Virslīgā (20. septembrī viņam apritēs 39 gadi). Tiesa, Jūrmalas "NOAH" pieteikumā ir vēl viens Daugavpils veterāns -- Pāvels Koļcovs, kurš ir 19 dienas vecāks par Valēriju, taču viņš ne reizi nav izgājis laukumā. Tomēr, vērtējot spēli, pašatdevi un laukumā veikto darba apjomu, neienāks ne prātā, ka šim spēlētājam ir jau gandrīz četrdesmit gadi.
-- Valērij, kur jūs smeļaties tik daudz spēka, lai spēlētu kā 20 gadu vecumā?
-- Gadi... jā, drīz būs 39 ... Bet ir liela vēlme spēlēt, es nevaru teikt, ka esmu noguris un eju prom. Un, laikam ritot, man gribas spēlēt aizvien vairāk. Un ne jau tāpēc, ka es vēlos kādam kaut ko pierādīt, uzstādīt Virslīgā aizvadīto spēļu rekordu (Valērijs Virslīgā nospēlējis vairāk nekā 260 mačus -- vairāk nekā jebkurš cits -- aut. piez.), vienkārši man ļoti patīk futbols. Varu nešauboties teikt -- kamēr es spēju, kamēr ļauj veselība un esmu vajadzīgs komandai, es spēlēšu! Protams, ne jau viss ir tik vienkārši, gadu gaitā ir grūtāk atgūties no traumām, taču, neskatoties uz to, es nepieļauju domu, ka nu ir viss -- šī ir pēdējā sezona un es beigšu aktīvās sporta gaitas. Kamēr esmu labā formā, jāturpina spēlēt. Bet, lai būtu formā, ir nopietni jātrenējas. Protams, treniņos treneri pieļauj man dažas "atlaides". Piemēram, visi veic vingrinājumu 8 reizes, es to varu izpildīt 7 reizes, bet tā notiek ļoti reti. Jo es saprotu -- man ir jābūt labā formā un es nekādā ziņā nedrīkstu neatpalikt no saviem jaunākajiem partneriem. Es labi saprotu, ka tehniski es vairs neko nevarēšu pilnveidot, taču jābūt fiziski labi sagatavotam, lai vismaz izvairītos no liekām traumām. Tāpēc neesmu izlaidis nevienu treniņu un tāpēc arī spēlēju tik augstā līmenī -- Latvijas futbola Virslīgas čempionātā.
-- Esmu vairākkārt ievērojis -- kad spēles laikā jūs nomaina, esat ļoti neapmierināts...
-- Nevienam futbolistam nepatīk, ja viņu spēles laikā nomaina, un arī es neesmu izņēmums. Jo ir liela vēlme spēlēt. Savukārt, runājot par neapmierinātību, es to nekad neesmu to izrādījis demonstratīvi. Tas taču ir pašsaprotami, ka šādā situācijā futbolists ir neapmierināts. Bet ja mani nomaina tad, ja man kaut kas nav izdevies, tad, pirmām kārtām, es dusmojos uz sevi. Treneris no malas labāk redz, kurš nav spēlējis līdz galam, kurš jānomaina, lai komandas spēlē ieviestu noteiktas korekcijas. Bet parasti pēc spēles, jau mājās, sāku analizēt situāciju un saprotu, ka trenerim bija taisnība.
-- Valērij, vai jūs pats veidojat statistiku, cik spēles aizvadītas, cik gūti vārti (statistika liecina, ka Valērijs Virslīgā jau ir guvis vairāk nekā 40 vārtus -- aut. piez.)?
-- Nē, lai to dara speciālisti. Kad beigšu spēlēt, tad gan jau "uzpeldēs" visa statistika (smejas).
-- Kādas ir sajūtas pēc vārtu gūšanas?
-- Protams, ka tās ir patīkamas, jo īpaši, ja ir iesisti uzvaras vārti. Turklāt mūsdienu futbolā ir ļoti grūti gūt vārtus, tostarp arī Latvijas futbola Virslīgas čempionātā. Bet es esmu no tiem spēlētājiem, kuriem lielāks gandarījums ir tad, ja izdodas rezultatīvas piespēles.
-- Cik grūti vai viegli atrast kopīgu valodu, spēlējot kopā ar pavisam jauniem komandas biedriem, kuri vecuma ziņā gandrīz varētu būt dēli?
-- Protams, sanāk būt viņiem tādam kā tēvocim -- atrast pareizos vārdus, iedrošināt, pamudināt, dot padomu. Bet dažreiz nākas arī sabārt, ja tiek pieļautas pavisam "bērnišķīgas" kļūdas. Taču pārsvarā es uzmundrinu jaunos puišus un kopumā spēlēt ar viņiem nav grūti. Un es vēlos, lai mūsu vietējie jaunie puiši dotos laukumā un spēlētu.
-- Valērij, jūs trenējaties, neizlaižot nevienu treniņu, spēlējat, pats trenējat bērnus, mācāties (Valērijs studē Daugavpils Universitātē, kur apgūst sporta skolotāja specialitāti -- aut. piez.) Vai atliek laiks ģimenei?
-- Es domāju, ka, tāpat kā visiem, darbs, treniņi, mācības aizņem lielāko daļu laika. Ģimene ... vakarā, turklāt ir brīvdienas, atvaļinājums. Protams, visu savu brīvo laiku es veltu ģimenei. Bet galvenais ir tas, ka mana ģimene visu labi saprot un mani atbalsta.
Valērijs Afanasjevs pabeidza 9. klases Daugavpils 16. vidusskolā. Pēc tam iestājās 38. arodskolā, kur ieguva metinātāja specialitāti un gadu nostrādāja savā arodā uzņēmumā "Ditton". Vienlaikus spēlēja futbola klubā "Ditton" amatieru līmenī. Spēlēt komandā Valēriju uzaicināja viens no rūpnīcas komandas vadītājiem Sergejs Sklema. Komanda sākotnēji tika pieteikta Latvijas Otrās līgas čempionātam, bet jau pēc sezonas iekļuva pirmajā divīzijā, pēcāk -- arī Latvijas Virslīgā.
V. Afanasjevs kļuva par profesionālu futbolistu pēc tam, kad FK "Ditton" prezidents Vladislavs Driksne savu klubu reģistrēja kā profesionālu. Tajā pašā laikā pamatsastāva spēlētājiem tika piešķirts profesionāļa statuss.
Valērijs Afanasjevs spēlējis Daugavpils profesionālajos klubos "Ditton", "Dinaburg", Daugava", bet tagad pārstāv klubu "Daugavpils" (pašlaik spēlē kā amatieris), vienu sezonu aizvadīja "Rīgā", kurp viņu uzaicināja Ēriks Grigjans. Taču lielāko daļu spēļu Latvijas futbola Virslīgā V. Afanasjevs aizvadījis FK "Liepājas metalurgs" un "Liepāja" (165), gūstot 30 vārtus.
Valērijs futbolu sāka spēlēt sešu gadu vecumā. Uz sekciju viņu aizveda mamma. Tas bija ziemā, un mazais Valērijs savu pirmo treniņu pie pirmā trenera Jurija Stepanova aizvadīja Lokomotīvju remonta rūpnīcas sporta kompleksā. Protams, tolaik par augstiem mērķiem nebija ne runas. Bet, jau spēlējot pieaugušo komandā, Valērijs nostiprinājās kreisā pussarga pozīcijā, lai gan viņš var spēlēt arī kā labais pussargs.
