Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 26. jūlijs
Pirmdiena
Ance, Anna, Annija
+16.1 °C
daži mākoņi

Izdota grāmata par kazakiem Latvijā

Ir pagājuši desmit gadi kopš biedrības "Ukraiņu kazaki Latvijā" izveidošanas Daugavpilī, kuras dibināšanas iniciators un vadītājs ir daugavpilietis, kazaks un uzņēmējs Vasilijs Lukaščuks. Koronavīrusa pandēmijas dēļ šis notikums netika svinēts plašāk, taču viens pasākumiem, kurš bija ieplānots par godu biedrības desmitgadei, tika veiksmīgi īstenots -- izdota skaista grāmata "Общество Украинские казаки Латвии 2010–2020 гг.".

Šīs grāmatas autoram, vēstures zinātņu kandidātam, atvaļinātajam pulkvedim Nikolajam Rjabcevam ir 77 gadi. Viņš dzimis Starajas Krimas pilsētā, kas atrodas bijušās PSRS Krimas pussalas austrumu daļā. Nikolaja Rjabceva tēvs krita frontē, bet māte visu mūžu strādāja par šuvēju.

Pēc vidusskolas beigšanas 1961. gadā Nikolajs iestājās Odesas pretgaisa aizsardzības zenītartilērijas karaskolā. Vēlāk, dienējot armijā dažādos amatos (no leitnanta līdz pulkvedim), izrādījās, ka N. Rjabcevs ir ne tikai prasmīgs organizators un pasniedzējs, apdāvināts dejotājs un dziedātājs, augstas klases sportists, bet arī talantīgs rakstnieks, kurš uzrakstījis ne vienu vien grāmatu, un tagad -- arī par kazakiem. Nikolajam Rjabcevam ir divas augstākās izglītības, viņš ir vēstures zinātņu kandidāts, daudzu zinātnisku darbu autors savā specialitātē , kurai veltījis visu dzīvi. N. Rjabcevs ir precējies, viņam ir divas meitas, dēls un mazbērni.

Kazaki kaujās un kampaņās

Latvijas ukraiņu kazaku atamans jesauls Vasilijs Lukaščuks un grāmatas autors Nikolajs Rjabcovs, vēršoties pie saviem lasītājiem, atzīmē, ka šī grāmata tapa, lai atgādinātu jaunajiem kazakiem un visiem interesentiem par vissvarīgākajiem notikumiem ukraiņu kazaku vēsturē, pastāstītu par biedrības "Ukraiņu kazaki Latvijā" dibināšanu un kazaku darba galvenajiem virzieniem šajos gados.

Grāmatas pirmajā nodaļā "История украинского казачества в ее кратком изложении" tiek aplūkotas kazaku kā īpašas sociālās grupas rašanās un attīstības problēmas laika posmā no 15. līdz 20. gadsimtam. Grāmatā īpaši uzsvērts, ka tieši kazakiem bija galvenā loma neatkarīgas Ukrainas valsts veidošanā. Nav nejaušība, ka termini "kazaks", "Kazaku valsts" 16.--18. gadsimtā bija valsts un tautas apzīmējums (daudz agrāk, nekā kā galvenie nosaukumi nostiprinājās "ukrainis" un "Ukraina"). Kazakiem arī mūsdienās ir nacionālā simbola, etniskās piederības nesēju, nacionālo interešu un ticības aizstāvju loma.

Šajā grāmatas nodaļā atsevišķi iztirzāta ukraiņu kazaku uzturēšanās problēma Baltijas valstīs, tostarp arī Latvijas teritorijā. Kopš seniem laikiem kazakus kā spēcīgus sauszemes un pat jūras spēkus izmantoja Polija (Reča Pospoļita) un Krievija, lai risinātu savas intereses Baltijas zemēs.

Grāmatā minēti piemēri par ukraiņu kazaku dalību karadarbībā: pie Dinaburgas (1401); Livonijas karā (1558--1583); Polijas militārās kampaņas laikā Baltijā (1601--1604); Trīsdesmitgadu karā, kurā piedalījās gandrīz visas Eiropas valstis. Pieminēta ukraiņu kuģu -- "kaiju" -- flotile, kura deva spēcīgu triecienu zviedru flotei, kā arī fakts, ka kazaki jūras kaujā pie Pillavas sagrābuši zviedru kuģi ar bagātīgām trofejām. Kazaki piedalījās arī Lielajā Ziemeļu karā (1700-- 1721) un 1812. gada Tēvijas karā, tostarp Dinaburgas cietokšņa aizsardzībā. Tolaik daudzi kazaki palika dzīvot Baltijas zemju teritorijā.

Ievērojama daļa kazaku Baltijas valstīs un Latvijā ieradās aktīvas darbaspēka migrācijas rezultātā cariskajā Krievijā 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā. Tā turpinājās arī padomju varas gados. Rezultātā 1989. gadā Latvijā dzīvoja 92 101 ukrainis jeb 3,5% no iedzīvotāju kopskaita. Daugavpilī bija 3,5 tūkstoši ukraiņu, tostarp daudziem no viņiem senči bija kazaki. Grāmatā atzīmēts, ka tā bija liela nacionālā grupa, kas kļuva par pamatu ukraiņu nacionālās biedrības "Mrija" dibināšanai Nadeždas Stahovskas vadībā (2003. gads) un Vasilja Lukaščuka biedrības "Ukraiņu kazaki Latvijā" izveidei (2010. gads). Tā ir pirmā un vienīgā oficiāli atzītā ukraiņu kazaku biedrība Latvijā ar saviem statūtiem un, protams, atamanu.

Mērķi un uzdevumi

Svarīga loma jaunās biedrības veidošanā un tālākā attīstībā bija pieredzējušu ukraiņu atamanu -- ģenerāļa J. Dobrovoļska un pulkveža V. Grohoļska, kā arī Ukrainas Augstākās Radas (parlamenta) deputāta O. Lukašuka padomiem un palīdzībai. 2010. gada 24. martā biedrība un tās Statūti tika reģistrēti Latvijas biedrību un nodibinājumu reģistrā ar numuru 40008156164. Statūtos noteikti konkrēti biedrības darbības mērķi:

-- ukraiņu kazaku kultūrvēsturisko tradīciju atdzīvināšana Latvijā;

-- draudzīgu attiecību stiprināšana starp latviešiem un ukraiņiem, veicinot attiecības starp citu tautu pārstāvjiem;

-- aktivitātes Latvijas valsts labā.

Grāmatas autori atzīmē, ka Latvijas likumdošana, kuras ietvaros kazaku biedrība veic savu darbu, nevar pilnībā atspoguļot un regulēt kazaku biedrības darbības specifiku, kur vissvarīgākā loma ir atamanam un "kazaku staršinai".

Nevis vārdos, bet darbos

Kā tiek organizēta biedrības darbība un realizēti tās izvirzītie uzdevumi, sīkāk aprakstīts grāmatas otrajā nodaļā. Īpaša vieta tajā veltīta biedrības locekļu darbam, kurš tiek veikts, lai saglabātu Latvijas teritorijā apbedīto ukraiņu kazaku piemiņu, Pirmā un Otrā pasaules kara, Lielā Tēvijas kara, Afganistānas kara dalībnieku, ievērojamu Ukrainas, Latvijas, Krievijas un citu valstu militārpersonu, politiķi un kultūras darbinieku piemiņu. Tiek atzīmēts, ka biedrības darbība tiek plaši atspoguļota vietējā presē un interneta portālos. Minēts zurnāls "Hello Latvija", «Капитал регион», avīze “Latgales Laiks”, “Seičas”, “Dinaburg”, «Наша газета», «Наш город», šī raksta autors, Jeļena Ivancova, Žanna Čaika un citi. Tiek atzīmēts, ka tikai pēdējos gados vien biedrības locekļi par saviem līdzekļiem un ar Daugavpils domes, tās deputātu P. Dzalbes un M. Truskovska palīdzību ir uzstādījuši un atjaunojuši 23 pieminekļus un obeliskus, sakopuši 12 apbedījumu vietas.

Grāmatā uzsvērts, ka kultūras un nacionālo biedrību darbs ārpus savas valsts nevar būt veiksmīgs, ja nav pastāvīgas un daudzveidīgas saiknes ar etnisko dzimteni. Kazakiem galvenie ir individuālie un grupu braucieni uz Ukrainu. Grāmatā sīki aprakstīti kazaku braucieni kopā ar biedrību "Mrija" uz Ukrainas pilsētām Novogradu Volinsku, Kaņivu, Kijevu (2007); uz Poltavu un Soročinas gadatirgu (2009); Ļvivu (2010); Odesu (2011, 2019). Savukārt šajos gados Daugavpils ukraiņi ir uzņēmuši vairāk nekā 50 delegācijas un Ukrainas pilsētu pārstāvjus no Kijevas, Harkivas, Čerņigovas, Dņepropetrovskas, Čerņivciem, Jaremčas, Truskavecas, Strijas. Daugavpilī viesojušies aktieri, mākslinieki, politiķi, uzņēmēji.

Grāmatas trešā nodaļa veltīta biedrības atamana, kazaka vairākās paaudzēs Vasilija Lukaščuka biogrāfijai. V. Lukaščuks dzimis Hmeļņickas apgabala Iļjatkas ciemā -- vietā, kurai kazaku vēsturē ir jo īpaši nozīmīga loma. Tur 1648.--1649. gadā risinājās galvenie notikumi kazaku cīņās Bogdana Hmeļņicka vadībā ar poļiem par neatkarību. Nodaļā aprakstīts atamana dzīves gājums -- no vienkārša ukraiņu puiša līdz kazaku atamanam jesaulam un veiksmīgam Latvijas uzņēmējam. Var piekrist grāmatas autora N. Rjabcova secinājumam, ka gan pašreizējiem, gan nākamajiem biedrības locekļiem var novēlēt tādu pašu -- darbiem un notikumiem pilnu dzīvi, kā arī nopelnīt ne tikai apbalvojumus, kas rotā atamana formas svārkus, bet, kas ir vēl vērtīgāk, iegūt gan biedrības biedru, gan citu pilsētnieku cieņu.

Grāmata ir skaisti ilustrēta, uzrakstīta saprotamā valodā, tajā ir daudz fotogrāfiju un vēstures materiālu, grāmata ir pieejama plašam lasītāju lokam.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.