Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 25. jūlijs
Svētdiena
Jēkabs, Žaklīna
+16.8 °C
skaidrs laiks

Ignats Šimkuns: man trūka sportiskā niknuma

Skatoties uz šo smaidīgo, dzīvespriecīgo, labsirdīgo cilvēku ar lielisku humora izjūtu, nav iespējams iedomāties, ka savulaik ar spēcīgiem boksera sitieniem viņš sadragāja pretinieku žokļus un noguldīja sāncenšus uz ringa dēļim. Turklāt 137 cīņās, kurās piedalījies nu jau boksa veterāns, viņš ne reizi nav ticis ne tikai nokautēts, bet pat nokdaunēts. Runa ir par pirmo Daugavpilī PSRS sporta meistaru boksā, Latvijas čempionātu godalgoto vietu ieguvēju un daudzu citu prestižu sacensību uzvarētāju, 87 gadus veco Ignatu Šimkunu.

Sports kļuva par dzīves jēgu

Atskatoties uz nodzīvotajiem gadiem, Daugavpilī dzimušais Ignats Šimkuns īpaši atzīmē savu pirmskara un kara laika bērnību, kad debesīs virs pilsētas riņķoja poļu, bet pēcāk -- vācu un padomju lidmašīnas. Vēl atmiņā palikuši zēnu kautiņi: "Tajā laikā pilsētā bija vairākas "bandas" -- katra savā apkaimē, nosauktas savu vadoņu uzvārdā. Piemēram, "pitunčiku" līderis bija Pitunovs, bet "katakiniešus" vadīja Katakins. Es vēl biju mazs, tāpēc nekāvos, mani ņēma līdzi, lai būtu lielāks pulks. Puikas piepildīja somas ar akmeņiem, izgāja klajā laukā -- bars pret baru, meta cits citam ar akmeņiem,mēģinot izspiest "ienaidnieku" no cīņas lauka. Kura banda uzvarēja, tā arī bija galvenā pilsētā. Tajā pašā laikā pastāvēja daži uzvedības noteikumi un goda kodekss." Pārsteidzoši, taču nākamais boksa meistars nebūt nebija kauslis, gluži pretēji, -- kluss un kautrīgs jaunietis, kuram nereti vienaudži darīja pāri. Varbūt tieši tas ​​lielā mērā noteica Ignata Šimkuna turpmāko sporta veida izvēli.

Šimkunu ģimenē bija pieci bērni, kuru liktenis veidojās dažādi -- zīdainīte Janečka nomira vēl nenokristīta, brālis Eduards noslīka brieduma gados, arī brālis Jans un māsa Gaļina jau ir aizsaulē. Savukārt Ignata dzīve bija bagāta ar sasniegumiem gan darbā, gan sportā, un 20. jūlijā Ignatam Šimkunam apritēs 88 gadi.

Ignats mācījās sešgadīgajā skolā, kura, atkarībā no tā laika politiskās situācijas, sākotnēji bija poļu, pēcāk -- baltkrievu, tad vēl kaut kāda cita, ko viņš vairs pat neatceras. Pēc skolas Ignats uzreiz iestājās toreizējā 2. dzelzceļa arodskolā, kur apguva dīzeļlokomotīvju remontatslēdznieka profesiju. "Šajā arodskolā sāka darboties boksa sekcija, kurā es nevilcinoties iestājos. Pirmkārt, es vēlējos visiem pierādīt, ka neesmu vājākais un varu cīnīties, otrkārt, man patika šis sporta veids," stāsta boksa veterāns.

Ignats Šimkuns ir daudzkārtējs Latvijas boksa čempionātu godalgoto vietu ieguvējs, divkārtējs Vissavienības sporta biedrības "Lokomotiv" sacensību uzvarētājs un pat PSRS čempionāta dalībnieks, kur viņam bija iespēja boksēties ar slaveniem tā laika sportistiem -- PSRS, Eiropas un pasaules čempioniem, vēlāk -- arī ar olimpiskajiem čempioniem Valēriju Popenčenko un Borisu Lagutinu. Saistībā ar to I. Šimkuns jokojot atceras: "Mūsu toreizējais treneris Aleksandrs Purvinskis teica, ka mums šeit nav ko darīt -- tas ir pavisam cits līmenis, -- berzēsim ar muguru virves. Taču "komunikācijas" pieredze ar šādiem izciliem bokseriem, protams, mums lieti noderēja".

Ignats Šimkuns vienmēr sacentās svara kategorijā no 67 līdz 71 kg -- tas ir pirmais vidējais svars, visneērtākais jebkuram bokserim, jo ​​tajā cīnīties par uzvaru vēlas ļoti daudzi.

Pirmais Daugavpilī!

1952. gada maijā Ignats Šimkuns pirmo reizi piedalījās Latvijas boksa čempionātā pieaugušajiem, paķerot līdzi brāļa Eduarda pasi, kurš bija par gadu vecāks (citādi Ignatam nebūtu atļauts startēt pēc vecuma). "Triks" bija veiksmīgs, un Ignats čempionātā izcīnīja godalgu.

Tā paša gada rudenī viņu iesauca armijā. Ignats dienēja Baltkrievijas militārajā apgabalā Bobrujskā, tankistos, kur armijas ikdiena bija jāapvieno ar boksu. Ignats, pārstāvot savu pulku, piedalījās dažādās sacensībās: "Armijā komandieris pieprasīja, lai es sevi pilnībā veltītu dienestam, savukārt daļas sporta organizators mani "vilka" sportā. Nācās izgrozīties."

Pēc demobilizācijas Ignats Šimkuns atgriezās Lokomotīvju remonta rūpnīcā (LRR), kur nostrādāja 40 gadus, tika apbalvots ar ordeni "Goda zīme" -- par darbu, jaunatnes audzināšanu un augstiem sporta sasniegumiem.

Ignats Šimkuns izpildīja PSRS sporta meistara normatīvu 1961. gadā -- pirmais Daugavpilī. Tas notika tieši pirms 60 gadiem, kad viņam apritēja 28 gadi -- vecums, kad sportists ir gana sasniedzis un nobriedis, lai saņemtu šo godpilno titulu. Taču tā bija ne tikai cieņas izrādīšana un slava, bet vienlaikus arī milzīga atbildība, jo PSRS sporta meistara nosaukums bija jāattaisno ar augstvērtīgiem rezultātiem. Tolaik Ignats strādāja LRR, par viņu rakstīja rūpnīcas un pilsētas laikraksti.

Bijušais bokseris paskaidroja, ka tolaik, lai izcīnītu tiesības spraust pie krūtīm PSRS sporta meistara nozīmīti, gada laikā viņam bija jāuzvar 16 pirmās klases sportisti. Turklāt, lai apliecinātu izcilu sportisko formu, bija jāpierāda, ka bokseris prot ne tikai labi boksēties, bet arī gūst augstus rezultātus citos sporta veidos. Vajadzēja nopeldēt uz laiku 300 metri, noskriet krosu -- 3 kilometrus, paukot ar floreti un lekt no 9 metru torņa ūdenī. Titulētais bokseris joprojām uzskata, ka tā bijusi viņa smagākā cīņa: "Tagad es nekādi nespēju saprast, kā toreiz spēju saņemties šim lēcienam. Man vairs nekad nav bijis tik bail. Bet es spēju pārvarēt sevi un lepojos ar to."

Ignats Šimkuns ir no tiem bokseriem, kuri cenšas pieveikt pretinieku ar augstu kultūru un neordināru cīņas taktiku ringā, filigrānu tehniku ​​vienlaikus stingri ievērojot nerakstītus boksa likumus, kas raksturīgs nebūt ne visiem sportistiem: "Bija bokseri, neminēšu viņu vārdus, kuri centās gūt uzvaru, pielietojot jebkādus, bieži vien negodīgos paņēmienus. Man tas neder. Es vienmēr centos uzvarēt godīgi -- tolaik mums bija šāds noacījums. Iespējams, es boksā būtu sasniedzis vairāk, bet man man trūka sportiskā niknuma un, pozitīvā nozīmē --, agresivitātes."

Nelaimes gadījums

No 137 cīņām ringā Ignatam Šimkunam īpaši palikusi atmiņā viena, pēc kuras, būdams neizsakāmi fiziski noguris un ar smagām sejas traumām, stāvot ringā, knapi spēja noturēties kājās.Viņam vairākkārt ir bijis lauzts deguns, kas bija "jālabo" ar divu nopietnu operāciju palīdzību, neskaitāmas reizes pāršķeltas uzacis un citas traumas: "Tas nav nekas pārsteidzošs, jo bokss ir viens no traumatiskākajiem sporta veidiem. Tas ir domāts īstiem vīriem. "

Ignatam ne reizi nav nācies pielietot savus boksa paņēmienus ārpus ringa. Viņš vienmēr atrisināja visus strīdīgos jautājumus vai konfliktus ar jokiem: "Nomierinieties, biedri, jums blakus ir sporta meistars boksā." Ar to pietieka, lai atvēsinātu agresīvi noskaņotu personu prātus.

Taču ringā Ignats Šimkuns nepieļāva kompromisus. Meistars atceras kādu gadījumu, kad viņam nācās popularizēt boksu paraugcīņās Rēzeknē: "Man bija jācīnās ar karavīru -- sagatavotības līmenis mums bija vienāds. Šķita, ka es nemaz tik stipri viņam neiesitu pa žokli, bet rezultātā manā priekšā vien nozibēja pretinieka kājas. Ar to cīņa arī beidzās. Esmu dzirdējis, ka joprojām klīst tādas kā baumas vai joks, ka es toreiz itin kā esot "nogalinājis" boksu iedīgļus Rēzeknē."

37 gadu vecumā Ignats, aizvadījis savu pēdējo -- 137. cīņu Vissavienības ringā, nolika savus boksa cimdus plauktā un pārgāja trenera darbā.

Ignats Šimkuns daudz veltījis boksam gan kā sportists, gan vēlāk kā treneris. Un būtu turpinājis trenēt arī turpmāk, taču kāds atgadījums, kura rezultātā nomira viens no viņa audzēkniem, pārvilka tam visam svītru un Ignats Šimkuns bija spiests atkāpties. Sarunu biedrs vaļsirdīgi stāsta par šo atgadījumu: "Tolaik es trenēju bokseru grupu, tajā bija Aleksandrs Gvozdevs, kuram bija jāaizvada parasta treniņu cīņu. Tā sākās, Sašas pretinieks iesita viņam pa zodu, Aleksandrs nokrita un acumirklī nomira -- notika asinsizplūdums smadzenēs. Šajā incidentā mani -- treneri -- apsūdzēja par to, kā es ko tādu pieļāvu un atstādināja no darba. Sākās izmeklēšana. Notika tiesas process. Vēlāk izrādījās, ka cīņas priekšvakarā Saša, kāpjot pāri žogam, nokrita un guva smadzeņu satricinājumu, kas galarezultātā izraisīja asinsizplūdumu smadzenēs. Taču pēc šī atgadījuma man nācās mest boksam mieru."

Kopā septīto gadu desmitu

Ignats kopā ar otro pusīti Annu dzīvo jau 62 gadus. Raudzīties uz šiem viesmīlīgajiem, komunikablajiem un sirsnīgajiem cilvēkiem var ar baltu skaudību -- tik harmoniski un saskanīgi kopā nodzīvots tik ilgs laiks. Jāpiebilst, ka Ignats nodarbojas ar soļošanu, bet Anna pārsteidza ar izcili gardiem pīrāgiem.

Savulaik dzīvesbiedri iepazinās mūsu Kultūras namā, kur jaunā boksera uzmanību piesaistīja skaista meitene ar tolaik modernu frizūru: "Mēs apmēram gadu satikāmies, bet, kad sapratām, ka mūsu raksturi, dzīves uzskati un intereses saskan, uzreiz devāmies uz dzimtsarakstu nodaļu, bet pēc tam nosvinējām kāzas."

Šimkuniem ir divi bērni -- dēls Ēriks un meita Olga. Ēriks dzīvo un strādā Nīderlandē, viņa dēls Emīls strādā tirdzniecības jomā Daugavpilī. Meita Olga dzīvo Daugavpilī, strādā par dizaina speciālisti. Viņai ir divi bērni -- meita Vita un dēls Artūrs. Vita ir absolvējusi Amsterdamas universitāti, zina piecas valodas.

... Atvadoties, piemiņai par mūsu tikšanos Ignats Šimkuns pasniedza man suvenīru -- 1991. gadā izgatavotu karogu par godu LRR 125. gadadienai. Šī boksa meistaram mīļā relikvija, kuru viņš pasniedza no tīras sirds, tagad atrodas manā dzīvoklī redzamā vietā.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.