Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 26. jūlijs
Pirmdiena
Ance, Anna, Annija
+16.1 °C
daži mākoņi

Malta

n.s. Kovšu ezers

Tā Malta ir ar vissaputrotāko administratīvo un toponīmisko vēsturi visā Latgalē1!

Agrāk lielceļš gāja gar Rušonas ezera austrumu krastu uz Černosti, Rozentovu un tālāk uz Rēzekni. Šo ceļu sauca par katerinovku2. Tikai 1836. gadā izbūvēja jauno šoseju, pa kuru arī šodien brauc automašīnas no Kārsavas uz Daugavpili.

Izbūvētā šoseja bija taisnākais ceļš no Sanktpēterburgas uz Varšavu. Tas bija arī pasta trakts, tādēļ apmēram ik pēc 20 km te bija zirgu stacijas, kur braucēji varēja atpūsties, samainīt zirgus u.c. To zirgu staciju vēl tagad var redzēt Maltā, tā ir viens no galvenajiem vēstures pieminekļiem šajā bijušajā pilsētciematā.

Zirgu stacija tika izbūvēta vietā, kuru tolaik sauca Borovaja. Atmiņas par šo nosaukumu ir vēl dzīvas. Pati titulētākā latgaliešu mūziķu grupa ir no šīs vietas –Borowa MC!

Kā reminiscence par agrāko vietas nosaukumu laikam bija kafejnīca „Priedīte". Te i vidusskolnieki izlaidumus svinēja, i kāzinieki kāzas. Nu glauna bija kafejnīca! Par tiem un droši vien vēl agrākiem laikiem tagad liecina autobusu pietura „Priedīte" un astoņas reālas priedes ceļa malā.

Divi gadi – 1861. un 1862. – bet tik grandiozu pārmaiņu laiks! Atcēla dzimtbūšanu visā Krievijas impērijā, rīb un ducina dzelzceļš no Sanktpēterburgas uz Varšavu caur Inflantiju! Bija cilvēki, kuri neticēja ne cara manifestam, ne dzelzs rumakiem! Nu nevar taču tā būt!

Sliežu ceļš gāja paralēli šosejai. Bija brīdis, kad šie nozīmīgie satiksmes ceļi varēja kļūt arī par robežu. Kad ķeizariskā Vācija un Padomju Krievija 1917. gada beigās un 1918. gada sākumā sprieda par pamieru un robežām, vienā no sākotnējiem plāniem bija paredzēts, ka starpvalstu robeža Latgalē ies pa dzelzceļu vai šoseju – uz rietumiem līdz Rīgai, Ventspilij un Liepājai utt. teritorijas piederēs ķeizariskajai Vācijai, bet uz austrumiem līdz Zilupei (Rozenovai) un tālāk – Padomju Krievijai. Vēl 1918. gada vasarā Valerija Seile ar domubiedriem rakstīja lūgumus vācu administrācijai – nu nesašķeļam Latgali divās dažādās valstīs, nevelkam robežu pa to dzelzceļu!

Sliežu ceļš tika izbūvēts tā, ka tā labajā pusē palika Antonopoles muiža. Ja ar upēm ir stingri noteikts, ka jāskatās uz lejteci un tad visiem zināms, kas ir labais un kreisais krasts, tad dzelzceļu sakarā bija tradīcija, ka kilometrāžas atskaite sākās no galvenās stacijas, arī skatās it kā virzienā no tās un tad saprot, kura iz dzelzceļa kreisā, bet kura labā puse. Tad sanāk, ka Kovšu ezers atrodas dzelzceļa kreisajā pusē, bet Antonopoles muiža sliežu labajā pusē.

Bet laiks pamaina i tradīcijas, i vērtības, i nosaukumus. Vēl bija apdzīvotā vieta Borovaja, kad Antonopoles staciju pārdēvēja par Maltas staciju. Tad, droši vien lai galīgi nesaputrotos un konsekventi tos vietvārdus latviskotu, 1937. gada 2. jūlijā tika izdots rīkojums par Borovaja ciema pārdēvēšanu par Maltas ciemu un Maltas ciema par Silmalas ciemu.

Apmēram tajos pašos gados par Silavām un Silenēm tika pārsauktas divas Borovkas, no kurām viena ir pie Daugavpils-Krāslavas ceļa, bet otra pie Baltkrievijas robežas.

Ja ejam pa Stacijas ielu no agrākās Antonopoles dzelzceļa stacijas uz agrāko Borovajas zirgu staciju, šajā ceļā tagad ir Maltas bibliotēka, Bērnu un jauniešu centrs, Maltas vēstures muzejs. Tas dibināts 1990. gada 18. decembrī3, vērtīgi ir tā krājumi un publikācijas.

Antonopoles stacija 19. gs. „pēdējos gadu desmitos bija vienkārša koka ēka, kuras tuvumā atradās Veinštoka krogs. Tālāk līdz pašai šosejai stiepās mežs, kas aizveda pie vairākām zemnieku mājām ar kopīgu nosaukumu – Borovajas sādža"4.

Antonopoles muižas pēdējā īpašniece bija Marija Zigalkovska (pēc pirmā vīra – Ņikoļska). Vēsturnieks Josifs Ročko man pastāstīja, ka Veinštoki bija turīgi šejienes ebreji un starpkaru periodā viņiem šeit piederēja manufaktūras veikals.

Novadpētnieks Aleksandrs Grodzickis raksta, ka 20. gs. sākumā krievu valodā izdotajā Ivana Venediktova „Īsajā Rēzeknes uzziņu grāmatā" teikts, ka „pilsētā jau bija parādījies telefons ar 71 abonentu, tas Rēzekni savienoja ar Viļānu un Varakļānu miestiņiem, kā arī ar lielākajām muižām – Rozentovu un Rikopoli"5. Par Rikopoles saimnieku, ārstu Arturu Benislavski (1878–?) un viņa audžumeitu Gaļinu (1897—1926), kura bija „krievu poēzijas dižgara Sergeja Jeseņina līdzgaitniece dzīvē un nāvē"6, ir rakstījis Ivars Matisovs. Ne mazāk dižena ir arī Rozentovas vēsture.

Ekskursiju vadītājs, novadpētnieks un kolekcionārs Mārtiņš Grigorovičs te bija 1936. gadā. „Rozentovas muiža pirms pasaules kara piederēja muižniekam Bogomolcam, kurš uzskatāms par pus francūzi un pus poli, jo viņa māte – francūziete dzimusi Deprē, Francijā, kā fabrikanta meita. Rozentovas muižā pirms pasaules kara bija pāri par 300 tīro Holandes sugas govju. Muižā atradās slavenā siernīca, kur tika izgatavoti slavenie, garšīgie visādu šķirņu sieri, pazīstami zem patentēta nosaukuma „Rozentovo" ne tikai visā Krievijā, bet arī ārzemēs”7.

Rozentovā ražoja īstu sieru, jo tas, ko gatavoja Latgales zemnieki savās mājās, daudzu vērtējumā bija tikai presēts vai izkaltēts biezpiens ar vai bez piedevām. Rozentovas piena pārstrādes uzņēmuma panākumi bija iespējami arī tādēļ, ka bija jau izgudrotas pasterizācija, sterilizācija utt.

Bogomoļciem8 piederēja arī Garkalnu muiža. Pirms Pirmā pasaules kara te saimniekoja Mihals, bet Rozentovā viņa brālis Filips. Kungu māja bija divu stāvu, ar kolonnotu balkonu centrā un skaistiem 12 logiem visā garumā. Rozentovas muiža nodega 1920. gada janvārī.

No Rozentovas uz austrumiem bija slavenā Špeļu9 muiža. Caur Višķeriem, Špeļiem, Škutāniem un Regžiem gāja taisnais ceļš uz Rāznas ezeru. Tā lielā Špeļu muiža bija pāris kilometri no Rozentovas, tajos laikos vēl neaizaugušā un skaistā Špeļu ezera krastā. Muižu laiku izskaņā te saimniekoja vācieši Hāni10. Šai ietekmīgajai un daudzskaitlīgajai dzimtai piederēja daudz īpašumu, arī skaistā Červonkas pils Sēlijā. Tur barona darba kabinetā vēl šobrīd ir saglabājusies vitrāža ar dzimtas ģerboni, kur centrā ir gailis. Vācu valodā Hāns ir gailis! No šīs daudzskaitlīgās un sadrumstalotās dzimtas nāk arī ezotēriķe Helēna Blavatska (1831–1891). Viņa daudz ceļoja, ļoti iespējams, ka iebrauca smelt jaunus iespaidus vai vienkārši palika pa nakti arī Červonkā vai Špeļos.

Kur ir lielais tilts un Maltas upe izskrien zem A13 augstākās kategorijas autoceļa, agrāk bija apdzīvotā vieta, ko sauca Mostovaja. Upēm agrāk bija daudz lielāka saimnieciskā nozīme nekā tagad. Arī upītes tolaik bija īstas upes – pa tām pludināja kokus, laivās veda kravas, ūdeni ņēma ražošanai. Ulmaņlaikos tilta malā bija dzirnavas, bet dzelzceļam tuvāk – ķieģeļnīca.

Tvaika dzirnavas un kokmateriālu zāģētava „Latgale" piederēja Judelam Zaidelam11. Tvaika dzirnavas parasti bija upju tuvumā – te to ūdeni ņēma, te arī satecināja.

Šobrīdējā Maltā ietilpst arī bijušās Zamostjes muižas zemes. Tā Zamostje atradās pusceļā uz Garkalniem12, starp dzelzceļu un šoseju. 20. gs. 30. gados dzelzceļa līnijā Kārsava-Daugavpils tika izveidots daudz jaunu staciju/piestātņu. Arī stacija Salmene. Tāds nosaukums tai bija dots tādēļ, ka uz staciju gāja ceļš no Solomenkas.

Zamostju Latgalē bija daudz – kā un Borovku, Zastenku, Slobodku vai Poguļanku. Tā Rozentovas pagasta Zamostjes muiža pirms Agrārās reformas piederēja Nikolajam, Aleksandram un Albertam Rāti. Slavena Zamostje bija Rundānu pusē, kur interesanti saimniekoja muižkungs Leopolds de Valdens.

Ak, es i pats mazliet noguru un apjuku, liekot to vēsturisko puzli, kuram nosaukums Malta. Īsi sakot – bija Borovaja, kuru pārsauca par Maltu, vēlāk šī Malta13 kļuva liela – no Antonopoles līdz Rozentovai, no Zamostjes līdz Mostovajai.

Apmēram tā.

 

1 Un vēl Vidusjūrā arī ir Malta! Klausieties patrioti.lg dziesmu Maltys!
2 Dzejnieks Ivars Magazeinis stāstīja, ka viņa vecmāmiņa aktīvi lietoja šo apzīmējumu „katerinovka”.
3 Svikša S. Par Maltas vēstures muzeja jubileju un jaunumiem jūnijā // „Vietēja Latgales Avīze", 02.07.2021.
4 Poļaks M. Kundziskas kaprīzes dēļ... // „Znamja Truda", 30.11.1968.
5 Grodzickis A. Rēzekne gadsimtu mijā // „Darba Karogs”, 27.01.1990.
6 Matisovs I. Gandrīz detektīvs // „A12“, 2021., Nr.1.
7 Grigorovičs M. Tūristu gaitas Latgalē // „P.-T. Dzīve", 1936., Nr. 11.
8 Daudzi šai dzimtai piederīgie ir apglabāti Rozentovas katoļu baznīcas dārzā. Baznīca ir no koka, celta 1780. gadā (par muižnieku Felkerzāmu līdzekļiem), vēlāk daudzkārt pārbūvēta un pagarināta.
9 Valsts zemes fondā.. // „Valdības Vēstnesis”, 23.05.1923.
10 Kādiem bezzemniekiem dod zemi Latgalē? // „Daugavas Vēstnesis", 16.11.1925.
11 Daugavpils apgabaltiesas.. // „Valdības Vēstnesis", 17.04.1935.
12 Saukta ari Garikolni. Muiža pamatīgi cieta 1941. gada 3. jūlijā, kad no 8 rītā līdz

pēcpusdienai te notika pamatīga kauja – kājnieki, motociklisti, artilērija, tanki, aviācija!
13 1950. gadā tika izveidots Maltas rajons, ar centru Maltā. 1959. gadā Maltas rajonu likvidēja. Arī šobrīd tautā ir dažādi subjektīvie viedokļi, kur ir Maltas robežas un no kā tā Malta sastāv.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.