Eiropas čempionātā cīņas sportā, kas šogad notika Polijas galvaspilsētā Varšavā, daugavpilietis Alans Amirovs izmantoja labvēlīgo situāciju un izcīnīja bronzas medaļu. Pagaidām Alanam tas ir augstākais sasniegums viņa 15 gadu karjerā.
Alans Amirovs savā svara kategorijā (79 kg) astotdaļfinālā ar 2:1 pieveica junioru Eiropas čempionāta bronzas medaļnieku Ēriku Reinboku (Igaunija), bet ceturtdaļfinālā minimāli piekāpās Francijas cīkstonim Saifedinam Alekmā -- 8:9. Latvijas sportista pāridarītājs aizcīnījās līdz finālam (viņa karjeras lielākais panākums), līdz ar to A. Amirovs turpināja sacensības bronzas turnīrā, kur pusfinālā tika galā ar albāni Osmanu Hajdari -- 10:0. Alans vēlāk atzina, ka šajā cīņā viņam nebija problēmu, jo Albānijā cīņa, tostarp arī brīvā cīņa, ir ļoti vāji attīstīta.
Bronzas finālā pretī stājās azerbaidžānis Rašids Jusufli, cīņa bija ļoti smaga un sarežģīta. Pirmajā periodā daugavpilietis nonāca iedzinējos (0:3), bet pirms pārtraukuma deficītu samazināja līdz minimumam (2:3). Otrā perioda sākumā cīkstoņi savdabīgi saķērās, un epizode beidzās ar punkta piešķiršanu Latvijas cīkstonim (3:3). Azerbaidžānas pārstāvji iesniedza protestu, kas tika noraidīts, līdz ar to punkts tika A. Amirovam (4:3). Turpinājumā, līdz pat cīņas beigām, sportisti punktus vairs neguva.
Savukārt pēc cīņas izveidojās nestandarta situācija. Kad tiesnesis jau bija gatavs pasludināt uzvarētāju, azerbaidžāņu sportists, atdevis visus spēkus, gulēja uz paklāja. Alans Amirovs devās pie pretinieka, pasniedza roku un palīdzēja viņam piecelties. Un tikai tad piegāja pie tiesneša, lai viņš pasludinātu uzvarētāju.
Pirms tam lielākajos turnīros Alans Amirovs palika aiz labāko sešinieka. Piemēram, pagājušajā gadā Pasaules kausa izcīņā viņš ierindojās 8. vietā. Taču Alans atzīst, ka uz katru turnīru viņš dodas ar vienu mērķi -- uzvarēt. Arī aizvadītais Eiropas čempionāts nebija izņēmums, bet pirms tam viņam visu laiku kaut kā pietrūka. Toties šoreiz viss izdevās, lai arī neizdevās kļūt par čempionu. Eiropas čempionāta bronzas medaļa pagaidām ir Alana Amirova augstākais sasniegums, lai gan ir bijuši turnīri, kuros trenera Sergeja Kursīša audzēknis startēja ļoti veiksmīgi. Piemēram, pagājušajā gadā Polijā Starptautiskās cīņas federācijas (UWW) paspārnē notika starptautisks brīvās cīņas turnīrs, kurā Alans izcīnīja sudraba medaļu, finālā zaudējot tikai jau minētajam Saifetdinam Alekmā. Turklāt Alans ir arī Polijas kausa izcīņas bronzas medaļnieks un daudzkārtējs Latvijas čempions.
„Mūsu sporta veids ir ļoti smags, un vairumā gadījumu cīkstoņi uzkrāj pieredzi un noslīpē meistarību 25–26 gadu vecumā. Tad viņi jau ir ieguvuši īstu vīrieša spēku. Pirms tam lielākajos Eiropas un pasaules turnīros man ne visai veicās. Savukārt šoreiz viss sakrita, cik labi vien iespējams. Pirms cīņas par bronzu treneris (Sergejs Kursītis) neko daudz nerunāja. Vienkārši pateica, ka jāatdod visi spēki un jāuzvar cīņā. Tas arī viss," saka Alans.
Alana galvenais mērķis ir nākamās olimpiskās spēles, taču arī šī gada pasaules čempionātā viņš plāno startēt tikpat veiksmīgi kā Eiropas čempionātā.
Alans Amirovs trenējas galvenokārt Daugavpilī Sergeja Kursīša vadībā, taču katru gadu dodas uz treniņnometnēm Vladikaukāzā (Ziemeļosetijas-Alānijas Republikas galvaspilsēta) un Dagestānā (republika Krievijas Federācijā).
„Es katru gadu dodos uz treniņnometnēm, kur pavadu mēnesi vai pat divus. Tur ir ļoti spēcīgi sparinga partneri tieši brīvajā cīņā. Katrā svara kategorijā ir pasaules un Eiropas čempionātu medaļnieki un čempioni. Tā ir lieliska iespēja pilnveidot savu meistarību un gūt pieredzi, šādas treniņnometnes dod rezultātus. Daugavpilī un Latvijā tik spēcīgu sparinga partneru vienkārši nav. Jāatzīmē, ka uz treniņnometnēm Dagestānā un Vladikaukazā brauc ne tikai Latvijas, bet arī Igaunijas, Lietuvas, Polijas un citu valsti cīkstoņi,” stāsta Alans.
-- Vai uz treniņnometnēm dodaties ar savu treneri?
-- Nē. Trenerim ir ko trenēt arī bez manis. Ir ļoti daudzsološi jauni puiši, piemēram, Aleksandrs Morozovs, Gaidars Mamedovs, kuri vienmēr ļoti nopietni gatavojas starptautiskām sacensībām.
-- Vai „Covid-19” pandēmija stipri ietekmēja treniņu procesu?
-- Latvijā – nē, taču pandēmijas dēļ ir ļoti sarežģīti aizbraukt uz treniņnometnēm Dagestānā un Vladikaukāzā. Man nācās piedalīties treniņnometnēs Polijā, bet tas tomēr nav gluži tas pats, kas Krievijā. Pandēmija stipri ietekmēja turnīru rīkošanu -- to bija ļoti maz. Tagad viss pamazām uzlabojas un es ceru, ka turnīru būs daudz vairāk.
-- Eiropas čempionātā bija tukšas tribīnes. Vai tas kaut kā ietekmēja jūsu sniegumu?
-- It nemaz. Man bija vienalga, vai zālē ir skatītāji, vai nav. Es zināju, ka mana ģimene un draugi vēro cīņas internetā, un tas bija galvenais.
-- Un, ja mēs runājam par Eiropas čempionātu, kas notika Latvijā?
-- Tā ir pavisam cita lieta. Tur mūsu līdzjutēji ļoti aizrautīgi atbalstīja mūs -- to varēja just un tas vairoja spēkus. Savukārt Polijā mūs neviens neatbalstītu. Tāpēc man nebija tik svarīgi, vai tribīnēs ir skatītāji.
Desmit gadus veco Alanu uz brīvās cīņas treniņu atveda tēvs. Savulaik viņš pats nodarbojās ar to un vēlējās, lai dēls iet viņa pēdās. Un Alans pilda tēva vēlmi. Alans Amirovs atzīst, ka viņa tēvs bija ļoti prasīgs, viņš vēlējās, lai dēls kļūtu par pasaules un Eiropas čempionu. Pagaidām nav izdevies kļūt par čempionu, bet Alans jau ir ieguvis bronzu.
-- Diemžēl mans tēvs jau aizgājis mūžībā, un es veltu viņam šo medaļu (Eiropas čempionāta bronza – aut. piez.). Ja mans tēvs būtu dzīvs, viņš noteikti ļoti lepotos ar mani, Alans uzsvēra mūsu tikšanās noslēgumā.
