Līdz 29. septembrim Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā skatāma unikāla un neparasta mākslinieces Andas Munkevicas stikla skulptūru izstāde “Zielie zirgi ezerā”. Lai gan pati māksliniece nāk no Rīgas puses, izstāde tapusi iedvesmojoties no Latgales dabas un neskatāmajiem ezeriem.
Anda Munkevica ir starptautiski atzīta stikla māksliniece un dizainere. Pateicoties savām fundamentālajām zināšanām. Pateicoties fundamentālām zināšanām un jaunu māksliniecisko izteiksmes līdzekļu meklējumiem stikla mākslas tehnoloģijās, Anda Munkevica ierindojusies starp izcilākajiem Baltijas un Eiropas stikla dizaina pārstāvjiem. Savā daiļradē Māksliniece saglabā Baltijas stikla mākslas tradīcijas, īpaši akcentējot Latvijas vitrāžistu unikalitāti, Lietuvas monumentālā stikla skolu un Igaunijas stikla dizaina minimālismu. Mākslinieces darbi ir izaicinoši, monumentāli vērienīgi. Tie apliecina nevainojamu tehnikas un tehnoloģiju pārzināšu, un tajā pašā laikā tie pārsteidz ar smalku, emocionālu piepildījumu.
Stikla skulptūru, gleznu un grafikas izstāde “Zilie zirgi ezerā” ir 15. Andas Munkevicas personālizstāde, un pirmo reizi viņas darbi skatāmi Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā. Izrādās, ka mākslinieces darbi Daugavpilī nonākuši pavisam nejauši, vairāk stāsta Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja Mākslas nodaļas vadītāja Larisa Kaimiņa: “Pagājušā gada rudenī es pastaigājos pa Cēsīm, un nolēmu iegriezties Izstāžu namā, lai palūkotos, vai tur nav kāda jauna izstāde. Iegāju un apstulbu! Tās bija durvis uz citu pasauli! Tā bija stikla izstāde, kurā bija savienotas pavisam nesavienojamas lietas. Stikls ir monumentāls, smags un tajā pašā laikā putni, kas ir gaisīgi, trausli un viegli. Es biju ļoti pārsteigta! Nolēmu noskaidrot mākslinieku, lai uzaicinātu uz Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeju. Es te strādāju jau 10 gadus, un pa šo laiku stikla objekti pie mums netika izstādīti. Sazvanīju mākslinieci, viņa bija ļoti laipna un piekrita atvest savus darbus uz Daugavpili.”
Anda Munkevica Latgalē ciemojas reti, bet izstādes koncepcija veltīta Latgales dabai un ezeriem. “Šī izstāde ir komplektēta tieši Daugavpilij un Latgales sajūtām,” apstiprina stikla māksliniece Anda Munkevica, “Latgale mūsu sirdīs ezeru zeme. Man ir skulptūru sērija Zilie zirgi, kurus es izstādu nosacīti lielos ezeros – stikla atspulgos. Filozofiski tie nav domāti gluži kā ezeri, tās ir metaforas. Ezeri ir spogulis, kas savieno debesis un zemi. Mēs – cilvēki esam pa vidu. Zirgi ir tēli, kas simbolizē dažādu mūsu dzīves ritmu nospiedumus. Savukārt zilā krāsa simbolizē stāvokli, kurā mēs esam cerībā un priekā virzāmies uz nākotni. “Zilie zirgi ezerā” ir galvenais šīs izstāžu zāles tēls, ko papildina vairāki apaļie stikla darbi, kas ir tādi kā novērotāji. Ienākot zālē, pirmā mūs sagaida lielā acs, liepas acs arī kā mātes acs. Izstādē ir arī vairākas gleznas, kas veidotas stiklā. Es kaut kur aizeju, fiksēju savas sajūtas ar zīmuli uz papīra, bet vēlāk to visu veidoju stiklā.”
Māksliniece uzsver, ka 21. gadsimts ir stikla uzvaras gājiens dažādās jomās. Tieši šajā laikā šis stikls ir sevi atklājis kā drošu materiālu, ko var lietot arī arhitektūrā un interjerā. “Ja stikla māksla sāk draudzēties ar šīm tehnoloģijas iespējām, tad tas ir ceļš, kurā pilnīgi noteikti var strādāt stikla mākslinieks kopā ar inženieriem un arhitektiem. Tāpēc arī man ir šīs te divas dzīves, viena – tie ir šie filozofiskie tēli un metaforiskie darbi, kas nepieder nevienai konkrētai telpai, un otrā – stikla mākslas ievietošana praktiskajā telpā, ēkas daļā,” norāda Anda Munkevica.
Jau agrā bērnībā Anda Mankevica zināja, ka savu dzīvi vēlas saistīt ar mākslu: “Kad man bija 5 vai 6 gadiņi, pabeidzot bērnudārzu, audzinātājas mums lika ierakstīt vēlēšanos – par ko tu vēlētos kļūt, nākotnē. Man nebija nekādu šaubu, ka es vēlos būt māksliniece. Kad pienāca 4. klase, Salaspils mākslas vidusskolā es satiku savu skolotāju Ojāru Bērziņu. Viņš tiešām ir skolotājs ar lielo burtu! Viņš manī kaut ko saredzēja un novirzīja mani uz stiklu. Tad, kad man bija 12-13 gadi, bija pienācis laiks izvēlēties, uz kuru skolu iet – Jāņa Rozentāla mākslas skolu vai Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu. Skolotājs skaidri teica, lai eju uz stikliem. Sākumā biju sabijusies, domāju, kas tas tāds ir! Zināju zilas pudeles, zaļus stiklus, bet neizpratu, ko tas nozīmē. Bet es klausīju skolotāju, es viņam ļoti uzticējos un esmu mūžam pateicīga par to, ka mani novirzīja tieši te. Tā es iestājos lietišķajos, un no tā laika dzīvoju ar šo materiālu un domāju viņā. Nekam citam daudz galvā nepaliek laika.”
Sarunas laikā māksliniece vairākkārt uzsver, ka stikla priekšrocība ir tā, ka tas vienlaicīgi ir stiprs materiāls un trausls kā sniegpārsliņa. “Veidojot monumentālus darbus ir nepieciešama komanda,” atzīst Anda Munkevica, “Bez komandas es nebūtu nekas. Pirms 20 gadiem, kad absolvēju Latvijas Mākslas akadēmiju, bija bail, kas nu būs tālāk. Akadēmija tomēr ir tāda silta vietiņa, kur ir darbnīcas, krāsniņas, kur ir pasniedzēji, ar kuriem parunāties. Es nevēlējos būt par skolotāju, jo es uzskatu, ka par skolotāju var būt pieredzes pilns cilvēks. Tā es nolēmu lekt šajā virzienā un kopā ar vīru dibināju stikla apstrādes uzņēmumu “AM Studio”. Mēs sākām divatā, nelielā kūtiņā, dārzā. Soli pa solim, un tagad mēs esam ap 50 cilvēkiem. Šī komanda sastāv no māksliniekiem, meistariem, tehnoloģiju pārzinātājiem, inženieriem, cilvēkiem, kuri stiklu prot iemontēt. Īstenībā tā ir liela, liela darba ģimene.”
Nemitīgi pilnveidojoties un meklējot dažādus jaunus stikla dizaina un apstrādes tehnoloģiju risinājumus, Anda Munkevica ar domubiedriem rada neiedomājamus arhitektūras un telpu interjera elementus. “Mēs esam spējīgi izpildīt arī lielus pasūtījumus – ēku fasādes, skulpturāli tēlnieciskus objektus kā memoriāls Zolitūdes Maximas traģēdijā cietušajiem. Bankām veidojam arī liftu apdari, piemēram, 8 metru augstumā. Unikāli, viengabalaini lējumi, kas pārsniedz 4 metrus, ir mūsu veidotās Rīgas Doma baznīcas Marijas kapelas vitrāžas. Tas nemaz tik viegli nav izdarāms. Savā studijā mēs mēģinām apvienot mākslas radošumu un intelektuālo daļu ar inženieriju un tehnoloģijām, tādā veidā radot īpašu materiālu arhitektūrai un interjeram,” stāsta māksliniece.
Īpašs stāsts Andas Munkevicas karjerā ir 2003. gadā notikušais Eirovīzijas dziesmu konkurss. Jāatzīst, ka daudziem mūziķiem ceļš līdz šī starptautiskā konkursa skatuvei bijis daudz garāks nekā stikla māksliniecei. “Tas bija “AM Studio” pirmais dzimšanas gads,” atceras Anda Munkevica, “izstāde, kurā mēs atrādījām sevi interjera dizaineriem un arhitektiem. Uz šo izstādi ieradās arī mākslas zinātniece Brigita Rozenbrika, kura tajā brīdī bija atbildīga par „Eirovīzijas” konkursa norisi Latvijā. Viņa mūsos – tikko dzimušos stikla mīļos, saredzēja iespēju izgatavot idejas dzīvē. Lielo „Eirovīzijas” dziesmu konkursa skatuvi klāja monolīta, tumša stikla grīda, caur kuru tika laisti simtiem LED ekrāni, kas Latvijā tika darīts pirmo reizi. Mēs izgatavojām arī otru skatuvīti, vadītāju Marijas Naumovas un Renāra Kaupera skatuvi, ko mēs veidojām no kausēta stikla kā tādu virmojošu ūdens virsmu. Kopš tā laika Brigitu Rozenbriku mēs neformāli saucam par savu mammu, jo viņa izrādīja tādu uzticēšanos mums!”
Redzot Andas Munkevicas iespaidīgo izstādi Daugavpils Novadpēniecības un mākslas muzejā, neizpalika jautājums, kā māksliniece reaģē un uztver rūpnieciskos stikla ražojumus, kas ikdienā sastopami veikalos. “Es veikalā gandrīz nekad neeju,” pasmīn Anda Munkevica, “Ja es eju uz veikalu, tad tie man ir svētki. Tad es eju socializēties. Bet es esmu priecīga, ka vēl aizvien no stikla kaut ko ražo. Ikdienā mēs nevaram izmantot mākslas veidā izgatavotu utilitāru priekšmetu. Tas ir brīnišķīgi, ka notiek ražošana un tiek izgatavoti šie te stikla priekšmeti.”
