Kafejnīca “Kotoffski” ir vienīgā kaķu kafejnīca Latvijā. Tās īpašniece ir aktīvā un atraktīvā Anita Ozoliņa, kura 2000. gadā spontāni nolēma mainīt dzīvesvietu un doties uz Īriju, kur Anita pavadīja sešus gadus. Intervijā avīzei “Latgales Laiks” Anita Ozoliņa dalās savā atgriešanās un uzņēmējdarbības uzsākšanas pieredzē.
“Es esmu no Krāslavas puses, no Ezerniekiem,” stāsta Anita Ozoliņa, “ļoti skaists ciematiņš pie ezera. Es iestājos toreizējā Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, šeit studēju arī maģistrantūrā. Gadu strādāju par latviešu valodas skolotāju Daugavpils 13. vidusskolā. Pēc tam pārkvalificējos un sešus gadus strādāju par mākleri nekustamo īpašumu aģentūrā.”
Par dzīvi Daugavpilī Anita nebūt nesūdzējās, tomēr dzīve te likusies par šauru. “Latvijā nebija slikti,” uzsver Anita, “man bija ļoti labs darbs. Viss tiešām bija ļoti labi, bet pietrūka jaunu iespaidu. Biju jauna, aizbraucu uz draudzenes kāzām Īrijā, tur bija ļoti jauka gaisotne. Sākumā es nemaz neplānoju tur apmesties. Es pat pirmos piecus mēnešus nebiju atlaista no darba Latvijā. Tikai pēc pieciem mēnešiem izlēmu, ka kādu laiku palikšu Īrijā, un tad pārtraucu darba attiecības. Sāku strādāt restorānā. Sākumā nebija gandrīz nekādu angļu valodas zināšanu, tikvien kā tās, kuras bija iegūtas skolā. Kādu laiku pastrādāju, kļuvu par “supervaizeri”, pēc tam par menedžeri. Tā pagāja seši gadi.”
Lēmums palikt Īrijā nāca tik spontāni, ka savu dzīvi aiz dzimtenes robežām Anita Ozoliņa sāka ar vienu čemodānu. “Protams, kā jaunai sievietei, man gribējās savu garderobi piepildīt ar jaunām kleitām, jauniem tērpiem. Arī Daugavpilī man bija laba alga, bet, kad sāku pelnīt Īrijāt, turienes algu nevarēja salīdzināt ar to, kas bija te. Protams, mans skapis ļoti ātri piepildījās ar jauniem tērpiem. Es nenožēloju, ka paliku tur. Īrija ir skaista valsts, ļoti skaista daba, jauki cilvēki, interesantas tradīcijas. Es dzīvoju Dublinā, kas ir ļoti skaista pilsēta. Man arī tagad tur – Īrijā, ir palikuši labi draugi,” atceras Anita.
Paralēli darbam restorānā Anita Ozoliņa ļoti aktīvi iesaistījās dažādās krievvalodīgo diasporai veltītās sabiedriskās aktivitātēs. “Mums bija krievu radio,” stāsta Anita, “mums bija ļoti laba komanda, ar kuru gatavojām dažādus raidījumus krievvalodīgajai diasporai. Bija arī interešu klubs, uz kuru mēs aicinājām interesantus krieviski runājošus cilvēkus, piemēram, mūziķus vai psihologus. Arī tur es ļoti aktīvi darbojos un iepazinos ar interesantiem un pazīstamiem cilvēkiem.”
Anita atzīst, ka, neskatoties uz pievilcīgo vidi, iejusties Īrijas sabiedrībā nemaz nav bijis viegli: “Es pabeidzu skolu ar sudraba medaļu. Labi mācījos un biju aktīviste universitātē – dziedāju, dejoju, strādāju labā darbā. Kad aizbraucu uz svešu valsti, sāku strādāt darbā, kuram es nebiju kvalificēta, nejutos īpaši labi. Valoda nepadevās. Cik naktis raudāju un gribēju visu mest pie malas! Bet es biju ļoti priecīga, ka izdevās sevi pārvarēt un man pavērās jaunas iespējas.”
Anita Ozoliņa devās uz Īriju 2000. gadā, bet Latvijā atgriezās 2006. gadā. Šajā laikā viņa satika savu vīru un nodibināja ģimeni, kā arī regulāri apciemoja vecākus dzimtenē. Lēmumu atgriezties Latvijā Anita pieņēma līdz ar bērna piedzimšanu. “Arī atgriešanās process bija nejaušs,” stāsta Anita, “pēc 5--6 gadiem daudzi cilvēki sajūt nogurumu, maina darbu vai dzīvesvietu. Arī man tā bija. Bet svarīgākais, kāpēc es pieņēmu šādu lēmumu, bija bērna piedzimšana. Lai tur labi dzīvotu, ir daudz jāstrādā. Kad piedzima bērns, sapratu, ka tur man būs jāalgo auklīte un mans bērns augs kopā ar svešu cilvēku. Mēs ar vīru nolēmām, ka bērnam tomēr jāaug ar ģimeni. Bērnu dzemdēju te, pirmos sešus mēnešus nodzīvojām te, tad es atsāku strādāt Īrijā, bet jau pēc mēneša nolēmām atgriezties Latvijā. Sākumā es baudīju savu mammas stāvokli. Kad bērnam palika 3 gadiņi, es uzrakstīju savu pirmo biznesa projektu par bērnu centru un bērnu frizētavu. Mans bērnu centrs “Superkids” darbojas arī tagad. Organizējam nometnes. Tas bija mans darbs apmēram 12 gadus. Protams, „Covid-19” laikā jau mazāk, bet darbojamies.”
Anita Ozoliņa atklāj, ka viņa bieži ļaujas spontāniem lēmumiem: “Manā dzīvē viss notiek spontāni. Viss labākais notiek neplānoti. Man liekas, ka spontānas lietas ikviena cilvēka dzīvi padara interesantāku un spožāku. Plānot vajag tagad, kad daudz jau ir padarīts un paralēli jāveic dažāda veida uzņēmējdarbība. Bet mēs tāpat mēģinām izmantot nejaušas iespējas.”
Arī kafejnīca “Kotoffski”, kas savu popularitāti ieguvusi kā vienīgā kaķu kafejnīca Latvijā, ir viena no Anitas Ozoliņas spontānajām idejām. “Izlasīju informāciju par Daugavpils domes konkursu “Impulss”,” atceras Anita, “bija palikušas četras dienas līdz projektu iesniegšanas termiņa beigām. Es nodomāju, ka pārāk maz laika, labāk, kā jau īsta dāma, aiziešu uz veikalu un nopirkšu kādu kleitu. Staigāju pa veikaliem, skatījos kleitas un uz vienas kleitas etiķetes pamanīju vārdu impulss. Iegāju grāmatnīcā, arī tur pamanīju šo vārdu. Nodomāju, ka tā ir zīme, ka tomēr jāpiedalās. Mana mamma ir grāmatvede, tāpēc zvanīju viņai, teicu, lai brauc uz Daugavpili, ka piedalīsimies konkursā. Es sagatavoju visu teorētisko daļu, visus aprakstus, bet mamma aprēķinus. Mūsu projektus tapa trīs dienu laikā. Es pat necerēju, ka tur kaut kas sanāks. Kaķu kafejnīca – pat konkursa komisijas locekļi skeptiski skatījās uz šo ieceri.”
Ideja par kaķu kafejnīcas izveidošanu Daugavpilī Anitai radās ceļojumu laikā. Pirmā kaķu kafejnīca, ko viņa ar vīru apmeklēja, atradās Milānā. Savukārt vēlāk Anita katrā ceļojumā centās apmeklēt kaķu kafejnīcas, kur vien tas bija iespējams. Veiksmīgai idejas īstenošanai Anitai noderēja gan pirmā uzņēmējdarbības pieredze, gan pieredze, kas tika gūta, strādājot restorānā Īrijā.
“Arī šī projekta realizācija nebija viegla,” atzīst Anita, “mums atteica pirmās plānotās kafejnīcas telpas. Šajās telpās bija jāveic remonts. Atvērām kafejnīcu un pēc pāris dienām tika ieviesta ārkārtējā situācija. Tā normāli pastrādājām vien pagājušajā vasarā, tie bija 3--4 mēneši. Ir ļoti daudz ierobežojumu, kuriem jāpielāgojas, Arī mūsu vasaras terase tapa nejauši. Savācām mēbeles, kuras paši krāsojām. Mūsu pavārs izgatavoja terases grīdu. Atbrauca mans onkulis un uztaisīja terasei jumtu. Terase tapa divu diennakšu laikā.”
Pieci no sešiem astainajiem kafejnīcas iemītniekiem ir no dzīvnieku patversmes. Runcis Žora no klaidoņa dzīves Rīgas ielā Anitas paspārnē nonāca jau agrāk. “Es dzīvnieku patversmē neesmu svešs cilvēks, vienmēr cenšos palīdzēt, kad man ir tāda iespēja. Tāpēc patversmē uzticējās un zināja, ka par kaķiem te labi parūpēsies. Mums te ir stingri noteikumi – kaķus nedrīkst ņemt klēpī, modināt, fotografēt ar zibspuldzi, nedrīkst padzīt no galda. Mēs apmeklētājus brīdinām, ka viņi nāk ciemos pie kaķiem, ka kaķi te ir galvenie. Protams, tagad viesi te ienāk maz, bet kaķiem tāpat tiek nodrošināti komfortabli apstākļi. Kaķiem te ir sava privāta istaba, kur atpūsties, un apmeklētājiem tur nav atļauts ienākt,” par kafejnīcas iemītniekiem stāsta Anita.
Daudziem noteikti rodas jautājums – vai dzīvnieku atrāšanās kafejnīcā atbilst Pārtikas un veterinārā dienesta prasībām. Anita Ozoliņa skaidro: “Pēc Latvijas Republikas likumiem, dzīvnieki nedrīkst atrasties telpās, kur tiek glabāta pārtika vai gatavoti ēdieni. Man patīk pārbaudes, jo tad ir iespēja laikus novērst trūkumus. Pārbaudes es aicinu katru reizi, kad mums tiek plānotas pārmaiņas, lai pārliecinātos, ka mēs visu darām korekti. Protams, telpas mēs regulāri tīrām. Mūsu likumi atļauj dzīvniekiem atrasties ēdamzālēs.”
Līdzīgi kā citus uzņēmējus, arī Anitu piemeklēja “Covid-19” pandēmijas ierobežojumi un ar tiem saistītās grūtības. “Kad tika ieviesti „Covid-19” ierobežojumi, mēs centāmies izdomāt dažādas pieejas. Vienu brīdi mēs darbojāmies kā foto telpa, bet arī tas tika aizliegts. Mēģinājām tirgot cepumiņus, bet ar to vien nepietika. Nokļuvām situācijā, kad nācās lūgt līdzcilvēku palīdzību. Pateicoties atbalstītājiem, izdevās pārdzīvot šo laiku. Atvērām terasi, bet apmeklētājiem piedāvājam nelielas ekskursijas iekštelpās – individuāli vai mājsaimniecības ietvaros. Mūsu viesi ir gandarīti arī par šādu iespēju. Pie mums brauc kaķu mīļotāji no visas Latvijas, jo mums ir vienīgā kaķu kafejnīca Latvijā.”
Uz jautājumu, kurā valstī jutusies labāk – Latvijā vai Īrijā, Anita Ozoliņa atbild: “Es nekad necenšos neko salīdzināt. Kad aizbraucu uz Īriju vai tagad, kad ceļoju – manas mājas ir tur, kur konkrētajā brīdī es atrodos. Tagad man ir liela saimniecība (smejas), bet tajā laikā mani nekas te neturēja, izņemot vecākus .Tolaik manas mājas bija Īrija. Katrā dzīves posmā mums atvēlēta vieta, kurā jāpavada konkrēts laiks. Īrija bija tā vieta un tas laiks, kas ļāva man pārskatīt savas vērtības. Man ļoti patika tās metamorfozes, kas notika ar mani pēc atgriešanās no Īrijas. To sešu gadu laikā, ko nodzīvoju Īrijā, arī Latvijā bija daudz kas mainījies. Arī te es jutos kā citplanētietis, jo bija mainījušies likumi. Atgriežoties, es visu sāku pētīt, bet ne salīdzināt. Protams, finansiāli brīvāk es jutos Īrijā. Savi plusi un mīnusi ir gan te, gan tur, bet es nesalīdzinu. Ja Dievs devis iespēju kaut kur aizbraukt, kaut ko piedzīvot, tad vajag to izbaudīt.”
Tā kā no ārzemēm Anita atgriezās jau pirms aptuveni 15 gadiem, viņa neuzskata sevi par reemigranti, tomēr labprāt dalās pieredzē. “Pirmais, ko es darīju atgriežoties, reģistrējos Nodarbinātības valsts aģentūrā un apmeklēju visus iespējamos kursus. Tagad ir ļoti daudz iespēju, dažādi kursi, fondi, biznesa akseleratori. Ja cilvēkam ir vēlēšanās, tad var iekārtoties jebkur. Tagad ir daudz vairāk iespēju nekā tajā laikā, kad es atgriezos. Tolaik visi projekti tikai sākās. Galvenais, kas ir jāņem vērā, -- ir īstenojamas pat trakākās idejas,” uzsver Anita.
