Eisti tai i pruotā naīskrīn vēļ kaida apdzeivuota vīta Latgolā, kura suoktūs ar Pī. Ir Reiga i Pīreiga, bet tei Pīreiga ir taids kūpeigs apzeimiejums tam sauszemis gradzynam (kai vacī latgalīši saceitu – īkoram) ap golvyspiļsātu. A Latgolā ir Pīdruja, sovutīs Druja Daugovys ūtrā krostā i jau cytā vaļstī.
Pakšu pakss. Ka cara laikūs par Glazmanku jūkuoja, ka gaiļs tī nūdzīd, a kikerigū dzierd trejuos guberņuos – Vitebkys, Kūrzemis i Vydzemis, tod 19. g. s. beiguos leidzeigi saceja ari ar Pīdruju (Pridrujsku), kura beja vasalu četru guberņu (Vitebskys, Kūrzemis, Kaunis i Viļnis) rūbežu saīšonys vītā.
Braslava i apleicejī azari ītylpa Kaunis guberņā, Varnaviči beja Kūrzemis gubernis tuoļuokais reitu punkts, Druja beja Viļnis, a Pīdruja – Vitebskys guberņā. Daugovys kreisajā krostā asūšuo Druja vysod beja leluoka, lobajā krostā asūšuo Pīdruja (kai jau līcynoj nūsaukums) beja mozuoka, godu symtin ilgi pretejī krosti dzeivova/dzeivoj administrativi nūškierti.
Taids pakšu pakss sovulaik beja tei Pīdruja1. Partū ite i grūzējuos vysaidi kupči, barišnīki, prikazčiki, komivojažeri, mākleri. Ari aferisti i bāguli, ubogi i nu boltys lopys īsuokt dzeivi gribātuoji.
Vysi celi vad car Pīdruju. Tai saceja tod, kod Daugova beja cīši svareigs transporta ceļš i vēļ nabeja sošejis nu Picera iz Varšavu car Kuorsovku i Dinaburgu.
Sanktpeterburga dybynuota 1703. godā, puoris desmišu godu laikā itei piļsāta izauga par grandiozu imperejis golvyspiļsātu. Latgola Krīvejis sastuovā tyka 1772. godā; vysu 18. g. s. i leidz pat 1836. godam, kod izbyuvēja jaunū zemis ceļu Kuorsova–Rēzekne–Daugovpiļs, taisnuokais ceļš nu Picera iz Varšavu, tuoļuok iz Berlini i Vīni guoja gar tānejuos Latgolys pīrūbežu i Daugovu škārsuoja Pīdrujā. Par tū laiku grezneibu vēļ niu līcynoj bruģa ceļa palīkys i kruošņuos bazneicys.
Nu Opočkys tymūs laikūs brauce iz Landskoronu, tod tuoļuok iz Rosicu i Pīdruju. Ka vajadzēja iz voi car Polocku, tod nu Opočkys grīzēs iz Kļasticim i tī jau beja i Polocka.
Pyrmuo pasauļa kara laikā fronte daudzus godus atsaroda sūpluok Daugovai. Poziceju kars īilga, militarim mierčim tyka izbyuvāti kūka tylti puori Daugovai (Paukštūs, Gajokā, Vasargeliškūs, Kruoslovā i c.), šaurslīžu dzeļžaceļa linejis (Zaļumi–Vuorkova i c.). Krīvu armejis ceļtnīki Pīdrujā izbyuvēja puori Daugovai kūka tyltu, ari šaurslīžu dzeļžaceļu Indra–Druja–Braslava–Pelikani. A vuocīši izbyuvēja dzeļžaceļu nu Dukštim leidz Pelikanim.
Piec kara pīmynātuos Daugovys kreisuos pusis teritorejis tyka Pūlejai, 20. g. s. 30. godūs braucīņs viļcīnī nu Dukštim iz Druju beja vīns nu šykuokūs turisma maršrutu. Krakovīši i varšavīši baudeja nasteidzeigu lavīreišonu storp daudzajim azarim, verēs iz cylvākim pļovuos, kuri beja kai nu vacu gruomotu biļdem, a Drujā vērēs iz upi i vītu, kur pavysam naseņ beja tylts.
Jaunuos zemis. Satversmis sapuļcis delegats Francis Kemps par Latvejis–Krīvejis mīra leigumā nūspraustū rūbežu roksta: “Dzenoties pēc Pitalovas mezgla stacijas, mēs no Krievijas esam pievienojuši Latvijai dažus tīri lielkrievu pagastus, bet pie Daugavas esam Krievijai atstājuši daudz lielāku un vērtīgāku apgabalu, apdzīvotu no katoļiem, kas tiek uzskatīti par baltkrieviem, bet pēc savām asinīm, pēc tipa, pat pēc uzvārdiem un vietu nosaukumiem viņu zemē, ir senie latgalieši, kuru atgriešanās pie savas tautas ir tikai laika jautājums. Ja Latvijas diplomati, kas vāji pazīst Latgales vēsturi un viņas robežas, savā laikā pie miera noslēgšanas ar Krieviju būtu pieaicinājuši klāt ari latgaliešus, tad gan mēs Pitalovas rajona vietā ar 40 tūkstots iedzīvotāju lielkrievu būtu dabūjuši Drisas apriņķi ar daudz lielāku zemes platību un iedzīvotāju skaitu un pie tam ne tukšos ziemeļos, bet auglīgajos dienvidos, pie skaistiem Daugavas krastiem.”2
Itū dūmu – ka tī Latgolys dīnvydu boltkrīvi ir attautuotī latgalīši – apšaubēja Franča Kempa (1876–1952) ilgstūšais oponents, Latvejis boltkrīvu idejiskais liders, Daugovpilī dzymušais Konstantins Jezavitovs (1893–1945).
Tei statistika par t. s. Drysys latgalīšim ir cīši pretruneiga. Arheologs i etnografs Aleksandrs Sementovskis (1821–1893) roksta, ka latgalīšu te beja nīceigs skaits. Sovutīs Kārlis Stalšāns3 (1888–1970) i Mikelis Bukšs4 (1912–1977) jūs riekinoj desmitūs tyukstūšu.
Dzīsmis „Skaidruo volūda“ muzykys autors roksta: „Tuo laika latvīšu politiki ceņtēs ar vysim leidzeklim nūdrūsynuot Latvejā sovu prioritetu. [..] Jī labi zynuoja, ka vīnā pošā Drisys apriņkī tūlaik skaitejuos 60 000 latgaļu... A cik taidu saskaiteit Braslovā, Dzīsnā, Polotā, Sebežā, Opočkā i Austrovā!? Symti tyukstūšu! A zaudātuos teritorejis plateiba beja ap 20 000 kvadratkilometru lela. Taitod, leluoka par vysu tuo laika Latgolu, kurā skaitejuos tikai Jaunlatgolys, Ludzys, Rāznis i Daugavpiļs apriņki... Tok nasaverūt iz vysu tū, Latvejis vaļdeiba styurgaļveigi turējuos pi Krīvejis cara imperejis 1897. goda tautys skaiteišonys datim, kurūs atstumtūs nūvodu latgali beja napatīsi pīskaiteiti krīvim”5.
Kod delegacejis taiseja Latvejis i Padūmu Krīvejis mīra leigumu, beja planavuots, ka Drysys aprinča rītumu pogostūs byus plebiscits i cylvāki ar bolsu vairuokumu izsprīss, kurā vaļstī jī grib byut. Bet obys pusis gribēja mudruok paraksteit Mīra leigumu i pi sapulču golda sadaleja streideigū teritoreji – pi Latvejis aizguoja div tai tiuļuokī pogosti (Pīdrujis i Pustinis), a puorejī pogosti palyka pi sovetim.
1944. godā padūmu vara nu Latvejis PSR atjēme i Krīvejis FPSR atdeve bejušuos Abrenis sešus pogostus, bet itī div pogosti Latgolys dīnvydaustrumūs tai i palyka Latvejā. Laikam nūteicūšuo lūma te beja tam, ka itūs divus pogostus tod byutu bejs juoatdūd Boltkrīvejis PSR.
Bazneicys. Esmu nūvāruojs, ka bejušajā Kruoslovys rajonā ci tānejā Kruoslovys nūvodā cylvāki kristīteibu praktizej pa eistam. Laikam cytur Latgolā tai jau i nav. A ite bazneica na tradiceja, kuru juoīvāroj inercis piec voi kulturviesturisks dalykums storp cytim estetiskim, psihoterapeitiskim i c. segmentim cylvāka dzeivē. Te cylvāki paskorbi: var i aizruodeit, var i pamuoceit.
Pīdrujis pareizticeigū bazneicys viesturē zeimeiga persona beja tāvs Nikons Zalivskis. Nikons pīdzyma 1864. godā Polockā, tī jis i pabeidze Školuotuoju seminaru. Piečuok absolvēja Vitebskys pareizticeigū Goreigū seminaru. 1906. godā ir goreidznīks Polockys Nikolajevskā bazneicā, bet 1910. godā teik nūzeimāts par goreidznīku iz Pīdruju. Te jis kolpoj daudzi godus – kapitali izremontej bazneicu, draudzē paceļ religiozitati augstā leimenī (kai vacī latgalīši saceitu – leidzīnī), ar risku sovai dzeiveibai Pīdrujā puordzeivoj karu i revoluceju. Myuža beiguos jis ir Daugovpilī, kolpoj Pītera i Puovula bazneicā.
Protohierejs Nikons beja izapeļniejs augstu cīnu apleicejūs. Beja cīši muzikals, jau nu 1888. goda kolpuoja bazneicā kai psalmu dzīduotuojs.
Sovulaik vīnu reizi beju sazatics ar Pīdrujis katuoļu bazneicys prāvestu Marianu Daļecki. Apsavērem bazneicu, ari vītu, kur uora dīnvydu sīnā palics naspruodzs luodiņš. Parunuojem, ka Īcovys bazneicys sīnā ari ir radzama opola lelgobola lūde. Lakoniski i kai ba nauošmai ari par fundamentalom lītom – nu kurīnis mes esom atguojuši, iz kurīni aizīsim, kai pareizi dzeivuot. Vīnkuoršs, ar dzeivis pīredzi i sirds gudreibu apveļteits goreidznīks!
Rakstnīks nu Pīdrujis. Maņ cytu reiz vaicoj, voi nu Pīdrujis ir kaids rakstnīks. Ir, ir! I gona inciresns! Bazneickungs Stanislavs Gendels, kuru zynom ari kai rakstnīku Staņislavu Rāznu.
Pīdzyma jis 1914. goda 17. aprelī Zareku dzeraunē. Tod tys beja Drysys apriņčs. Dzymdynuotuojus sauce Nikolajs un Francyska, Stasikam beja bruoli Mečislavs i Petruss, muosa Ludmila.
Zareki ir apmāram kilometru pyrma Patarnīku. Tīpat i Makni, i Domnopole. Car Zarekim tak Savicys upe, kurai kartē ir ari ūtrys nūsaukums – Ostupe. Reitu upe, pa vuocyskam? Vītejī sauc tikai Savica, a Zarekūs niu puors cylvāki vēļ dzeivoj.
Tei Stanislava Rāznys literaruo darbeiba ir kara godūs i nailgi piečuok emigracejā. Tekstūs golvonuo vīta etiskim vaicuojumim, var redzēt ari dzymtuos pusis īzeimis leksikā, sintaksē, nūtykumu fakturā.
1 Pīdrujā ir ari nūvodpietnīceibys muzejs. Ar vierteigu ekspoziceju, plus vēļ var nūsaklauseit Ludmilys Paņko interesantū stuostejumu.
2 Kemps F. Latgales jautajums // "Jaunā Latvija", 28.09.1921.
3 Stalšāns K. Latviešu un lietuviešu austrumu apgabalu likteņi – Čikāga: Jāņa Šķirmanta apgāds, 1958.
4 Bukšs M. Latgaļu volūdas un tautas izplateibas problēmas – [B.v]: Latgaļu izdevnīceiba, 1961.
5 Ruškāns E. Tauta i Tāvzeme. // Jaunuo Dzeive, 1992, Nr. 1.
