Augšdaugavas (bijušā Daugavpils) novada Demenes pagasta saimniecības "Ozolnieki" īpašnieki Nataļja un Timofejs Krasovski -- lauku uzņēmēji kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem, atšķiras no daudziem citiem ar to, ka viņi, bijušie pilsētnieki, pārcēlušies uz laukiem, sāka lauksaimniecisko darbību "no nulles", veiksmīgi apgūstot dažādus -- no augkopības līdz lopkopībai -- lauku uzņēmējdarbības veidus. Viss, kas šiem cilvēkiem ir šodien, ir smaga un dažkārt arī nepateicīga ikdienas darba rezultāts. Bet lauksaimnieki ir laimīgi un negrasās mest visu pie malas.
No pilsētas uz laukiem
Nataļja un Timofejs ir dzimuši Daugavpilī, šeit pabeiguši vidusskolu un pēc izglītības iegūšanas sākuši darba gaitas: Nataļja strādāja veikalā par pārdevēju un vienlaikus neklātienē apguva prečzines specialitāti, savukārt Timofejs ar automašīnu veda preces uz viņas tirdzniecības vietu. Jaunieši iepazinās, ieskatījās viens otrā, apmainījās tālruņa numuriem un sāka kopā iet uz dejām toreizējā Kultūras namā (pašlaik -- Vienības nams), kā arī uz slaveno "pjatačoku" -- deju placi, kas atradās Dzelzceļnieku parkā.
Pēc tam, kad viņi jau bija apprecējušies, radās jautājums -- kur un pie kā dzīvot? „Es negribēju dzīvot pie Timofeja vecākiem, bet viņš negribēja apmesties pie manējiem. Tā nu sanāca, ka mēs abi dzīvojām „pie sevis” – Timofejs Grīvā, bet es -- pilsētā. Mēs tikāmies. Gadu pēc kāzām -- 1980. gadā -- piedzima mūsu pirmā meita Valentīna, tāpēc mājokļa jautājums kļuva vēl aktuālāks. Tad atcerējāmies, ka šajā apkaimē -- Janovkā, 6 kilometrus no vietas, kur mēs tagad atrodamies, dzīvo Timofeja vecmāmiņa. Tā mēs kopā ar mazu bērnu devāmies dzīvot pie viņas," stāsta Nataļja
Timofejs iekārtojās darbā toreizējā kolhozā "Demene", bet Nataļja rūpējās par meitiņu.
Vēlāk jaunie dzīvesbiedri uzzināja, ka Matulanišķos, kur viņi tagad dzīvo, tiek pārdota māja, kuru Krasovski arī iegādājās. Bet, kā izrādījās, šis mājoklis bija nožēlojamā stāvoklī – tik vien ka saucās „māja”. "Mēs pārcēlāmies uz šejieni ziemā, kad bija ļoti auksts. Mājā bija tikai krāsns un daudzmaz apdzīvojama -- tikai viena istaba, visas pārējās telpas bija pavisam bēdīgā stāvoklī. Taču mēs tik ļoti priecājāmies, ka beidzot mums ir savs mājoklis, ka nemaz neizjutām sadzīviskas neērtības un diskomfortu. Nekavējoties ķērāmies pie mājokļa sakārtošanas. Un ap to laiku es iekārtojos darbā – sāku strādāt par teļkopi,” stāsta Nataļja. Savukārt Timofejs šajā laikā audzināja meitu. Kad Valentīna paaugās, viņu iekārtoja diennakts bērnudārzā, jo ģimenei nebija citas izvēles.
Runājot par laulāto prasmi sadzīvot, Nataļja vienmēr atceras savas vīramātes vārdus, kura teica -- ja vīrs ir uguns, bet sieva -- ūdens, tad otrās pusītes „ugunīgums” akurāti jādzēš ar ūdentiņu.
Sākumā bija viena govs
Tolaik bija jādomā arī par saimniecību un tās attīstību. Pirmām kārtām 1984. gadā Krasovski nopirka govi. "Mēs pat nezinājām, kā to slaukt. Paldies kaimiņienei, kura mums ierādīja, kā tas darāms. Taču sākumā tas vienalga nesanāca. Daļa piena nonāca spainī, bet pārējais šļakstījās uz visām pusēm un izlija zemē. Taču mēs iemācījāmies. Tad sākām gatavot sviestu, bija krējums un biezpiens. Varēja iztikt,” stāsta Nataļja.
Vienlaikus Krasovski iekopa dārzu. Nataļja salīdzina viņas un Timofeja toreizējo lauku dzīvi ar Robinsona Krūzo dzīvi vientuļā salā. Arī viņam, lai iekārtotu sadzīvi un paēstu, viss bija jādara pirmo reizi.
"Kad jau sajutām pamatu zem kājām, sākām domāt par otru bērnu. 1985. gadā piedzima mūsu otrā meita Vera. Nu jau bija vairāk gan rūpju, gan prieka. Un, lai vai kā, mēs pamazām mācījāmies dzīvot laukos un labiekārtojām savu sadzīvi,” saka Nataļja.
Tika paplašinātas graudaugu platības, sagatavota lopbarība, Krasovski nopirka sivēnu, vārdu sakot, saimniecība auga, tāpēc kļuva aktuāls vilcējspēka iegādes jautājums, un drīzumā saimniecībā bija arī zirgs. Drīz viņa parādījās jauno īpašnieku pagalmā. Veru, tāpat kā vecāko māsu, iekārtoja Demenes bērnudārzā diennakts grupā.
Timofejs un Nataļja turpināja viensētas labiekārtošanu -- izraka aku, uzcēla pirti un kūti, ierīkoja nojumes, izbūvēja pagrabu.
Izrādījās, ka Timofejs ir meistars ar zelta rokām, viņš visu darīja pats, neiesaistot darbaspēku no malas. Turklāt dzīvesbiedri nekad nav ņēmuši bankas aizdevumus, paļaujoties tikai uz savām finansiālajām iespējām.
Natālija palīdzēja vīram. strādājot plecu pie pleca kopā ar viņu: "Vēlāk mēs nopirkām otru govi, pēc tam trešo, līdz ganāmpulkā jau bija piecas brūnaļas. Tagad mums ir piemājas saimniecība. Kopā ar nomātajām zemes platībām mēs kopjam aptuveni 20 hektārus zemes -- 8 ha nomājam, 12 hektāri ir pašu zeme."
Strādāja dienu un nakti
Krasovski iegādājās otru zirgu, piedzima kumeļš, saimnieki sāka nodarboties arī ar aitkopību. Iegādājušies pirmo aitu, viņi pat nezināja, kā to nocirpt, tāpēc vajadzēja kaimiņu padomu un palīdzību. Kādu laiku ganāmpulkā kopā ar jēriem bija aptuveni 60 aitas un jēri. Saimniecībā bija arī vistas un zosis.
Atliek vien apbrīnot Nataļjas un Timofeja uzņēmējdarbības garu, viņu spēju ātri pārorientēties no viena lauksaimniecības produkcijas veida uz citu, pielāgoties tirgum un gūt ienākumus, ieguldot tos savas ģimenes ligzdas iekārtošanā.
Nataļja uzzināja, ka Daugavpilī notiek konkurss par lauksaimniecības produktu piegādi bērnudārziem. Pateicoties salīdzinoši zemajai produkcijas cenai, Krasovski uzvarēja konkursā. Viņi piegādāja vairākiem bērnudārziem burkānus, kāpostus un bietes. Bizness veicās, bet, lai palielinātu peļņu, bija nepieciešams paplašināt sējumu platības. Kartupeļus audzēja 1,3 hektāra platībā, burkānus -- 0,40 ha, stādīja 20 tūkstošus kāpostu stādu: “Vajadzēja ne tikai stādīt, bet arī ravēt un, pats galvenais, laistīt. Tas bija nogurdinošs darbs. Tagad brīnāmies, kā mēs ar to visu tikām galā. Bet tad mēs bijām jaunāki un enerģiskāki."
Krasovski piegādāja dažādu produkciju bērnudārziem, kā arī Stropu pansionātam un toreizējai dzelzceļnieku slimnīcai.
"Mēs strādājām visu diennakti, skrējām kā vāveres ritenī. Kopām saimniecību, auga un priecēja abas meitas, bet mēs gribējām arī dēlu. Mēs viņu" plānojām ", bet 1993. gadā atkal piedzima meita, kuru nosaucām Katju. Mēs bijām ļoti pārsteigti, ka viņai sāka izpausties zēniem raksturīgi ieradumi un, manieres. Acīmredzot tāpēc, ka mēs ļoti vēlējāmies dēlu," smejot stāsta Nataļja.
Meita Katja vēlāk kļuva par sportisti un sasniedza augstus rezultātus vieglatlētikā – skriešanā, izcīnīja godalgotas vietas ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs, piemēram, Čehijā.
Dzīvesbiedru Krasovsku meitas auga un strādāja kopā ar vecākiem, veicot visdažādākos darbus.
Viss vēl nav padarīts
Pirmo sivēnmāti Krasovski iegādājās laikā, kad sabruka paju sabiedrības, kad par pajām -- salīdzinoši zemu cenu -- bija iespējams iegādāties nekustamo īpašumu, tehniku vai mājlopus. "Sivēnmātes un sivēnu audzēšana ir pavisam cita, specifiska, lauksaimniecības nozare, kur nepieciešamas ne tikai zināšanas, bet arī milzīga pieredze, kuras mums nebija. Pirmos sivēnus mēs nesaglābām. Tos vajadzēja nošķirt no sivēnmātes tūlīt pēc atnešanās. Mēs to neizdarījām, un tā nogulēja visu metienu. Protams, ar laiku mēs ieguvām pieredzi," stāsta Nataļja.
Krasovski pakāpeniski palielināja sivēnmāšu skaitu, kādu laiku saimniecībā bija 17 sivēnmātes.
Tagad saimniecībā ir 10 sivēnmātes, un to nedrīkst būt mazāk, citādi īpašnieki zaudēs Eiropas Savienības finansiālo atbalstu. Sivēniem tiek izēdināts četru govju piens. Saimnieki savu ganāmpulku rūpīgi pieskata -- pateicoties tam, viņi veiksmīgi un bez zaudējumiem pārcieta cūku mēri un tagad sargā dzīvniekus no ārējas negatīvas ietekmes.
Viens sivēns maksā 70 eiro, un pircēji tos ķertin izķer. Turklāt īpašnieki pārdod arī gaļas produkciju.
Līdz ar saimniecības paplašināšanos laika gaitā tika iegādāta arī dažāda tehnika -- Krasovskiem ir kombains, divi traktori, pļaujmašīnas, vālotāji un cits aprīkojums. Visus šos gadus Nataļja rakstīja projektus, pateicoties kuriem bija iespējams īstenot daudzus plānus.
Pašlaik turpinās Krasovska ģimenes mājas celtniecība un atjaunošana.
Nataļjas un Timofeja trīs meitas ar ģimeni dzīvo Anglijā, regulāri brauc ciemos pie vecākiem.
Krasovski piekrīt, ka varētu jau visam mest mieru un padzīvot bez rūpēm, taču viņi nav raduši sēdēt bez darba un saka: "Mums vēl ir par agru sēdēt klēpī saliktām rokām -- vēl nav viss izdarīts. Strādāsim!”
