Viļānu apkaime ir bagāta ar zīmīgiem akmeņiem, strautiem un dižkokiem, arī kalniem, par kuriem ir saglabājušies nostāsti.
Ir dažas vēsturiskās teikas par Pilskalnu, kurš bija seši kilometri no Viļāniem1. Tas kalns bija milzīgs! No vienas puses tajā nemaz nevarēja uzkāpt! Te kādreiz bija pils, kura nogrimusi.
Kādreiz te netālu apmeties klaidonis, kurš katru dienu gājis uz kalnu. Pēc kāda laika vienā vietā atvērās durvis un viņš iegājis kalnā iekšā. Tur, kā tas bieži pasakās un teikās ir, sēdēja sieviete, kurai pie kājām gulēja suns. „Sieviete teikusi, ka viņš varot te nākt katru dienu, tik nedrīkstot nekā nest prom”2. Klaidonis arī gājis katru dienu, te sātīgi ēdis un garšīgi dzēris, taču vienu reiz paņēmis no pils zelta āmuriņu. Un – āmurs pazuda, arī durvju vairs nebija!
Vēl par šo Pilskalnu stāsta, ka reizi 30 gados te parādās Jaunava un prasot: „Kas cilvēkam ir visvajadzīgākais?”. Veci un jauni mēģināja atbildēt, taču atbildes nebija pareizas. Jaunava raudāja, tad pazuda. Ja cilvēki kādreiz pateiks pareizo atbildi, tad Pils še celsies augšā, bet Rīga nogrims.
Francis Trasuns izauga Sakstagalā, pusceļā starp Viļāniem un Rēzekni. Viņa lugā „Nūgrymušō pile” apspēlēti šajā pusē šīs populārās teikas motīvi.
Caur Viļāniem iet vecais, arī jaunais ceļš no Rēzeknes uz Rīgu. Vēl tagad Rēzeknē ir Viļānu iela – Brīvības ielas turpinājums, kurš pietuvojas Rēzeknes upei un kopā ar to suons pi suona paslīd zem vēsturiskajiem dzelzceļa tiltiem. Vēl kopā ar vectētiņu esmu te moskvičā braucis, šis staujais līkums man tad izraisīja dzīvē pirmo abmivalenci – i reizē ļoti bail, i reizē ļoti gribas.
Kad vectētiņš nomira, runas par viņa kapa pieminekli nevarēja i būt. Vecmāmiņa kategoriski neatzina betona vai akmens kapa pieminekļus, vēl jo vairāk fotogrāfijas uz tiem. Drīkst būt tikai koka krusts (kā Pestītājam!) un minimāls uzraksts uz tā.
Kad vecmāmiņa nomira, pēc kāda laika mēs braucām uz Viļāniem, kur pasūtījām vectētiņam kapa pieminekli. Nezinu, kādēļ braucām tieši uz Viļāniem.
Pirms tam mājās ilgi apspriedām, kāds būs teksts uz pieminekļa, kāda būs uz tā fotoreprodukcija emaljā. Tekstu mēģinājām izveidot ļoti lakonisku, jo par katra burta iekalšanu bija jāmaksā. Tajos laikos tas bija nozīmīgs un laikietilpīgs notikums – kapa pieminekļa pasūtīšana, atvešana, iebetonēšana.
Arī dārgs prieks. Bija tādi tonnīgi kapu pieminekļi no melnā granīta, kuru uzstādīšana mirklī izraisīja ОБХСС interesi.
Līdz astotajai klasei es mācījos Rēzeknes rajona skolā, tādēļ daudzi pasākumi bija kopā ar citām rajona skolām. Uz teātra konkursiem un aģitbrigāžu skatēm mūs veda uz Maltu, ja tur bija panākumi, braucām iz rajonu – Viļāniem. Kaut arī rajonam bija administrācija un liela zāle Rēzeknes centrā, ļoti daudzi Rēzeknes rajona pasākumi notika tieši Viļānos.
Ozolaines skolā visi kabineti bija ēkas divstāvu pusē, tikai ķīmijas kabinets bija pretējā galā. Ar visiem saviem logiem uz pagalmu, kura vienā pusē bija fizkultūras zāle, bet otrā pusē liels šķūnis, kurā bija arī puiku darbmācības kabinets.
Tā ķīmija šķita tāds noslēpumains un interesants priekšmets, arī skolotāja bija gados jauniņa un simpātiska. Laikam tādēļ, ka gados vecākiem skolotājiem tas bija pagrūtāk, mēs, daži skolēni un šī skolotāja, bijām nosūtīti uz kaut kādu konkursu, kurš notika Lakstīgalu salā Viļānos.
Veda mūs Matrosova kolhoza piešķirtā kravas mašīnā ar soliem un brezenta pusjumtu, tajos Viļānos būvējam telti un kaut ko darījām. To jau i neatceros, atceros tikai nosaukumu – Lakstīgalu sala!
Atceros daudzus Viļānu skolniekus, ar kuriem kopā gāju dažādos pulciņos, piedalījos konkursos un mācību priekšmetu olimpiādēs. Zināju, ka Viļānu vidusskolā ģeogrāfiju māca skolotājs Napoleons Rudko, kurš aktīvi pēta Viļānu un visas Latgales vēsturi.
Latgalē ir divas pilsētas – Krāslava un Viļāni – kuras ir īpašas, savā ziņā pat ļoti līdzīgas. 18. un 19. gadsimtā tās bija nozīmīgi centri Latgalē, kuros attīstījās rūpniecība, bija rosīga intelektuālā un garīgā dzīve. Kā 19. gadsimtā pamainījās galvenie satiksmes ceļi, Viļāni un Krāslava sāka lēnītēm zaudēt savu diženumu.
Viļānos vēl šobrīd var redzēt muižas ēkas. Te savulaik komersanti attīstīja dažādas ražotnes (ādas apstrāde, zirglietas u.c), kuras bija lielākās un modernākās visā impērijā. Te dzīvoja dažādu konfesiju cilvēki, kuri Viļānus uzskatīja par saviem lokālajiem garīgajiem centriem.
Ja Krāslava sāka plaukt Plāteru laikā, tajā pat laikā Viļānos kaut ko līdzīgu darīja Riki. 18. gs. vidū Viļānos tika uzcelta baznīca un klosteris.
Par dzīvi Viļānu klosterī stāsta izbijušais baznīckungs Boļeslavs Zvejsalnieks (1927–1993) grāmatā „Zaudētie gadi"3. Pēc Otrā pasaules kara viņu pieņēma te klosterī un viņš sabija te līdz iestāšanai Garīgajā seminārā Rīgā.
Pēc kara mariāņu klosteris Viļānos nīkuļoja, taču funkcionēja – te dzīvoja klostera priekšnieks, tēvi un brāļi, darbojās dārznieks, virējas, šuvēja u.c.
Uzreiz pēc ierašanās klosterī Boļeslavs izgāja astoņu dienu ievadrekolekcijas. Mūki te bija, bet it kā i nē – nevalkāja mūku speciālo apģērbu u.c. Boļeslavs lasītājiem izstāsta par dienas kārtību klosterī, hebdomadora jeb dežūrējošā mūka pienākumiem, par ilggadējo klostera priekšnieku Benediktu Skrindu u.c. Kā šis pēdējais brāļu Skrindu slavenās plejādes pārstāvis smagi slimoja, kā viņš nomira, kā viņu apbedīja klostera dārzā4.
Ar priora Benedikta Skrindas ziņu kara laikā klosterī slēpies viens ebrejs, par kuru hitlerieši tomēr uzzināja, viņu ilgi klosterī un baznīcā meklēja, tad atrada un nošāva.
Boļeslavs Zvejsalnieks stāsta arī par to, kā viņš atradis klosterī paslēpto zeltu. Kara sākumā Benedikts Skrinda paslēpa te dārgumus, kurus bija iecerējis pēc kara izlietot svētīgiem mērķiem – ziedot Aglonas Dievmātei u.c. Būdams pirmsnāves agonijā, viņš nepaspēja pateikt, kur zelts ir paslēpts. Uzreiz pēc bērēm jaunais klostera priekšnieks lika to zeltu meklēt. Paveicās Boļeslavam Zvejsalniekam.
Kopā ar vienacaino mūku Steponu viņi uzkāpa baznīcas pussagrautajā zvanu tornī, kur Boļeslavs netālu no loga ieraudzīja vienu sarkanāku ķieģeli par citiem, izvilka to un caurumā atrada maisiņu – pilnu ar dārgakmeņiem, gredzeniem, auskariem, rokas sprādzēm, saktām, diadēmām, kakla rotām un cara laiku zelta rubļiem!
Šo stāstu Boļeslavs Zvejsalnieks publiskoja, kad bija skaļi izstājies no baznīckungiem un aktīvi piedalījās padomju varas realizētajā antireliģiskajā propagandā. Ir tendenciozitāte, beletrizējot daudz kas tika piefantazēts un hiperbolizēts, taču...
Esmu runājis ar vairākiem zinošiem cilvēkiem5 i par Boļeslavu Zvejsalnieku, i par nostāstiem par klosterī atrasto zeltu. Ir dažādi skaidrojumi, dažādi precizējumi. Domāju, īstos faktus un īstos motīvus zina tikai Dievs.
Es Viļānu baznīcā jūtos... omulīgi. Citās Latgales baznīcās svinīgi, citās domīgi, citās eiforiski utt. Esmu domājis, kadēļ kaut kas viens dažādos cilvēkos izraisa atšķirīgas izjūtas. Nu, laikam tādēļ... Kā mans vectētiņš teica: i lelā mežā nav divu vīnaižu kūku.
1 Šķiet, ka tas ir pilskalns ceļā no Jaunviļāniem uz Ornicāniem un tālāk uz Kūrpnīkim, Bernānim.
2 Latviešu tautas teikas. Vēsturiskās teikas (sast. A. Ancelāne) – Rīga: Zinātne, 1989., 68. lpp.
3 Zvejsalnieks B. Zaudētie gadi (Pētera Bauģa literārais atstāstījums) – Rīga: LVI, 1964., 64.–90. lpp.
4 Boļeslava Zvejsalnieka pieminētais mariāņu tēvs Antons Šķeļs aizgāja mūžībā 97 gadu vecumā, tika apbedīts Viļānu baznicas dārzā Mariāņu tēvu kapos.
5 Baznīckungs, novadpētnieks Alberts Budže u.c.
