Pavisam nesen savu ceļu pie lasītājiem sāka grāmata “Mēs visi esam gūstekņi” -- sarkanās armijas karavīra, farmaceita Aleksandra Orehova dienasgrāmata ar Kaspara Stroda komentāriem. Kaspars Strods ir vēsturnieks, Daugavpils Universitātes doktorants un Latgales Kultūrvēstures muzeja speciālists kultūrvēstures jautājumos. Intervijā avīzei “Latgales Laiks” Kaspars pastāstīja plašāk par jauno grāmatu, kā arī sniedza ieskatu savā topošajā grāmatā – pētījumā par Varakļānu ebreju kopienu.
Līdz ar parka labiekārtošanas darbiem Rēzeknes Ziemeļu rajonā, kad tika uzieti masu apbedījumi kādreizējās karagūstekņu nometnes “Stalag 347” vietā, šīs vietas nozīmi Otrā pasaules kara kontekstā aktualizēja vēsturnieki, mediji un Krievijas diplomāti. 2020. gada pavasarī vēsturnieks Kaspars Strods publicēja rakstu par Rēzeknē izvietoto karagūstekņu nometni, bet šogad izdevniecība “Latvijas Mediji” laida klajā grāmatu “Mēs visi esam gūstekņi”. Tajā publicēta sarkanās armijas 41. strēlnieku korpusa 177. strēlnieku divīzijas 502. strēlnieku pulka karavīra, farmaceita Aleksandra Orehova dienasgrāmata, kas kopš 1976. gada glabājas Latgales Kultūrvēstures muzeja krājumā ar vēsturnieka Kaspara Stroda komentāriem.
Plašāk par grāmatas tapšanu stāsta vēsturnieks Kaspars Strods: “Tas viss sākās jau 2019. gada vasarā, kad Ziemeļu rajonā Rēzeknē sākās būvdarbi. Tā paša gada rudenī jau bija skaidrs, ka pamazām jāpapēta šī tēma, jo var gadīties, ka kāds noteikti kaut ko pajautās. Jau tad radās doma, ka jāsagatavo arī kāda publikācija. 2020. gada aprīlī, kad sekoja šis tā saucamai, atklājums, kas vietējiem nav nekas jauns, man jau bija gatavs raksts, ko biju gatavs sūtīt sabiedrisko mediju portālam LSM.lv. Vēlāk ar mani sazinājās Jūlija Dibovska no izdevniecības “Latvijas Mediji”. Viņa jautāja par sarkanās armijas 41. strēlnieku korpusa 177. strēlnieku divīzijas 502. strēlnieku pulka karavīra, farmaceita Aleksandra Orehova dienasgrāmatu un vai mēs vēlētos to publicēt. Grāmatas tapšanā piesaistījām arī Uldi Neiburgu (LU Latvijas Vēstures institūta pētniks, izdevuma zinātniskais konsultants – autora piez.), Juri Ciganovu (Latvijas Kara muzeja speciālists – autora piez.), kurš tulkoja tekstus. Liels atspaids bija Aleksandrs Bondarenko (Latgales Kultūrvēstures muzeja speciālists– autora piez.).”
Aleksandra Orehova dienasgrāmata sarakstīta uz kalendāra un vecu avīžu lapiņām, to manāmi skāris laika zobs, bet tās vēsturiskā vērtība paliek nemainīga. “Dienasgrāmata bija drausmīgā stāvoklī – bojāts teksts, nav pieturzīmju, neskaidras vietas,” stāsta Kaspars Strods, “Aleksandram Orehovam bija milzīgas problēmas ar gramatiku, kas apgrūtināja izpētes darbu. Tas viss bija jātulko no krievu valodas latviešu valodā. Ja dienasgrāmatu publicētu tādu, kāda tā ir, tad neviens īsti šos tekstus nesaprastu. Protams, teksts tika atšifrēts un tulkots tā, lai maksimāli saglabātu oriģinālu. Dienasgrāmata tika rakstīta un pārrakstīta ar zīmuli un tinti. Tomēr laika zobs ir darījis savu. Tā mēs visu šo laiku strādājām, un jūlijā, kā bija plānots, grāmata tika izdota. Protams, ka dienasgrāmata ir tikai viens aspekts, vēl jau bija jāsagatavo komentāri, lai lasītāji saprot, kas tas “Stalag 347” bija. Publicēt dienasgrāmatu bez jebkādiem komentāriem būtu bezjēdzīgi. Es braucu uz arhīvu, arī tur meklēju materiālus. Pamatā ir pagājušā gada publikācija, ko biju sagatavojis LSM.lv, kuru izvērsu plašāk, piemeklēju dažādus materiālus. Jāsaka, ka īstajā laikā tika publicēts arī Kārļa Kangara raksts Daugavas muzejā Salaspilī. Tas gan vairāk bija par karagūstekņu nometni Salaspilī. Tieši ievads bija ļoti vērtīgs, lai saprastu un skaidrotu situāciju ar karagūstekņu nometnēm Latvijas teritorijā.”
Jāpiebilst, ka Kaspara Stroda raksts par karagūstekņu nometni “Stalag 347”, kas pagājušajā gadā tika publicēts Latvijas sabiedrisko mediju portālā LSM.lv, vietējā pilsētas laikrakstā, ātri vien piesaistīja ne tikai kaimiņvalsts mediju, bet arī Krievijas ģenerālkonsula Jevgeņija Koļesņikova uzmanību. “Arī Krievijas ģenerālkonsuls J. Koļesņikovs uzdāvināja mums dokumentus no Krievijas arhīviem. Protams, arī šie materiāli bija noderīgi. Tie bija izmeklēšanu materiāli, protams, kā jau padomju laikā bija pieņemts, ar dažādiem pārspīlējumiem un uzslāņojumiem. Tomēr, ja šos avotus konfrontē ar citiem avotiem, tad tajos var atrast noderīgas lietas,” norāda Kaspars Strods.
Vietai, kur Rēzeknes Ziemeļu rajonā Otrā pasaules kara laikā izvietota karagūstekņu nometne, ir senāka vēsture. “Šīs vietas attīstība sākās 20. gadsimta sākumā,” stāsta vēsturnieks Kaspars Strods, “jau Pirmā pasaules kara laikā Viskrievijas zemstes savienība šajā teritorijā ierīkoja barakas Krievijas cara armijas vajadzībām. Pēc Neatkarības kara 1920. gadā Rēzeknē tika izveidota bēgļu karantīna un šīs barakas tika izmantotas, lai izmitinātu no Krievijas iebraukušos bēgļus, karavīrus un citus cilvēkus. 1924. gada otrajā pusē bēgļu karantīna beidza funkcionēt. Barakas tika atdotas Latvijas armijas 9. Rēzeknes kājnieku pulkam. Viņi teritoriju apbūvēja, ierīkoja dzīvokļus virsniekiem, šautuvi, treniņlaukumus un apdzīvoja teritoriju. Kad 1941. gadā vācieši ienāca Rēzeknē, nometnei piemērota teritorija bija tepat uz vietas. Jāatzīst, ka nometne atradās stratēģiski nozīmīgā vietā – blakus dzelzceļa stacijai “Rēzekne 2”.”
“Stalag 347” pastāvēja līdz 1944. gadam. Kā stacionāra nometne tā darbojās tikai līdz 1942. gada nogalei. Vēlākos gados tā kļuva par pārsūtījuma vietu. “Precīzs karagūstekņu skaits, kas izgājis šo nometni, nav zināms,” norāda Kaspars Strods, “vācu vēsturnieki apstiprina, ka tie varētu būt apmēram 24 000. Pēc maniem aprēķiniem uz 1941. gada beigām tie varēja būt 19 000 līdz 22 000 karagūstekņu. Liela daļa gāja bojā no bada, slimībām un nežēlīgiem apstākļiem. Pēc dažādiem avotiem var secināt, ka bojā gāja ap 19 000. Protams, vieta nepalika tukša. 1944. gadā ienāca padomju karaspēks. Arī viņiem bija karagūstekņi. Precīzs sarkanās armijas gūstā nokļuvušo vācu karagūstekņu skaits Rēzeknē līdz šim nav zināms un ir praktiski nepētīts temats. Katrā gadījumā tie bija vairāki simti vācu karagūstekņu, kuri strādāja Rēzeknē – atjaunoja pilsētu, ko bija iznīcinājuši paši vācieši un krievi. Gūstekņi atjaunoja ēkas, strādāja mežā, saimniecībās. Būtībā viņi strādāja, lai atjaunotu jauno padomju sociālistisko republiku. 1995. gadā vēsturniekam Jānim Riekstiņam iznāca akadēmisks raksts žurnālā “Latvijas Arhīvi” par vācu karagūstekņiem Latvijā. Šajā publikācijā atrodama informācija, ka vairāki simti vācu karagūstekņu strādāja pie Rēzeknes Valsts skolotāju institūta, Tautas pils, slimnīcas ēkas atjaunošanas, kuras sabombardēja padomju aviācijas uzbrukumā.”
Padomju varas izveidotā karagūstekņu nometne Ziemeļu rajonā eksistēja līdz pagājušā gadsimta četrdesmito gadu beigām, kad karagūstekņus sāka atbrīvot. “Padomju laika periodikā biju atradis vienu ideoloģisku rakstu, ka viens no gūstekņiem, kurš bijis Rēzeknē, pēc atbrīvošanas esot uzrakstījis vēstuli ar pateicību personālam, ka ļāva viņam saprast dzīves patiesības un sociālisma lielos augļus. Tas bija savdabīgs raksts,” stāsta Kaspars Strods, “piecdesmito un sešdesmito gadu fotogrāfijās redzams, ka nometne bija saglabājusies. Protams, nekādu ērtību tur nebija – plānas dēļu sienas, ziemā ļoti auksti, antisanitāri apstākļi ar utīm un blaktīm, izplatījās dažādas slimības. Kad sākās Rēzeknes Ziemeļu rajona industrializācija, sešdesmitajos gados viss tika nojaukts. Vispār jau padomju ideoloģijai tā būtu bijusi ļoti noderīga, atstājot šādu nometni un stāstot, cik drausmīgs bijis nacistu režīms. Nometne tam būtu bijusi reāls pierādījums, bet praktiski viss tika iznīcināts. Pirmajos pēckara gados par karagūstekņiem nerunāja. Padomju armijas kareivi, kas nokļuva gūstā, pielīdzināja padomju varas nodevējam.”
Runājot par sarkanās armijas karavīra, farmaceita Aleksandra Orehova dienasgrāmatas saturu, Kaspars Strods atklāj: “Lasot dienasgrāmatu, var secināt, ka viņš bija pārliecināts padomju pilsonis. Nebija nekā labāka par padomju zemi, par padomju varasvīriem. Dienasgrāmata ir interesanta ar to, kā aprakstīta drausmīgā ikdiena, kas bija reāla. Bet padomju karagūsteknis dienasgrāmatā neparādās kā sociālisma aizstāvis un Staļina pielūdzējs. Īstenībā tajos izdzīvošanas mirkļos karagūsteknis bija gatavs sadarboties ar nacistu varas iestādēm, strādāt nometnes apsardzē, sist savus biedrus, dzert, nodarboties ar spekulācijām, iesaistīties vāciešu militārajos formējumos. Tam visam cauri iet A. Orehova ticība padomju režīmam.”
Karavīrs savā dienasgrāmatā uzmanību pievērš arī vietējiem latviešiem. “Viņa piezīmēs parādās arī negatīva attieksme pret latviešiem. Tas izskaidrojams ar to, ka daudzi gūstekņi nonāca pie latviešu zemniekiem un strādāja viņu saimniecībās. Zemniekus, kuri izmantoja karagūstekņu darbaspēku, Orehovs sauc par ekspluatatoriem. Savu nostāju viņš maina pret tiem zemniekiem, kuri palīdzējuši gūstekņu bēgšanā vai kā citādi vērsušies pret nacistu režīmu. Ierindas lasītājam noteikti liksies interesanta tā sadzīves aina. Krievijas ģenerālkonsuls, palasot šo dienasgrāmatu, bijis pārsteigts un diplomātiski izteicās – nevar būt, ka gūsteknis ēd marmelādi un speķi, tas nav iespējams un tas ir safabricēts. Tomēr, runājot par autentiskumu, var teikt, ka personas, kas minētas Orehova dienasgrāmatā, parādās arī padomju izmeklēšanas dokumentos un cilvēku atmiņās,” norāda vēsturnieks Kaspars Strods.
Grāmatas “Mēs visi esam gūstekņi” tapšana ir nozīmīgs pētījums un komandas darbs, kurā iesaistīti gan vēsturnieki, gan muzeja kolēģi. “Es biju tas, kas sagatavoja komentārus,” stāsta Kaspars Strods, “Aleksandrs Bondarenko bija tas, kurš dienasgrāmatu pārdrukāja. Atšifrēt tekstus palīdzēja kolēģe Anna Līpenīte. Juris Ciganovs tulkoja dienasgrāmatas tekstu no krievu valodas latviešu valodā. Atlasījām arī ilustratīvo materiālu. Darba bija diezgan daudz, tas bija liels izaicinājums. Līdz šim tas ir viens no maniem nopietnākajiem darbiem.”
Jāpiebilst, ka viena no pirmajām Kaspara Stroda pētījumu tēmām jau bakalaura studiju laikos ir Varakļānu ebreju kopienas vēsture. Turpinot šo pētījumu, šī gada nogalē biedrība “Hronologeja” gatavojas izdot vēsturnieka Kaspara Stroda grāmatu “Pagātnes nospiedumi: Varakļānu ebreju kopiena”.
“Pašlaik finiša taisnē ir grāmatas manuskripts,” atklāj Kaspars Strods, “grāmata veltīta Varakļānu ebreju kopienai. Tās pamatā ir mans 2015. gada bakalaura darbs, kas tika rediģēts un papildināts. Grāmatai jābūt lasāmai! Pētījumā atspoguļoti arhīvu materiāli, kā arī manas studiju laikā un pēc studijām veiktās intervijas ar Varakļānu iedzīvotājiem. Es ceru, ka grāmata būs gatava līdz decembrim. Pirms diviem gadiem mūžībā aizgāja pēdējais Varakļānu ebrejs, kurš bija mans pirmais intervējamais. Tāpēc šī grāmata man ir jo īpaši svarīga – cieņas apliecinājums Varakļānu ebrejiem.”
Foto no K. Stroda personīgā arhīva
