Rēzeknes jeb Rositenes pils bija uzbūvēta kalnā, upes malā jeb precīzāk vidū citu kalnu tiešā tuvumā. Tā bija viena no pirmajām krustnešu mūra pilīm tagadējā Latgalē.
Mani vēl jaunībā izbrīnīja, kādēļ agrākie un esošie šī kalna iemītnieki izvēlējās tik neatbilstošu vietu – turpat aiz upes ir kalni, kuri ir apmēram šī pilskalna augstumā.
Atbilde atnāca, kad izlasīju interviju ar arheologu Juri Urtānu. „Pilskalniem diezgan bieži blakus ir kalns, kas ir augstāks par pilskalnu. No mūsdienu cilvēka domāšanas viedokļa tas ir pilnīgi nepareizi, bet no tālaika cilvēku domāšanas viedokļa, iespējams, pilnīgi pareizi. Apšaudīt ar tā laika ieročiem no tā kalna nevar, tas ir pārāk tālu, vismaz simt vai pat divsimt metru no pilskalna. No otras puses, sirotājs var uzkāpt tajā kalnā, aplūkot pili, novērtēt, ka tā viņam nav pa zobam, un pieņemt lēmumu labāk tur nelīst.”1
Nezinu, vai šī likumsakarība darbojās vēlāk – arbaletu, katapultu, muskešu un mortīru laikos.
Rēzeknes pils pamatīgi cieta daudzajos karos – 18. gs. sākumā no tās bija palikušas tikai drupas. Ja aplūko 20. gs. sākuma fotogrāfijas, tad to drupu vēl bija ļoti daudz.
Pilsdrupas pamatīgi cieta 1926. gada pavasarī. Vai tur pie vainas bija pavasara lietavas, vai cilvēku nepārdomāta rīcība, grūti spriest. „Rēzeknes vacōs piļs drupas, nu laika zūba sagraustas, uzkritušas īlejā asūšam škyuņam un škyunis sabrucis. Salausta ari sāta un pa daļai būjōta Krosta īla. Škyuņa tyvumā atrūdās dzeivojamō āka, kuru, par laimi, kreitūšōs drupas nav kērušas. Ari ūtrais drupu myurs gatavojās sabrukt"2.
Tēvs man stāstīja, ka pēc Otrā pasaules kara daudzi pilskalna akmeņi tika izplēsti no zemes un mūriem un izlietoti būvdarbos.
Rēzeknes pilskalnā jau 19. gs. beigās notika koncerti, vēlāk te spēlēja teātri, rīkoja izstādes, lasīja lekcijas utt. Te, kalna pakājē, 19. gs. otrajā pusē aizsākās Rēzeknes industrializācija – uzreiz aiz pilskalna līdz pat Leščinkai bija dažādas ražotnes. Metālapstrāde, kokapstrāde, Rēzeknes elektrostacija. Vēl starpkaru perioda fotogrāfijās var redzēt, ka aiz pilskalna slejas augsts skurstenis, no kura kūp biezi, melni dūmi. 20. gs. 30. gadu beigās, kad tika uzbūvēta elektropārvades līnija Daugavpils–Rēzekne, šī vecā Rēzeknes elektrostacija pilskalna pakājē tika slēgta.
Kad 20. gs. 20. gados tika spriests, kur un kādam jābūt Latgales atbrīvošanas piemineklim, viens no variantiem bija – Rēzeknes pilskalnā!
Gan starpkaru periodā, gan kādu laiku arī pēc kara pilskalnā tika svinēti Līgo svētki. Par 1956. gada Līgo svētkiem3 Rēzeknes vietējā prese raksta: „Svātdīneigi pi uguņskurim beja ari Rēzeknes Piļskolnā. Te taipat kai vysur skanēja prīceigōs leigū dzīsmes”4. Nākamajā gadā bija speciāls lēmums – „Sakarā ar tū, ka 24. junijs ir latvīšu nacionalī Leigū svātki, Latvijas PSR Ministru Padūme, īvārojūt dorbaļaužu vēlēšonūs, nūlāmuse pōrceļt izejamū dīnu nu 1957. goda 23. junija uz 24. juniju”5. Oficiāla un vērienīga Līgo svinēšana izbeidzās pēc pāris gadiem, kad tika izdzenāti nacionālkomunisti. Latgales rajonu laikraksti, kuri pēc kara izgāja latgaliski, uz latviešu valodu pārgāja 50. gadu vidū.
Jau skolas gados viens vai ar kompāniju bieži biju uz šī pilskalna. Stāstīja, ka kalna virsotnē sākas visādas pazemes ejas, tās nu arī gājām meklēt. Kalna rietumu pusē arī bija tādi kā pagrabi vai ejas, kurās pāris metri varēja ielīst. Tad, lai nenotiktu nelaimes gadījumi, tās aizmūrēja un aizbēra.
Tad to betona kāpņu vēl nebija, vajadzēja kāpt pa stidziņu vai iet pa ceļu, kurš veda uz kalnu tajā vietā, kur arī šobrīd.
Atceros, kā pirms Rēzeknes septiņsimtsgades te augšā veica izrakumus arheologi. Klīda baumas, ka viņi pilskalnā atrada podu – pilnu ar zelta naudu! Vai vispār ir kāda arheologu ekspedīcija, kura būtu bez savas folkloras un mītiem?
Rēzeknes septiņsimtsgades centrālais pasākums 1985. gada vasarā notika tieši pilskalnā. Redzēju, kā Antons Varslavāns komandē aktierus un daudzus brīvprātīgos, kuri mēģināja svētku uzvedumu. Varēja redzēt, ka režisoru sajūsmina batālās scēnas – viņa acīs uguntiņas, bet atbilstošās epizodes tiek atkārtotas, atkārtotas, atkārtotas.
Tajā uzvedumā tika atspoguļota Rēzeknes septiņu gadsimtu vēsture. Bija mirklis, kad pilskalnā uzbrauca vērmahta karavīri, bet virs mūriem tika pacelts milzīgs karogs ar svastiku vidū. Skatītājiem lejā aizrāvās elpa, cilvēki bažīgi skatījās viens uz otru. Tie, kuri nebija klāt un par šo izrādi neko nezināja, vēlāk daudz stāstīja, daudz jautāja, bet daži piedzīvoja kuriozu situāciju, ļoti līdzīgu vienai tajos laikos populārai anekdotei.
Kā šobrīd vēsta uzreiz i nepamanāmais memoriālais akmens, tad starp Dārzu ielu un pilskalnu ir Bīskapa Jezupa Rancāna laukums. Tas laikam ir visnepamanāmākais laukums, ko savā dzīvē esmu pamanījis! Jezupam Rancānam ir daudz nopelnu, taču jāatceras arī tas, ka Franča Trasuna (1864–1926) oponents un ekskomunikācijas iniciators nav tikai bīskaps Antonijs Springovičs, bet arī Bernards Kublinskis (1890–1927) un vēl lielākā mērā bīskaps Jezups Rancāns (1886–1969).
Skumju poētika – tā literatūrzinātnieks Vilnis Eihvalds raksturo dzejnieka Jāņa Ziemeļnieka daiļradi6. Latvijas ziemeļos dzimušais eksaltētais jauneklis 1919. gadā tika iesaukts Sarkanajā armijā un īsu brītiņu uzturas arī Rēzeknē. Nu nevarēja būt, ka jauneklis neaizgāja palūkoties uz vecajām pilsdrupām! Var būt atrada kādu skaistu rakursu un tās nofotografēja (jo profesionāli nodarbojās ar foto), droši vien vienatnē vai kādā kompānijā sēdēja uz pilskalna mūriem un lūkojās, kā upe dzen savus ūdeņus. Jā, uz Lubāna ezeru.
Latgaliešu skumju un nopūtu dzejnieks Seimaņs Putāns arī mīlēja še būt, viņa individuālās sirdssāpes te paplašinājās līdz teju globāliem mērogiem.
Jūsmīgāks un patētiskāks ir dzejnieks Augusts Eglōjs, kura dzejolī „Rēzeknei" ir šādas vārsmas:
„Sveicynu piļskolnu zaļajūs krostūs,
Ōbeļu dōrzūs jys īgrimis snauž, –
Klausūtīs vēstures baigajūs stōstūs,
Teiksmu pēc teiksmas lai sapņōtōjs pauž"7.
1 Zirnis E. Pilskalnu sprādziens // „Sestdiena”, 26.02.2021.
2 Sabrukušōs piļs drupas // „Latgalits”, 17.05.1926.
3 Kā dziļdomīgi teica vecākās paaudzes Jāņi no Ratiniekiem – publiski svin Līgo svētkus, bet mājās Latgalē svin Jāņus!
4 Svātku uguņskuru gaismā // „Pa Stalina Ceļu”, 26.06.1956.
5 Par izejamōs dīnas pōrceļšonu nu 23. junija uz 24. juniju // „Ausma", 20.06.1957.
6 Eihvalds V. „Man tomēr jāteic, jāteic viss, ko jūtu..." // „Darba Karogs" (Valka), 17.12.1987.
7 Eglōjs A. Rēzeknei // „Vietējā Latgales Avīze", 03.08.2018.
