Maijā par godu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienai par Atzinības krusta komandieri iecelta Daugavpils Universitātes (DU) Humanitārās fakultātes dekāne, Rusistikas un slāvistikas katedras profesore Elīna Vasiļjeva. Tiesa, laikā, kad notika mūsu saruna, apbalvojumu viņa vēl nebija saņēmusi.
Elīna Vasiļjeva pastāstīja, ka augstā valsts apbalvojuma piešķiršana viņai bijis liels pārsteigums. Kad kolēģi sāka apsveikt Elīnu, sākumā viņa pat nesaprata, kāpēc. Un tad E. Vasiļjevai tika pasniegts dokuments, kurā teikts, ka viņai ir piešķirts Atzinības krusta (ordeņa) komandiera tituls, un viss nostājās savā vietā.
Pēc tam E. Vasiļjevas kolēģi un DU studenti sāka viņu apsveikt oficiāli. Elīna Vasiļjeva bilst, ka pat nebija īsti skaidrs, kurš vairāk priecājās par augsto valsts apbalvojumu, -- viņa pati vai studenti un darba kolēģi.
Un tikai vēlāk E. Vasiļjeva uzzināja, kas iniciējis augstā apbalvojuma piešķiršanu viņai.
To visu aizsāka Latvijas Universitātes profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Ebreju kopienu padomes loceklis Ruvins Ferbers, kurš vērsās pie muzeja “Ebreji Latvijā” direktora Iļjas Ļenska ar ideju -- ierosināt Ordeņa kapitulam apbalvot Elīnu Vasiļjeva ar Atzinības krustu. I. Ļenskis atbalstīja šo ideju un sazinājās ar DU Latviešu literatūras un kultūras katedras vadītāju docenti Ingrīdu Kupšāni. Arī viņa atbalstīja ideju, pēc tam tika sagatavoti dokumenti un iesniegti Ordeņu kapitulam.
Elīna Vasiļjeva ir dzimusi Daugavpilī, absolvējusi Daugavpils 3. vidusskolu un Daugavpils Pedagoģiskā institūta Filoloģijas fakultāti. Pēc maģistrantūras un doktorantūras studiju beigšanas 1998. gadā viņa aizstāvēja doktora disertāciju "Bērnība divdesmitā gadsimta sākuma krievu prozā". Pētnieciskās intereses -- mūsdienu krievu literatūra, krievu--ebreju literatūra, ebreju teksts Eiropas kultūrā un starpkultūru komunikācija. Elīna Vasiļjeva ir Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes Rusistikas un slāvistikas katedras profesore, pusotru gadu pildīja Humanitārās fakultātes dekānes pienākumus, bet 8. februārī tika apstiprināta šajā amatā. Daudzu publikāciju autore, tostarp par Frīdriha Gorenšteina un Vladimira Žabotinska daiļradi. 2018. gada decembrī tika izdota viņas pirmā monogrāfija “Ebreju teksts latviešu literatūrā”. Plānos ir projekta īstenošana par krievu literatūru Latvijā: krievu literatūras tulkošanas latviešu valodā problēmas, bijušās rīdzinieces Jeļenas Katišonokas (pašlaik dzīvo ASV un raksta krievu valodā) daiļrades un Lidijas Ždanovas bērnu detektīvu izpēte.
Elīna Vasiļjeva atzīst, ka profesijas izvēle nebija viegla un daudzējādā ziņā pat nejauša. Viņa gribēja studēt gan krievu literatūru, gan fiziku. Bija arī doma stāties teātra institūtā. Beigās viņa iesniedza dokumentus Latvijas Universitātē un aizbrauca uz Ļeņingradu (tagad Sanktpēterburga), lai apgūtu logopēda specialitāti tagadējā Hercena Krievijas Valsts pedagoģiskajā universitātē. Tomēr, nomācījusies divas nedēļas, saprata, ka šī profesija nav viņas aicinājums. Rezultātā E. Vasiļjeva pārgāja uz krievu valodas un literatūras fakultāti. Viņa teic, ka šo izvēli nenožēlo.
-- Elīna, jūs daudz nodarbojaties ar ebreju diasporas jautājumiem. Vai tā ir likumsakarība?
-- Es teiktu -- jā. Esmu daudzkārt teikusi, ka esmu pa pusei ebrejiete, pa pusei latviete: mans tētis ir ebrejs, māte -- latviete. Taču runa nav par to. Sākotnēji es studēju krievu literatūru. Daudz laika veltīju Borisa Pasternaka daiļradei, aizstāvēju doktora disertāciju par šo tēmu. Taču manu dzīvi kardināli mainīja profesors Fjodors Fjodorovs, kurš piedāvāja izlasīt Vladimira Žabotinska darbus. Un es sāku pētīt ebreju kultūru, ebreju literatūru, ebreju teātri un tā tālāk. Es izstrādāju kursu par šo tēmu, vārdu sakot, aizrāvos.
-- Cik zinu, jūs bijāt arī krievu literatūras mācību grāmatu vidusskolām līdzautore.
-- Jā, mēs sākām izstrādāt krievu literatūras mācību programmu 10.--12. klasēm. Taču 11. klasē es "salūzu", un turpmāk pie šīs programmas strādāja Natālija Kožanova un Ināra Kudrjašova. Šīs programmas galvenais princips bija tāds, ka tajā bija maz teksta, bet vairāk interaktīva. Tajā bija paredzēts, ka, ja skolēns izlaidis stundas, viņš var patstāvīgi apgūt priekšmetu, izmantojot mācību grāmatu. Tomēr tagad es neesmu pārliecināta, ka šī programma darbosies veiksmīgi.
-- Kāpēc?
-- Vienkārši skolās ir mainījusies pieeja mācību priekšmetiem. Skolas ne pārāk aktīvi izvēlas humanitāro zinātņu grozus, jo uzskata, ka tie nav perspektīvi, dodot priekšroku tehniskajām programmām. Protams, mani tas ļoti skumdina. Taču es ceru, ka šī pieeja mainīsies, un skolas atkal pievērsīs lielāku uzmanību humanitārajiem priekšmetiem.
-- Vai šī pieeja nav novedusi tiktāl, ka pusaudži un jaunieši sākuši mazāk lasīt grāmatas, ja vispār tās vēl lasa?
-- Bērni un jaunieši ir pārstājuši lasīt grāmatas jau diezgan sen, un mums ar to ir jāsamierinās. Mūsdienu bērni ir interneta bērni. Viņiem ir vieglāk atvērt „vikipēdiju” un iegūt nelielas zināšanas par kādu tēmu. Viņi ne tikai nelasa, bet arī neskatās televizoru. Daudziem mājās tā nemaz nav. Ne tāpēc, ka viņi ir nabadzīgi -- daudziem sīkrīki ir daudz dārgāki nekā televizors. Un tas, tāpat kā grāmatas, viņus neinteresē. Tomēr es nevaru teikt, ka visi ir pārstājuši lasīt. Tieši tie, kas lasa, nāk studēt uz mūsu katedru. Taču šiem studentiem krievu literatūra galvenokārt asociējas ar Puškinu, Ļermontovu, Tolstoju, Dostojevski. Tiesa, ne visi spēj tikt galā, piemēram, ar Dostojevska „maratonu”. Un studenti sāk "garlaikoties". Tomēr, kad pēdējā kursā, divus mēnešus līdz studiju beigām, studenti pie manis sāk mācīties mūsdienu krievu literatūru, viņi pārvēršas, sāk, piemēram, lasīt Peļevinu un citus mūsdienu autorus. Studenti nonāk pie atklāsmes, ka lasīt un analizēt var ne tikai klasiķus.
Starp citu, mūsdienās daudzi ir nonākuši pie atziņas, ka krievu valodu var veiksmīgi pārdot. Jo īpaši ārzemniekiem. Pie mums, piemēram, brauc amerikāņu studenti, lai studētu krievu valodu un literatūru. Daugavpils Universitāte viņiem ir svarīgs krievu valodas un literatūras studiju centrs.
Uzziņai
Atzinības krusts (Croix de la reconnaissance), kas dibināts 1710. gadā Liepājā, Latvijas Republikā nodibināts 1938. gadā par piemiņu Kurzemes un Zemgales hercogistes slavas laikiem un atjaunots ar Valsts apbalvojumu likumu 2004. gadā.
Atzinības krusta devīze ir Pour les honnêtes gens (“Godaprāta ļaudīm”).
Atzinības krusta pirmās pakāpes goda zīme ir zeltīta, otrās pakāpes – sudraba, trešās pakāpes –bronzas.
Ar Atzinības krustu apbalvo par izcilu Tēvijas mīlestību un par sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Par nopelniem uzskatāma uzticīga un uzcītīga kalpošana valsts vai pašvaldības dienestā, priekšzīmīga un godīga darba izpilde, ikviena sabiedriska kalpošana, tautas gara, pašdarbības un saimniecisko spēku attīstīšana.
Ar Atzinības krusta I šķiru tika apbalvota 21 persona, ar II šķiru – 21 persona, ar III šķiru – 110 personas, ar IV šķiru – 341 persona, ar V šķiru – 1314 personas, savukārt ar goda zīmēm apbalvotas: ar sevišķās pakāpes – 303 personas, 1. pakāpes – 730, 2. pakāpes – 764, 3. pakāpes – 354 personas.
