Rīt ir 1. septembris un skolēni dosies uz skolu. Pandēmija atkāpjas, atstājot pēdas. Laikraksta "Latgales Laiks” reportiere vaicāja Daugavpils iedzīvotājiem, ko viņi sagaida no mācību gada sākuma, vai bērni grib iet uz skolu un kā viņiem pietrūka attālināto mācību laikā?
Marina Isupova, Daugavpils Izglītības pārvaldes vadītāja: ”Šī ir pirmā jaunā mācību gada diena manam bērnam, un es kopā ar viņu priecājos par iespēju klātienē satikties ar klases biedriem un skolotājiem. Jau ļoti daudzus gadus ģimenē svinam Zinību dienu. Mums 1. septembris ir svētku diena, kurā sev un visiem, kas mācās vai strādā izglītības jomā, novēlam veiksmīgu jauno mācību gadu. Sagaidām, ka mācību stundas būs aizraujošas, un skolā valdīs prieks un saticība.
Kā Izglītības pārvaldes vadītāja vēlos, lai attaisnotos visu vecāku gaidas attiecībā uz savam bērnam izvēlēto izglītības iestādi. Lai veidojas uzticēšanās starp ģimeni un skolu, kad vecāki tic, ka pedagogi rīkojas bērnu interesēs, savukārt pedagogi to apliecina ar saviem darbiem un attieksmi. Sagaidu, ka arī vecāki rīkosies sava bērna interesēs, maksimāli nodrošinot viņam iespēju mācīties klātienē, ievērojot šobrīd valstī ieviestos ierobežojumus. Esmu pārliecināta, ka mūsu, pieaugušo, pienākums ir būt savaldīgiem un sniegt katram bērnam maksimālu atbalstu, uzsākot jauno mācību gadu. Lai jaunais mācību gads top par intelektuāli un emocionāli patīkamu piedzīvojumu ikvienam bērnam, skolotājam un vecākam!”
Irēna, kancelejas pārzine: „Es ceru, ka visi mācīsies skolā, nevis "zumā", sēžot mājās. Mani bērni vēlas iet uz skolu -- viņiem pietrūkst saziņas ar klasesbiedriem. Mēs jau esam sagatavojušies skolai, ceram, ka uz nodarbībām iesim tāpat kā agrāk, pirms diviem gadiem. Tiešo saziņu nebūt nav viegli aizstāt. Mēs pabijām mājās, un nu ir pienācis laiks doties uz skolu! Protams, arī turpmāk ir jāievēro valstī noteiktie piesardzības pasākumi. Ja mēs to visu darīsim, tad samazināsim saslimšanas risku līdz minimumam, un bērni ies skolā tāpat kā pirms „kovida”. Novēlu vecākiem, skolotājiem un skolēniem pacietību!"
Rita, personāla speciāliste: “Es vēlos, lai skola nebūtu tiešsaistē. Ir svarīgi, kā mēs paši pret to izturamies, jo bērni par šo jautājumu uztraucas ne mazāk kā mēs. Jā, attālinātajām mācībām ir savi plusi, lai gan ir arī pietiekami daudz mīnusu. Lielākais trūkums ir tas, ka nav tiešas komunikācijas, kas ir tik svarīga bērniem, īpaši pusaudžiem. Ja saslimstība ar „Covid-19” pieaugs, tad atkal var tikt ieviestas attālinātās mācības. Neviens nezina, kas notiks tālāk, kā vīruss izplatīsies. Mūsu nākotne nav zināma. Es novēlu skolēniem mācīties, bet skolotājiem -- apstākļus, lai viņi varētu mācīt! "
Svetlana, izglītības centra darbiniece: “Mans dēls jau ir pieaudzis, bet es uzdevu līdzīgus jautājumus citiem bērniem un varu teikt, ka viedokļi atšķiras. Kāds vēlas iet uz skolu, bet kāds labprāt turpinātu mācības tiešsaistē. Piemēram, mana brālēna meita grib iet uz skolu. Es saprotu, ka mācīšanās tiešsaistē nav tāda kā skolā. Zināšanas netiek sniegtas pilnībā, jo tieša komunikācija un mācības klātienē ir pavisam kas cits nekā video skatīšanās."
Ivars, administrators: “Es neko negaidu, bet novēlu bērniem un vecākiem, lai 1. septembris ir svētki! Zinu, ka ir bērni, kuri vēlas iet skolā, un ir bērni, kuri labprāt paliktu mājās pie datoriem un mācītos attālināti. Taču šāda mācīšanās ir papildu slogs vecākiem. Un ne katrs bērns spēj atbildīgi izturēties pret mācībām, kā to vēlas skolotāji. Bet, ja man jautātu, kas ir labāk, es vēlētos, lai pazūd „kovids” un skolas nezaudē savu sākotnējo nozīmi.”
Aleksandra, medicīnas darbiniece: “Mana meita šogad ies pirmajā klasē, un es ļoti vēlos, lai viņa iet skolā, nevis sēž neizpratnē par to, kā pieslēgties kādai programmai. Un kāda gan var būt mācīšanās mājās? Mājās jāspēlējas ar rotaļlietām, jākomunicē ar tuviniekiem. Es strādāju un nevarēšu atstāt meitu vienu mājās. Un ko darīt, ja nolems, ka sākumskolas klasēm jāmācās tiešsaistē? Bērni var aizmirst, kā ir iet skolā un strādāt klasē, kā tas bija agrāk. Viņi ātri pierod pie "labā", atslābinās un ar katru dienu dara arvien mazāk, nekā darītu klasē."
Kristīne, bērnudārza audzinātāja: „1. septembrī es gribu iet uz darbu un strādāt, jo man beidzas bērna kopšanas atvaļinājums. Un gribu, lai mana meita iet bērnudārzā. Bērnudārzā bērni tiek mācīti, viņi mācās lasīt, rakstīt, sazināties, apgūst sociālās prasmes, un tas ir ļoti svarīgi, jo to nevar iemācīt tiešsaistē! Mēs jau esam pasēdējuši mājās, tagad vēlamies atgriezties sabiedrībā, nevis arī turpmāk palikt četrās sienās. Protams, mēs jau nesēdējām tikai mājās, bet būs labāk, ja viss notiks kā pirms „kovida”. Es novēlu, lai „kovids” pazūd, un tad viss nokārtosies pats no sevis, bez lielām pūlēm un stingriem ierobežojumiem.”
Alīna, topošā feldšere: “Šogad mums ir lieli plāni -- es mācīšos par feldšeri, bet mans dēls Pāvels ies bērnudārzā. Un, protams, es ceru, ka nebūs jāmācās tiešsaistē, jo mana profesija ir diezgan nopietna un prasa lielu atbildību. Un arī bērniem ir svarīgi iet bērnudārzā, skolā. Mēs gaidām vienu lietu, bet to, kas notiks patiesībā, neviens vēl nezina. Ir sajūta, ka dzīvojam vienai dienai, un ir ļoti grūti kaut ko plānot tālākai nākotnei. Vai mēs zaudēsim pārliecību par nākotni? Cilvēki pierod pie visa, un pie šīs situācijas jau ir pierasts."
Komentāri