Lauku uzņēmēja, saimniecības „Veras” īpašnieka Ivana Artimoviča (Augšdaugavas novada Demenes pagasts) stāstījumā par viņa radu rakstiem, vecākiem un daudzbērnu ģimeni jo īpaši jūtama godbijīgā attieksme pret nu jau aizsaulē aizgājušā tēva novēlējumiem, padomiem un dzīves gudrību, -- jau kopš agras bērnības tēvs centās ieaudzināt jaunākajam dēlam labākās cilvēciskās īpašības. Tagad Ivans ir veiksmīgs lauksaimnieks, kurš zina naudas vērtību, bet tajā pašā laikā neuzskata, ka tikai nauda nosaka mūsu eksistences jēgu.
Gan aitas, gan govis
Sešdesmit gadus vecais Ivans Artimovičs stāsta, ka visus lauku darbus – art, pļaut, zāģēt un skaldīt malku, vārdu sakot, darīt visu to, kas laukos nepieciešams, viņš prot kopš bērnības. Viņš pat no savas mātes iemācījās tīt ruletes un slaukt govi, kad viņam bija tikai 6 gadi.
Savukārt jaunekļa gados Ivans jau strādāja pie elevatora, ar pļaujmašīnām un grābekļiem, tādējādi iepazīstot patieso maizes rieciena vērtību. Daļu nopelnītās naudas atdeva vecākiem, bet atlikušo summu iztērēja savām vajadzībām, iegādājoties velosipēdu, mopēdu un pat skolas piederumus.
Ivans uzaudzis daudzbērnu ģimenē, kurā bija vienpadsmit bērni, viņš ir jaunākais un tāpēc saviem vecākiem -- mīļākais. Māte Solomeja strādāja saimniecībā par teļkopi, bet tēvs Mečislavs -- fermā. Viņš vienmēr dēlam teica: "Var strādāt ar galvu un var -- ar rokām. Viss atkarīgs no tā, kuru variantu izvēlēsies."
Toreizējā sovhozā "Demene" Ivans strādāja par traktoristu un šoferi, vēlāk pārgāja darbā Daugavpilī.
1994. gadā viņš nolēma audzēt aitas un pārdot tās gaļai, taču ar laiku saprata, ka lielus aitas gaļas apjomus ir grūti realizēt, jo garšas īpašību dēļ to iegādājās tikai šīs produkcijas cienītāji, arī ar šašlikiem neko daudz nevarēja nopelnīt, savukārt vilna un ādas bija pagalam mazvērtīga prece, tāpēc nācās to iznīcināt.
Tāpēc Ivans nolēma mest mieru aitkopībai un pievērsties gaļas liellopu audzēšanai. Viņš pārdeva aptuveni simts aitas, daļu realizēja gaļā, bet par saņemto naudu iegādājās govis – sākumā septiņas, pēcāk – vēl divdesmit vienu. Tas notika 2012. gadā.
Bīstams darbs
Pašlaik saimniecībā „Veras” ir vairāki desmiti pieaugušu liellopu (trīs elites šķirnes), kā arī jaunlopi. „Šiem mājlopiem nepieciešama specifiska kopšana. Tas nav nedz tradicionālais piena govju ganāmpulks, nedz bullīši, kurus nopērc, izaudzē un pārdod. Gaļas šķirnes govju ganāmpulks ir ne tikai stingri jākontrolē, bet arī pastāvīgi jāatjauno,” stāsta Ivans Artimovičs, piebilstot, ka darbs ar šiem šķietami mierīgajiem un miermīlīgajiem dzīvniekiem patiesībā ir ļoti bīstams veselībai un pat dzīvībai. Ivans parādīja brūci uz kājas, kas palikusi pēc dzīvnieka uzbrukuma, kurš spēcīgi iecirta ar nagu, traumējot ceļa bļodiņu un saraujot saites, kā rezultātā nācās ilgstoši ārstēties. Turklāt sekas liek sevi manīt vēl joprojām: „Ir jāsaprot, ka dzīvnieks, lai cik ļoti to pieradinātu, ir un paliek dzīvnieks. Tam prātā ir tikai viena doma -- pretoties cilvēkam."
Ganāmpulkā ir govis, kuru ragi ir daudz bīstamāki nekā koridas vēršiem. Savukārt milzīgais vaislas bullis Miķelis, ja tam kaut kas nepatīk, nekavējoties nostājas „kaujas pozā” un ir gatavs uzbrukt pretiniekam. Miķelis pat uz saimnieku skatās kaulainu aci un kārpa zemi.
Ivans rūpējas par savu ganāmpulku un uztur to priekšzīmīgā kārtībā, par ko 2016. gadā četru citu laureātu pulkā viņš saņēma Daugavpils novada galveno balvu „Gada cilvēks” nominācijā “Lauksaimniecība” un prēmiju – braucienu uz Poliju.
Nauda nav galvenais
Ivanam Artimovičam ir sava filozofija attieksmē pret naudu: „Pat no smagā darbā nopelnītiem līdzekļiem ir jāšķiras viegli, bez nožēlas, nevis ar smagu sirdi, kā to dara daudzi. Nauda nāk un iet, bet dzīves vērtības paliek – tās ir mūžīgas.” Izaudzis ģimenē ar nelieliem ienākumiem, kur viņam maizes rieciens un piena krūze bija jādala ar citiem brāļiem un māsām, Ivans kā neviens cits saprot, ko nozīmē palīdzēt kādam, kam tas nepieciešams. Viņš uztur labas attiecības ar sava dzimtā pagasta vadību: "Viņi palīdz man, un es, savukārt, cenšos neatteikt, ja vēršas ar lūgumu pie manis, tostarp arī sniegt sponsorpalīdzību.”
Nesen zemnieks pārdeva klientiem 12 govis, vēl atlikušas 20, ko pārdot.
Jaunlopi ir aptuveni sešus mēnešus veci bullīši un teles svarā no 250 līdz 300 kg. Kad tie ir sasnieguši šo svaru, zemnieka galvenais uzdevums ir pēc iespējas ātrāk pārdot tos gaļai, jo citādi dzīvā prece zaudēs savu kondīciju.
Līdz koronavīrusa epidēmijai Ivans centās lopus pārdot izsolē. Ir bijis dažāds teļu skaits – no 8 līdz 20, pagājušajā gadā – 36, bet šogad -- 32. Skaits šķiet gana iespaidīgs, taču zemnieks atzīst, ka tas ir „darbs darba dēļ”, citiem vārdiem sakot – darbs, kurš nes minimālu peļņu, kad, atskaitot visus svarīgākos izdevumus, atliek vien alga sev par savu paša darbu. „Agrāk dzīvsvara kilograms maksāja 3 latus 20 santīmus, bet tagad vidējā cena ir 2 eiro 30 centi. Tā ir milzīga starpība, bet darbs tas pats! Sanāk, ka savu produkciju atdodu gandrīz par velti. Kāda jēga tad strādāt?” bilst Ivans. Pašlaik zemnieks sūta produkciju uz Čehiju un Vāciju.
Līdzekļi ir un… nav
Bet, varbūt Ivans izliekas par nabagu, jo visu pārdoto teļu kopējo svaru sareizinot ar 2,30 eiro, sanāk gana liela summa. Taču saimniekam ir sava aritmētika: „Ir viegli skaitīt svešu naudu! Vienmēr šķiet, ka kādam citam tās ir vairāk nekā tev. Bet cik tagad viss maksā? Plēve uz spoles, kurā ietin siena ruļļus, maksā gandrīz 100 eiro! Kur tālāk! Nesamērīgās cenas dažādiem pakalpojumiem, palīgmateriāliem un aprīkojuma, jo īpaši importētā, apkopei, nav salīdzināmas ar maniem ienākumiem.” Piemēram, elektroniskā releja nomaiņa traktoram Ivanam izmaksāja 500 eiro un divas dienas ilgu dīkstāvi, turklāt laikā, kad darbs dzen darbu. Tā nu sanāk, ka saimnieks par to atdevis labi nobarotu bullīti.
Runājot par situāciju kopumā, pat Ivans, kurš pēc dabas ir optimists, to vērtē pesimistiski. Kamēr viņš saņem Eiropas Savienības (ES) subsīdijas savai bioloģiskajai saimniecībai, var „savilkt galus kopā”, taču bez ES naudas viņa „govju bizness” būs jālikvidē kā ekonomiski neizdevīgs un pat nerentabls.
Ivanam pieder aptuveni trīssimt hektāri zemes. Viņš skaidro – lai gan kopējā platība ir liela, lauksaimniecībā tiek izmantota vien trešdaļa zemes, pārējo teritoriju aizņem mežs un purvs. Sava ganāmpulka barošanai Ivana sēj auzas un citus graudaugus, kā arī augus zaļās masas iegūšanai. Tīrumu un ganāmpulka kopšanai ir visa nepieciešamā tehnika, tostarp četri traktori.
Nav noslēpums, ka daudzi meža īpašnieki pret to izturas patērnieciski, tikai izcērtot. Savukārt Ivans apietas ar mežu Ivans ļoti saudzīgi, domājot par perspektīvu. 2000. gadā viņš iestādīja priedītes 20 hektāru platībā: „Toreiz es saņēmu laikraksta „Latgales Laiks” bezmaksas abonementu un izpelnījos Latgales virsmežniecības vadības uzslavas, kas vērtēja manu darbu, kā arī uzvarēju vienā no nominācijām mūsu meža resursu saglabāšanā. Lai zāģētu kokus, daudz prāta nevajag, mežs ir arī jāatjauno. Citādi Latvija drīz pārvērtīsies stepē, tuksnesī.”
Tēva mājās
Mēs sēžam pie Ivana Artimoviča guļbaļķu mājas. Viensēta ir labi iekārtota, tajā ir viss dzīvei nepieciešamais, taču nav itin nekādu pārmērību: pagalmā visur zied puķes, teritoriju rotā gaumīgi dekori, visapkārt – tīrumi un pauguri, un māja -- vienkārša un nepretencioza. Un tieši tāpēc tas viss Ivanam ir tik ļoti mīļš sirdij un dvēselei.
Māja, kurai ir jau 100 gadi, ir mīļa Ivanam, jo šeit dzīvoja viņa vecāki, brāļi un māsas, bet tagad saimnieko viņš.
Ivans rūpējas par saviem bērniem un mazbērniem un nežēlo viņiem ne līdzekļus, ne savu laiku, it īpaši, kad radinieki atbrauc ciemos pie vectēva: "Vecākā meita Olga dzīvo un strādā Rīgā, viņai ir meita Luīze, savukārt jaunākajai meitai Annai ir divi dēli -- Adrians un Tomass. Adrians grib būt zemnieks, jau kopš mazotnes izrāda interesi pat dzīvniekiem un tehniku. Luīzei patīk dejot, un Tomass, iespējams, dienās būs labs hokejists.”
Ivans ir piedzīvojis lielas bēdas. Viņa sieva Terēze, ar kuru kopā nodzīvoti 32 gadi, pirms kāda laika devās mūžībā. Tagad Ivanam ir cita dzīvesbiedre -- Svetlana, ar izveidojušās labas harmoniskas attiecības, kas balstītas uz savstarpēju sapratni un cieņu vienam pret otru. Viss skaistums ap māju ir Svetlanas roku radīts.
Ivans Artimovičs bilst, ka dzīvē ievēro vienkāršu, bet daudziem nez kāpēc grūti ievērojamu principu: "Mums šajā dzīvē ir jāatstāj pēdas, nevis jāpiepēdo. Tā mani kopš bērnības mācīja tēvs”.
