Augšdaugavas (agrāk Daugavpils) novada Salienas pagasta Šlapaku ciemā dzīvo astoņdesmit septiņus gadus vecā Valentīna Jermašonoka, kuras darba mūžā un ģimenes dzīvē ir bijis gana daudz smagu brīžu, tāpēc viņa uzskata, ka, dzīvojot šajā pasaulē, neko labu nav pieredzējusi. Bet kā tas ir iespējams, jo tiek uzskatīts, ka cilvēks piedzimst nevis smagiem pārbaudījumiem, bet gan laimei?
Boņa viņas dzīvē
Uz savas saimnieces Valentīnas Jermašonokas mājas sliekšņa viesi ar skaļu riešanu sagaida labi kopts mīlīga izskata suns, kā vēlāk izrādījās – suņupuika Boņa, kuram šajās mājās ir īpaši atbildīga un godājama loma. Kādu laiku parējis, suns drīz vien nomainīja dusmas pret draudzību, tūlīt pat apgūlās pie manām kājām un iesnaudās. Tādējādi sarunu ar vecmāmiņu Valentīnu mēs sākām tieši ar Boņu.
Suns ir divus gadus vecs, vīramātei to atveda vedekla un, kā izrādījās, ne velti, jo Boņa aizstāj saimniecei komunikāciju ar cilvēkiem un padara gaišāku ikdienu. Valentīna saka: „Šodien daži cilvēki ir kļuvuši sliktāki par zvēriem. Lūk, kaimiņš nogalināja manu otro sunīti un viņam par to ne silts, ne auksts. Tāpēc Boņa man ir dārgāks par dažu labu cilvēkveidīgu būtni. Viņš ir gan uzticams sargs, gan sarunu biedrs, kurš visu saprot, tikai nemāk neko pateikt.”
Par to, šķiet, suņuks ir izpelnījies saimnieces cilvēcisku attieksmi: guļ gultā tīros palagos, ēd tikai labus un kvalitatīvus produktus – plikus kaulus nemaz negrauž, lok nevis vietējo pienu, bet gan ievesto, ko vecmāmuļa Valentīna pērk autoveikalā. Jāpiebilst, ka "piena jautājumā" suņa un saimnieces viedoklis sakrīt. Arī viņa nevar lietot svaigu, tikko slauktu vai ledusskapī atdzesētu pienu: "Kad redzu, kā tas tiek gatavots, es to nevaru iedzert. Savukārt piens pakās ir pavisam cita lieta.”
Dažreiz ciemos pie Boņa atnāk viņa draugs -- kaimiņu suns Diks. Šie divi suņuvīri atrod kopīgu valodu. Valentīna pavēstīja, ka Boņa ir arī divu kucēnu tēvs. Sirmgalve labprāt paņems pie sevis arī kaķīti, ko solījās atvest viņas vedekla.
Dzimusi Krievijā
Valentīna ir dzimusi Krievijā, ciemā „Krasnij Bor”. Izņemot viņu, ģimenē bija vēl trīs bērni: vecākā māsa Toņa un divi brāļi – Aleksandrs un Vasilijs. Tēvs Pāvels nomira vēl pirms Lielā Tēvijas kara sākuma, tāpēc rūpes par četriem bērniem gūlās uz mātes Sofijas trauslajiem pleciem.
Valentīna atceras, kā vācieši nokāva viņu govi: "Mamma tad sāka raudāt, ka mums nav ko ēst un kā mēs tagad dzīvosim tālāk. Vācieši apžēlojās un iedeva mums citu brūnaļu. Es viņu nosaucu par Vinogradku. Savukārt tad, kad tuvojās padomju karaspēks, mūs visus kopā ar lopiem sadzina preču vagonos un veda uz Vāciju. Taču Lietuvā mūs izsēdināja, sadzina mežā un izmitināja bunkuros, kuros mēs arī dzīvojām.”
"Mamma sāka raudāt, ka mums nav ko ēst un kā mēs tagad dzīvosim tālāk. Vācieši apžēlojās un iedeva mums citu brūnaļu. Es viņu nosaucu par Vinogradku. Savukārt tad, kad tuvojās padomju karaspēks, mūs visus kopā ar lopiem sadzina preču vagonos un veda uz Vāciju. Taču Lietuvā mūs izsēdināja, sadzina mežā un izmitināja bunkuros, kuros mēs arī dzīvojām” stāstaValentīna.
Pēc kara cilvēki, kuri bija evakuēti uz Lietuvu, priecīgi gatavojās atpakaļceļam uz dzimteni – „Krasnij Bor” ciemu. Valentīna Jermašonoka pastāstīja, ka vilcienā viņas māte satika savu draudzeni no „Krasnij Bor”, kura teica, ka viņu dzimtenē viss ir sagrauts un nodedzināts, tāpēc tur nav ko darīt. Tā nu mamma Sofija un viņas četri bērni nokļuva Latvijā, reģionā, kur tagad dzīvo vecmāmiņa Valentīna: „Sākumā mēs dzīvojām netālu no pašreizējiem Šlapakiem, ja atmiņa neviļ, -- Kirlinovā. Mamma uzreiz „sūtīja mūs ļaudīs”, tas ir, atdeva darbā pie saimniekiem, kuru labā mēs, bērni, strādājām no rīta līdz vakaram, viens – pie viena saimnieka, otrs -- pie cita. Tikai mans jaunākais brālis palika pie mammas. No septiņu gadu vecuma es ganīju govis, zāģēju malku un darīju visu, ko man lika. Kāda tur bērnība? Vienas vienīgas asaras ... Bet bija jādzīvo!”
Vedekla aicina pie sevis
Bērni auga, laiki mainījās, katram šīs ģimenes loceklim bija atšķirīgs liktenis. Tagad dzīva palikusi tikai Valentīna Jermašonoka. No vietām, kuras jau bija kļuvušas sirdij tuvas, kolhoza “Iskra”, vēlāk – paju sabiedrības „Saliena”, bet tagad -- Salienas pagasta, viņa tā nekur arī nav aizbraukusi un dzīvo šeit jau 60 gadus. Šeit aizritēja Valentīnas darba un ģimenes dzīve. Šeit viņa satika savu nākamo vīru Sergeju, Červonkas pienotavas darbinieku, ar kuru kopā nodzīvoja 34 gadus. Kopā viņi uzcēla māju, kurā vecmāmuļa Valentīna tagad vada mūža nogali. Laulībā ar vīru Sergeju piedzima dēls Valērijs. "Tagad ne viens, ne otrs vairs nav starp dzīvajiem. Mans dēls nomira pirms 11 gadiem, savukārt es esmu atraitne jau vairāk nekā 30 gadus. Citu bērnu man nav. Žēl ... Būtu, kas palīdz un atbalsta vecumdienās. Paldies manai vedeklai, ka neaizmirst. Man ir arī mazmeita Tatjana,” stāsta sirmgalve.
Valentīnas vedekla vairākkārt piedāvājusi vīramātei pārcelties uz dzīvi pilsētā, taču vecmāmuļa Vaļa katrreiz atteikusies, sakot – kamēr vien viņa spēj par sevi parūpēties, uz Daugavpili nebrauks. Sirmgalve pati kurina krāsni, nes ūdeni, pat tur telīti Višenku, lai rudenī to pārdotu, kopj dārzu, audzē arī kartupeļus, ar kuriem baro savu mājlopu.
Valentīnas vedekla vairākkārt piedāvājusi vīramātei pārcelties uz dzīvi pilsētā, taču vecmāmuļa Vaļa katrreiz atteikusies, sakot – kamēr vien viņa spēj par sevi parūpēties, uz Daugavpili nebrauks.
Sirmgalve pati kurina krāsni, nes ūdeni, pat tur telīti Višenku, lai rudenī to pārdotu, kopj dārzu, audzē arī kartupeļus, ar kuriem baro savu mājlopu.
Sirmgalvei patīk Šlapaku ciems, taču viņa uzskata, ka no tā nav nekāda labuma, ja viņai ir ierobežota komunikācija. Tiesa, daži iedzīvotāji tomēr apciemo vecmāmuļu Vaļu, interesējas par viņas veselību un piedāvā palīdzību. Atbrauc arī pagasta pārvaldes vadītāja Svetlana Kursīte un sociālā dienesta speciāliste Tatjana Babina. Valentīna Jermašonoka ir pateicīga par viņai izrādīto uzmanību: „Reiz viņas man atveda dažādus produktus, visādas citas lietas. Tad es teicu, ka man viss ir. Ka tik būtu nauda."
Nav nemaz tik slikti
Pensionāre labi atceras visus bijušos saimniecību vadītājus, kurās viņa strādāja par noliktavas vadītāju, kā arī citos lauksaimniecības objektos, bet pēcāk 17 gadus nostrādāja par cūkkopi. Tas tiek uzskatīts par ļoti smagu darbu, kas nav pa spēkam par dažam labam vīrietim. Tolaik Valentīna ar pārinieci kopa pustūkstoti cūku vietējā cūku fermā. Tās bija jābaro, jāuztur tīrība, lai nepieļautu dzīvnieku slimošanu utt., pilnībā veltot sevi darbam. Neskatoties uz to, Valentīna kopa arī savu piemājas saimniecību. Viņa turēja trīs govis, sīklopus, kopa dārzu, vārdu sakot, personīgajai dzīvei neatlika laika: „Pēc vīra Sergeja nāves es vairs neapprecējos. Mani aplidoja, pat piedāvāja precēties, taču es vienmēr atteicu. Citu vīrieti sev blakus nespēju iedomāties un nedzīvotu kopā ar citu. Tā arī vilku savu smago vezumu viena pati. Es atceros tikai darbu. Jo mans liktenis bija… nekāds. Taču pensijas iztikšanai mums kopā ar Boņu pietiek,” skumji saka Valentīna, lai gan var pamatoti lepoties ar saviem darba sasniegumiem, strādājot saimniecības un valsts labā.
Pēc aiziešanas pensijā par 40 gadus ilgo darba stāžu viņu apbalvoja ar medaļu "Darba veterāns", Valentīna vairāk nekā 20 reizes saņēmusi goda rakstus, pateicības, viņu minēja kā piemēru citiem darbiniekiem. Valentīnu Jermašonoku cienīja, un tolaik tas nozīmēja daudz.
Pēc aiziešanas pensijā par 40 gadus ilgo darba stāžu viņu apbalvoja ar medaļu "Darba veterāns", Valentīna vairāk nekā 20 reizes saņēmusi goda rakstus, pateicības, viņu minēja kā piemēru citiem darbiniekiem.
Kas rezultātā?
Pensionārei nav televizora, tikai radio. Mājas saimniece televizora neesamību skaidro ar to, ka tas bojā redzi, turklāt nav nevienas televīzijas programmas, kas varētu viņu interesēt. Toties laikrakstu "Latgales Laiks", ko Valentīna abonē jau kopš tā iznākšanas sākuma, viņa lasa no pirmās līdz pēdējai rindai. V. Jermašonoka dod priekšroku publikācijām par labiem, interesantiem cilvēkiem, kuri ir pelnījuši, lai par viņiem raksta presē, par savu pagastu, kā arī par dabu un dzīvniekiem. Valentīna uzsvēra, ka abonē laikrakstu uzreiz visam gadam, jo nevēlas palikt bez sava iecienītā un ierastā informācijas avota un drukātā „sarunas biedra”.
Atvados no viesmīlīgās un sabiedriskās vecās mājas saimnieces. Un, atskatoties uz vientuļo kalsno stāvu ar spieķīti rokā pie mājas un jauko un uzticīgo Boņu, kļuva skumji -- cilvēks nodzīvojis ilgu mūžu, visu dzīvi godīgi strādājis un -- kas rezultātā? Pēc Valentīnas Jermašonokas domām, kopumā nav ne prieka, ne laimes, izņemot dažas pozitīvas īsas dzīves epizodes, un būtībā palikušas tikai atmiņas par nebeidzamu vienmuļu ikdienu.
