Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 19. septembris
Svētdiena
Muntis, Verners
+6.9 °C
apmācies

Ugunsdzēsēju depo

(Nākamais stāsts: Manteifeļa alus)

Agrākos laikos viss, kas saistījās ar ugunsdrošību, ugunsdzēšanu, palīdzību ugunsgrēkos cietušajiem, bija ļoti cienījami un nopietni. Romāna „Mērnieku laiki" līdzautors Reinis Kaudzīte ne tikai mācīja bērniem ticības mācību un ģeogrāfiju, bet viņa „ierosmē tika noorganizēta „Vecpiebalgas savstarpīgā ēku apdrošināšanas biedrība pret uguni", kas darbojās pēc R. Kaudzītes izstrādātajiem statūtiem. Pēc tiem apdrošināšanas biedrības organizējās visā Latvijā un Igaunijā"1.

Gan cara laikos, gan starpkaru periodā ugunsdzēsēju orķestri izdaiļoja dažādus pasākumus, spēlēja glaunākās zaļumballes. Smukos mundieros saģērbušies braši ugunsdzēsēji maršēja pasākumos, izpelnoties apkārtējo mīlestību un apbrīnu – saģērbti kā karavīri, tikai nevienu nenogalina, bet glābj! Bieži vien riskējot ar savu veselību un pat dzīvību!

„Kad saulainā rītā ugunsdzēsēju ierinda, melnos mundieros ar sarkanu apmali, vara pogām spīdot, žilbinoši mirdzošām ķiverēm galvās nostājās ierindā nelielajā laukumā depo priekšā, visi steidzās papriecāties par lielisko skatu”2, atceras Antons Varslavāns Ulmaņlaikus.

Ugunsdzēsēji jau tad cīnījās ne tikai ar ugunsnelaimēm, bet arī palīdzēja cilvēkiem, kuri nokļuva dažādās ķezās un nelaimēs.

1936. gada rudenī viens Sakstagala pagasta jaunsaimnieks brauca mājās no Rēzeknes tirgus. „Dzārumā jys nūsamaldejis nu ceļa un pi Rēzeknes vacajim kopim tymsā ar vysu pajyugu nūsagōzis nu stōvō krosta Rēzeknes upē. Laimeigā kōrtā roti ar zyrgu un vysu braucēju nanūklivuši dzelmē, bet palykuši tyvu nu tōs pi krostmolas. Par nūtykumu dabōjuši zynōt garumgōjēji un ziņōjuši policijai. Izsaukti ari uguņsdzēsēji, kas nu upes izvylkuši zyrgu, rotus un pašu braucēju, kas bejis nasamaņā."3

Ugunsdzēsēju depo atradās vietā, kur apkārt tie ugunsgrēki visbiežāk arī bija. Brīnums, ka tas Ugunsdzēsēju depo pats nenodega kādā no daudzajiem ugunsgrēkiem!

1921. gada „25 augustâ Janopoles un Karaweiru ilu styurî nudaga desmit kuka moju. Kaidas mojas pogolmâ sadaga zemnika ibrauceja zyrgs ar wysim rotim. Guns draudeja porsamest pori ilom un nudadzynot wysu tai saucamu „Ameriku”. Bet pašaizlidzigim gunsdzesejim laimejos gunei ceļu portraukt”4.

Ir 20. gs. padsmito-trīsdesmito gadu fotogrāfijas, kurās Rēzeknes katoļu baznīcu var redzēt no tāluma. Rakursu ziņā šīs fotogrāfijas var iedalīt trīs grupās: 1) priekšplānā redzama Rēzeknes upe, fotografēts kaut kur aiz Leščinska dzirnavām, 2) no pilskalna, parasti caur arku un 3) no Maslenikova kalna.

Trešās grupas fotogrāfijās pirms katoļu baznīcas (tolaik Rēzeknē vienīgās) redzams augsts, skaists tornis. Šķiet, ka tā ir vēl kaut kāda baznīca... Nē, tas bija ugunsdzēsēju tornis, izsenis saukts par kalanču, paredzēts novērošanai un apziņošanai. Zem un apkārt kalančai bija ugunsdzēsēju kantoris.

20. gs. 30. gados tūristiem, kuri atbrauca uz Rēzekni, rekomendēja apskatīt šo objektu. „Ugunsdzēsēju depo ēka Ugunsdzēsēju ielā celta 1875. g. pēc lielā pilsētas ugunsgrēka, kas izcēlās 1874. gadā tag. 15. maija ielā. Stāvajā tornī ierīkots vismodernākais elektriskais trauksmes signālaparāts. Depo telpās novietoti 2 ugunsdzēsēju automobiļi ar modernām motoršļircēm"5.

Vienas mašīnas šoferis bija mans vectētiņš Nikodems Lukaševičs (1899—1979). Fotogrāfiju, kurā viņš pozē pie automašīnas, var aplūkot Latgales Kultūrvēstures muzeja ekspozīcijā6.

Šo pašu fotogrāfiju es vēlāk ieraudzīju mēnešraksta „Ugunsdzēsējs" 1933. gada septembra numurā. Tā pati fotogrāfija, ko dzeds rādīja man bērnībā – viņš formas tērpā pie automašīnas, tikai te automašīna redzama visā pilnībā!

Rakstā pie fotogrāfijas minēts, ka tas ir pusotrtonnīgais „Chevrolet" (1931. gada modelis), kurš pēc „biedrības instruktora A. Fitingofa zīmējumiem un vadības tika pārveidots ugunsdzēsēju vajadzībām”7. Tas bija jau otrs ugunsdzēsēju auto Rēzeknē8, tā iegāde un pārveide izmaksāja 2 500 latu. Ar auto varēja izbraukt 20 ugunsdzēsēji, virs sēdekļiem bija ierīce trepju un dzēšamo rīku novietošanai, bet apakšā bija tvertne ūdenim un šļaukas.

Rēzeknieši agrākos laikos, ja bija lieli ugunsgrēki, brauca palīdzēt tos dzēst i uz Ludzu, i Viļāniem, i Kārsavu. 1942. gada bargajā ziemā brauca uz Aglonu. „No Rēzeknes Aglonā ieradās 15 ugunsdzēsēji un, neskatoties uz ugunsgrēka plašumu, tie stājās pie uguns liesmu apslāpēšanas. Komanda strādāja visu nakti un 23. janvārī plkst. 13 ugunsgrēks bija likvidēts. Bojā gāja apmēram puse no lepnās skolas ēkas. Par lielām pūlēm Rēzeknes ugunsdzēsēji saņēma Aglonas ģimnazijas direktora A. Broka pateicību.”9

20. gs. 70. gados, kad taksometri bija dzeltenas volgas, dažreiz braucām ar tām no pilsētas uz mājām. Ja bija ieslēgts skaitītājs, bija jāmaksā bez pāris kapeikām rublis. Vienu reizi, kad uz priekšējā sēdekļa sēdēja mans vectētiņš, bet es aizmugurē, mani izbrīnīja, ka viņš ar taksometra šoferi runāja valodā, kuru es nebiju dzirdējis. Mājās pajautāju, un viņš teica, ka tei ir žydu volūda10. Ka viņš to ir samācījies, būdams pažarnieks.

Apmēram reizi gadā Lielajos Garančos pajūgā iebrauca zagadkantoras onkulis, kurš uzpirka vecas lupatas, metāllūžņus un citus krāmus. Vectētiņš vienmēr atrada, ko viņam iedot, sarunājās viņi savā starpā idišā, jo bija pazīstami jau kopš pirmskara laikiem.

Mans vectētiņš prata runāt latgaliski, latviski, poliski, krieviski un idišā.

Katru darbdienas vakaru mans tētis sēdēja pie galda, laboja burtnīcas un veidoja mācību stundu konspektus. Viņam bija resna pildspalva, kurā bija zilas, sarkanas un zaļas iekšiņas – varēja pabīdīt augšā plastmasas strēmelīti un izlīda vajadzīgā! Starp zīmuļu asinātāju raķetes formā, aritmometru un dzēšpapīriem mētājās arī skaista nozīmīte – laikam no tiem laikiem, kad viņš strādāja vēl Kalnāju astoņgadīgajā skolā11.

„1963. gada 20. nov. LPSR Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības padomes sēdē pieņēma lēmumu par brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības darbību skolēnu un jauniešu vidū, ierosināja nodibināt JBUK – jauno brīvprātīgo ugunsdzēsēju kopas.”12

Man no visām dabas stihijām visvairāk patīk vējš. Svaigs, dzestrs gaiss. Tad zeme. Kā pamatne, jo nemīlu augstumu. Ar ūdeni man ir ļoti īpatnējas attiecības – es nemāku peldēt, bet man ļoti patīk lietus, avoti un akas. Arī migla, kas ir visīstākais ūdens un gaisa kopbērns. Pašā pēdējā vietā man ir uguns.

Patīk, kā lielākai daļai cilvēku, skatīties, kā deg svece, sprakšķ zari ugunskurā. Kā deg malka krāsniņā. Patīk tā vieglā, sājā dūmu smarža.

Bet esmu redzējis arī uguns iznīcinošo spēku. Vienu vakaru nodega Lembika māja Ratiniekos. Kaut arī attālums bija vismaz kilometrs un priekšā kalns, liesmas krēslainajās debesīs šķita apokaliptiskas, bet līdz pat mūsu mājām lidoja dzirksteles un varēja just siltumu. Pēc Otrā pasaules kara traģiskā ugunsnelaimē gāja bojā mani vecvecvecāki13 Pāpās14. Mani kaut kā baida atklāta liesma. Ir riska, sasprindzinājuma, pat baiļu sajūta. Labi, ka ir elektriskās tējkannas, elektriskās spuldzes, bet pie griestiem dūmu detektori!

1 Reinis Kaudzīte – latviešu rakstnieks un skolotājs // „Ezerzeme", 08.05.2020.
2 Varslavāns A. Cīņā pret „sarkano gaili" // „Znamja Truda", 21.06.1975.
3 Nalaimes gadejumi dzārumā // „Katōļu Dzeive", 1937., Nr. 1.
4 Kas doros Latgolâ // „Latgalits", 01.09.1921.
5 Svikšs F., Grosbergs G. Rēzekne tūristu apskatā // Rēzekne – Latgales sirds. Ceļvedis. Otrais izdevums. – Rēzekne: LKC, 1995., 47. lpp.
6 Ja apskata šī eksponāta pavaddatus, var izlasīt, ka Atmodas gados šo fotogrāfiju (un vēl vienu, kur mans vectētiņš Pāpās ar bērniem ved sienu) muzejam nodevis Antons Kūkojs ka dāvinājumu no mana tēva.
7 Rēzeknietis. Kā Rēzeknes ugunsdzēsēji iegādāja otro ugunsdzēsēju automobili // „Ugunsdzēsējs”, 1933., Nr. 9.
8 1933. gada 4. jūnijā tika nodots Rēzeknes ugunsdzēsēju rīcībā.
9 Rēzeknieši likvidē ugunsgrēku Aglonas ģimnazijā // „Rēzeknes Ziņas", 28.01.1942.
10 Vārdu ebrejs viņš nelietoja, vārdam žyds viņa runā nebija nievājošas, pazeminošas un tml. nozīmes.
11 Tā atradās netālu no Čornajas.
12 Kāpēc nodega kolchoznieku klubs? // „Laiks", 27.11.1965.
13 Vecmāmiņu un vectētiņu saucām par babu un dzedu, bet vecvecākus, kurus mēs bijām redzējuši tikai fotogrāfijās, sauca par dzeduni un babuni.
14 Domāju, ka tas bija viens no psiholoģiski emocionāliem apstākļiem, kādēļ dzīvesvieta Pāpās bija samainīta uz Lielajiem Garančiem.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.