Ilūkste par nozīmīgu jezuītisma centru kļuva XVI gadsimtā, kad vietējā muižnieku Zībergu dzimta deva patvērumu no Rīgas izraidītajiem jezuītiem, kas veica rekatolizāciju abpus Daugavai. Viņi Ilūkstē uzcēla klostera ēku un laikā no 1754. līdz 1769. gadam -- arī baznīcu. Tā bija Baltijas guberņās krāšņākā un lielākā baznīca, kas pārspēja pat 1800. gadā celto Aglonas Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu dievnamu. Diemžēl Pirmajā pasaules karā baznīca tika sabombardēta. Laika zobs skāris arī bijušo klostera ēku. Neskatoties uz pašreizējo situāciju, vietējā entuziaste, vēsturniece un viena no Ilūkstes Jezuītu baznīcas fragmentu un klostera ēkas sakārtošanas idejas autorēm Aija Piļka uzskata, ka nākotnē šis objekts varētu kļūt par Augšdaugavas novada lepnumu un labprāt piekrita intervijai ar “Latgales Laiku”.
-- Ilūkstes Jezuītu Romas katoļu baznīcas un klostera komplekss ir bijis viens no lielākajiem sakrālajiem centriem tagadējo Baltijas valstu reģionā. Baznīca un klosteris ieguva īpašu Jezuītu ordeņa rezidences statusu. Tas bija jezuītu garīgās un sociālās attīstības centrs. Šeit savulaik izveidojās jezuītu kolēģija, kas bija pazīstama līdz pat Svētajam Krēslam Romā. Šāda centra izveide bija iespējama lielā mērā pateicoties tam, ka 16. gadsimta vidū šeit ienāca un iesakņojās muižnieku Zībergu dzimta, kas atstāja nopietnu ietekmi arī uz vietējo ekonomisko un saimniecisko attīstību.
BAZNĪCU SABOMBARDĒ UN NEATJAUNO
-- Baznīca un klosteris nopietni cieta karos dažādos laika posmos, baznīca tika izpostīta Ziemeļu kara laikā. Pēc tam nopostītās ēkas tika atjaunotas un paplašinātas, izveidojot arī tuneli, kas savienoja baznīcu ar klosteri, un 18. gadsimta sešdesmito gadu sākumā baznīcā atsākās dievkalpojumi. Pirmajā pasaules karā Ilūkste tika gandrīz noslaucīta no zemes virsas. Krievijas impērijas armija sabombardēja baznīcu, jo Vācijas impērijas armijas karavīri, kas bija ieņēmuši Ilūksti, tās torņos bija ierīkojuši stratēģiski izdevīgus izlūkošanas punktus. Visu kara laiku, kamēr vācieši uzturējās Ilūkstē, pussagruvušo baznīcu, tās pagrabus, kā arī stipri cietušo klostera ēku viņi izmantoja kā slēpņus un dzīvojamās telpas. 1919. gadā klosterī, kas kara rezultātā bija cietis vismazāk, tika ierīkota kapela. Starpkaru posmā no 1918. līdz 1939. gadam baznīcas atjaunošanai tika saziedoti ap 100 000 latu, kas tolaik bija milzīga nauda, taču, sākoties Otrajam pasaules karam, Ilūkstes katoļu draudzei īstenot ieceri tā arī neizdevās. Pēc Otrā pasaules kara, Padomju varas gados, toreizējā vietvara nebija ieinteresēta baznīcas atjaunošanā. 1956. gada janvārī toreizējā Ilūkstes izpildkomiteja izdeva rīkojumu par pussabrukušās baznīcas pilnīgu iznīcināšanu, to uzspridzinot. Tika realizēts īpašs evakuācijas plāns, cilvēkiem, kuri dzīvoja baznīcas tuvumā, bija jāatstāj mājoklis, tika slēgti tuvējie veikali, kafejnīcas un valsts iestādes. Būvgruži tika izmantoti ceļu būvei, vietējie iedzīvotāji steidza vēl palikušo materiālu savākt un izmantot savu privātmāju celtniecībai. Klostera ēkā, kas bija mazāk cietusi, Padomju laikā tika izbūvēti komunālie dzīvokļi. Pēdējie iemītnieki tos ir atstājuši pavisam nesen. Klostera telpās vēl 20. gadsimta astoņdesmitajos gados un 90. gadu sākumā bija ierīkotas mūzikas skolas, mākslas skolas, milicijas telpas, tikuši pat laboti televizori.
RAKA KATRS, KAM NEBIJA SLINKUMS
-- Pirmā pasaules kara laikā saspridzinātajā baznīcā un tās pagrabos, kā arī klosterī, kā jau tika minēts iepriekš, uzturējās vācu karavīri. Pagrabos viņi atrada simtiem vērtīgu, senu grāmatu no jezuītu laikiem, daudzas, Pirmajam pasaules karam beidzoties, tika aizvestas uz Vāciju. Mūsdienās Vācijā ir cilvēki, kuri seno mantojumu, kuru lapās redzams Ilūkstes zīmogs, labprāt atdāvina – atdod grāmatas Ilūkstei. Tās būs īpašas nākotnes muzeja ekspozīcijās, ko ļoti vēlētos redzēt Ilūkstē, atjaunotajā klostera ēkā.
No pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidus līdz pat mūsdienām baznīcas pamatus un pagrabus, kas vēl bija saglabājušies, regulāri “apmeklēja interesenti”, kuriem ir bijuši dažādi mērķi, galvenokārt -- “mantas meklēšana”. Visu ilūkstiešu acu priekšā tika zagts, demolēts, lauzts, plēsts. To veica teju katrs, kam bija “drosme” un nemāca slinkums. Pagrabos savulaik, arī spridzināšanas laikā 1956. gadā un vēlāk, bija daudz grāmatu, sadzīves priekšmetu, sīku būvkonstrukciju, arī liels daudzums cilvēku mirstīgo atlieku --, tas viss tika ar buldozeriem stumts, mests mašīnās un vests jaunu ceļu būvēšanai, pa kuriem mēs braucam arī šodien. Baznīcas pagrabos joprojām atrodas cilvēku mirstīgās atliekas (gan kriptās, gan pagrabtelpās). Pēdējie brutālie rakšanas darbi (ne jau ar zinātnisku pieeju, kā būtu jāveic arheoloģiskie izrakumi, piesaistot kompetentus speciālistus) baznīcas pamatos tika veikti pirms diviem gadiem. Rakts tika baznīcas altāra zonā, kur, kā zināms, kādreiz tika apglabāti īpaši cilvēki.
Racējs bija “aizrāvies” tiktāl, ka tika “apgūtas” arī kriptas, kurās dusēja tie, kuriem šīs vietas reiz tika atvēlētas. Pateicoties ilūkstiešu iniciatīvai, rakšanas darbi tika apstādināti. Sadarbojoties ar Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldi, ir sperti lieli soļi šī sakrālā objekta saglabāšanai, aizsardzībai un atjaunošanai.
KLOSTERA KOMPLEKSS -- PRIORITĀRI ATTĪSTĀMA TERITORIJA
-- Stāvoklī, kādā šī objekta komplekss patlaban atrodas, lielā mērā ir vainojama cilvēku bezatbildība, necieņa pret vēsturi, kultūrvēsturisko mantojumu. Mani priecē, ka beidzot “ledus ir sakustējies” un ir cerība, ka unikālā vēsturiska pērle Ilūkstes pilsētas centrā atgūs savu mirdzumu.
Ilūkstes pilsētas administrācija veiksmīgi sadarbojas ar Augšdaugavas novada pašvaldību. Jezuītu baznīcas ēkas pamati un atjaunotā klostera ēka varētu kļūt par īpašu vietu Ilūkstē un reģionā kopumā. Uz Ilūksti varētu braukt cilvēki no visas pasaules. Tā būtu īpaša sakrāla vieta. Klosterī varētu tikt izveidots muzejs ar dažādām ekspozīcijām, izstāžu zāles, bibliotēka, atjaunotas celles, izbūvēta viesnīca, restorāniņš, piesaistot privāto sektoru. Īstenojot lielo projektu, pavērtos jaunas darba iespējas.
Būtu labi, ja baznīcas vieta tiktu sakārtota un labiekārtota gan ar gaismas instalācijām, gan zaļo zonu. Šajā vietā varētu izveidot īpašu brīvdabas kapelu, sakārtot apkārtējo vidi, izveidot piemiņas vietu jezuītiem.
Ilūkstes klostera komplekss ar Jezuītu baznīcas fragmentiem kā prioritāri attīstāma teritorija ir iezīmēts arī Daugavpils valstspilsētas un Augšdaugavas novada ilgtspējīgas attīstības stratēģijā. Pirms kāda brīža ar minētā objekta reģenerāciju saistītais jautājums tika skatīts Augšdaugavas novada Attīstības komitejas sēdē.
Ēku plānots izmantot tūrisma nozares attīstībai. Projekts paredz veikt ne tikai klostera ēkas restaurāciju, bet arī apkārtējās teritorijas labiekārtošanu, kā arī baznīcas ēkas pamatu konservāciju un izpēti, kas līdz šim nav veikta. Baznīcas pamatu fragmenti ir vienīgā liecība, kas saglabājusies pēc baznīcas sagraušanas.
Savukārt Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde atbalstījusi Ilūkstes klostera kompleksa ar Jezuītu baznīcas fragmentiem virzīšanu iekļaušanai Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.
Vēsturniece Aija Piļka jau gadu strādā arī pie vēstures grāmatas "Ilūkste -- Augškurzemes metropole", kas tiks atvērta novembra svētku nedēļā Ilūkstes Kultūras un mākslas centrā. Grāmatas lappuses atklās jaunus faktus par jezuītu dzīvi un darbu, kā arī par baznīcu un klosteri.
Autora foto
Par publikācijas “Ilūkstes Jezuītu baznīcas fragmenti un klostera ēka var kļūt par novada lepnumu!” saturu atbild “Latgales Laiks”
