Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasta ciema „Tartaks” viensētas „Lazovka” saimnieks, 65 gadus vecais Nikolajs Slabkovskis nekad nav bijis precējies un netaisās to darīt. Bet kā gan ir noticis, ka visos aspektos pozitīvs cilvēks, kā mēdz teikt, iekārojams līgavainis, nav atradis savu otro pusīti? Turklāt Nikolajs, kuru neapgrūtina laulības saites un rūpes, kas saistītas ar precēta vīrieša statusu, uzskata sevi par pašpietiekamu un laimīgu cilvēku.
Vecāku piemērs
Nikolaja māja atrodas mežmalā. Nikni rej suns Žuks, šķiet, ka tas tūlīt norausies no ķēdes. Saimnieks skalda malku, jo ziema vairs nav aiz kalniem. No mājokļa sliekšņa var redzēt Tartaka pareizticīgo baznīcu, kas, pēc iesīkstējušā vecpuiša teiktā, ļauj viņam garīgi sazināties ar Visvareno, neejot uz dievnamu: „Savulaik kopā ar vecākiem gāju uz baznīcu un lūdzos, bet, diemžēl, gadu gaitā esmu aizmirsis baznīcas noteikumus, rituālus un lūgšanas.”
Nikolajs uzauga lauku mājsaimnieces Jekaterinas un toreizējās Vecsalienas ciema padomes Ždanova kolhoza noliktavu pārziņa Mihaila ģimenē, kur, izņemot Nikolaju, bija arī vecākais brālis Vladimirs un jaunākais brālis Ivans. Vecāki mīlestībā un saticībā nodzīvoja vairāk nekā pusgadsimtu, kas varētu kalpot par labu piemēru viņu bērniem. Brālis Vladimirs, kurš piedzima 1950. gadā, jau ir viņsaulē -- viņš nomira no slimības. Savukārt brālim Ivanam ir ģimene, adoptēta meita un dēls. „Jaunākais” dažreiz pazobojas par vientuļo Nikolaju, ka vajadzētu viņu apprecināt, lai arī Nikolajs izbauda visus ģimenes dzīves jaukumus un iejūtas tēva lomā. Taču Nikolajs vien atjokojas.
Vainīgs kautrīgums
Cik vien ilgi pazīstu Nikolaju (jau kopš Salienas vidusskolas laikiem), viņš vienmēr ir smaidīgs, labestīgs un pieklājīgs, par šādiem cilvēkiem mēdz teikt – nenodarīs pāri pat mušai. Bet, pēc Nikolaja domām, tieši tas viņam traucēja nodibināt ģimeni. „Meitenes man „nekārās kaklā”, pakaļ „neskrēja” un precēt neprasīja. Tomēr tas nekādā ziņā netraucēja man viņas mīlēt ar klusu mīlestību un izrādīt savas simpātijas bez ārējām izpausmēm,” atzīstas Nikolajs.
Skolas ballītēs Nikolajs bija pārāk kautrīgs, lūgt meitenes uz deju, kā to darīja citi jaunekļi, nesteidzās, tomēr dažreiz uzlūdza: “Viņas man neizrādīja simpātijas -- acīmredzot, es nebija viņu gaumē. Nespēju sagaidīt, kad beigsies brīvlaiks, lai redzētu tās, kuras man patika. Taču meitenes to pat nenojauta. Tiesa, viena meitene man tomēr uzdāvināja pašrocīgi parakstītu fotogrāfiju. To es glabāju vēl šobaltdien.” Tagad Nikolajs savu pārlieku atturīgo uzvedību skaidro ar kautrīgumu un nespēju atraisīties. Taču jauneklis nekādi nespēja to mainīt.
Pēc skolas absolvēšanas 1974. gadā viņš pabeidza grāmatvedības kursus Daugavpilī, praksē strādāja Ždanova kolhozā. Pēcāk kļuva par šoferu ceļazīmju uzskaitvedi: „Tas nebija darbs visam mūžam. Man bija jāiegūst izglītība, tāpēc 1979. gadā iestājos Malnavas sovhoztehnikuma neklātienes nodaļā, kas atradās Ludzas rajonā. Tur es divus gadus apguvu grāmatveža specialitāti.” Nikolajs uzskata, ka viņa darbs nebūt nebija radošs -- parasta „papīru un skaitļu būšana”, par ko viņš pa jokam dēvē sevi par "kancelejas žurku”. Tomēr Nikolajs šajā jomā strādāja gandrīz 45 gadus, iedzīvojās profesionālās kaitēs, kuras tagad ārstē.
Tomēr, neskatoties uz to visu, Nikolajs savu profesiju uzskata par vienu no cienījamākajām un vajadzīgākajām.
Varēja būt citādi
Gandrīz pusgadsimtu ilgajā darba stāžā Nikolajam ir gan padomju laiki, gan pašreizējais periods, kopš Latvija ieguvusi neatkarību. “Ja agrāk es, vadoties pēc ceļazīmēm, rēķināju darba algu kolhozniekiem, un tas man sagādāja prieku, lai gan es pats automašīnas stūri negrozīju un traktora svirām nepieskāros, tad vēlāk, pildot savus darba pienākumus, man bija jāaprēķina maksa par komunālajiem pakalpojumiem pagasta iedzīvotājiem, un dažreiz tā bija gana augsta. Šķiet, kas tur tik īpašs? Bet tad iedomājos, kā cilvēki nomaksās rēķinus, ja viņu maciņš ir pavisam plāns? Šādās reizēs man kļuva smagi ap sirdi,” stāsta Nikolajs.
Strādājot kolhoza valdē, notika atgadījums, kas mainīja visu viņa dzīvi un, iespējams, kļuva par pašreizējās vientulības cēloni. Reiz saimniecībā no Baltkrievijas praksē ieradās divas meitenes -- veterinārārstes. Vienai no viņām, deviņpadsmitgadīgā blondīne Ludmila, ļoti iepatikās jaunajam grāmatvedim. Viņi sarunāja satikties nedēļas nogalē, bet Nikolajs neatnāca uz randiņu: „Atkal pie vainas bija mana kautrība un biklums. Praktikantes bija pie mums vairākus mēnešus, taču šajā laikā es vairs neizrādīju nekādu iniciatīvu, ko vēlāk ļoti nožēloju. Un, kad Ludmila aizbrauca uz mājām, šķita, ka esmu zaudējis pamatu zem kājām, un kaut kas manī salūza uz visiem laikiem. Man nekad dzīvē vairs nav bijušas tik spēcīgas jūtas pret kādu citu sievieti.”
Tobrīd Nikolajs nolēma, ka iepazīšanās ar meitenēm un attiecību turpināšana ir jāizbeidz uz visiem laikiem. Pēc vecāku nāves (tēvs nomira 1996. gadā, bet māte -- 2008. gadā) Nikolajs palika pilnīgi viens. Tagad jau arī viņš ir pensijā: „Esmu sapratis, ka mans laiks ir neatgriezeniski pagājis, jo visam ir savs laiks. Teorētiski, iedomājaties vien, ka tagad es dzīvoju kopā ar kādu sievieti, man tā nav tik daudz laime un prieks, cik problēma. Saimniecībā es visu varu izdarīt pats, arī parūpēties par sevi. Es dzīvoju pasaulē, kur mani neviens netraucē. Esmu pats sev saimnieks. Kas gan var būt vēl labāks?”
Novērtē brīvību
Nikolajs pastāstīja, ka viņam ir divi nopietni hobiji -- grāmatu lasīšana un filmu skatīšanās. Viņš savulaik pat bija Grāmatu mīļotāju biedrības biedrs, kas savulaik deva iespēju iegādāties deficītus izdevumus.
Dažkārt, aizbraucis uz Daugavpili, lai iesniegtu grāmatvedības atskaites, vēlāk viņš paspēja noskatīties 5--6 filmas. Reiz, tā sauktajos „Andropova laikos”, atbildīgās personas, veicot pārbaudi, Nikolaju darba laikā atrada kinoteātrī un paziņoja to kolhoza vadībai. Taču saimniecības vadība izteica vien brīdinājumu.
Nikolajs nav nedz makšķernieks, nedz mednieks, toties viņam ir liela bibliotēka, kurā galvenokārt ir detektīvromāni un klasika. Savukārt milzīgo filmotēku (gandrīz 250 kasetes) Nikolajs uzdāvināja man. Viņš joprojām ar baudu lasa grāmatas, tikai redze jau ir pasliktinājusies, tāpēc Nikolajs izmanto lasīšanai īpašu elektronisku ierīci, kas palielina burtus.
Un, ja negaidīti atnāk mīlestība, vai mūsu iesīkstējušais vecpuisis pieļauj citu notikumu gaitu, nevis tikai dzīvot vienam pašam lielā mājā pie meža bez sievietes rūpēm, siltuma un maiguma? Taču Nikolajs atbild, ka, raugoties no malas uz citu cilvēku laulību, šķiršanos, bērnu „dalīšanu” un citām kaislībām un negatīvajām emocijām, kas pavada šos nepatīkamos procesus, tad -- nē, viņš negrasās speciāli meklēt dzīvesbiedri. Nikolajs teic, ka viņš jūtas labi un ērti vienatnē. Viņš šo savu brīvību vērtē ļoti augstu un mainīt pret laulības saitēm jeb, viņaprāt, -- važām, nevēlas. Un vientuļnieka teiktais skan ļoti pārliecinoši.
Komentāri