Tekstilmāksliniece, izstāžu un ekspozīciju kuratore Līvānu stikla un amatniecības centrā, Kristīne Lipkova dzimusi Daugavpilī, skolojusies Daugavpils 1. vidusskolā, pēcāk -- Saules skolā un Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē Rēzeknē, kur pabeigusi tekstilmākslas nodaļu, iegūstot bakalaura grādu. Pēc studijām sākusi privāto biznesu, pēc tam pārcēlusies uz dzīvi Anglijā, bet pavisam nesen atgriezusies mājās un labprāt piekrita intervijai ar “Latgales Laiku”.
AKADĒMIJAS DIPLOMS UN SAPNIS PAR MĀKSLAS BĀRU
-- Pēc diplomdarba aizstāvēšanas man radās ideja par mākslas bāra atvēršanu, kas varētu apvienot radošus cilvēkus. Tā kā vēl mācoties akadēmijā paralēli biju ieguvusi arī bārmenes pieredzi, bet vīrs strādāja bankā un vienlaikus studēja ekonomiku un jurisprudenci, kopā nolēmām atvērt Daugavpilī mākslas bāru “Gliemezis”, kas atradās vietā, kur patlaban atrodas klubs “Artilērijas pagrabi”.
Vēlme atgriezties Daugavpilī zināmā mērā bija saistīta arī ar veselības problēmām – pēc avārijas vairākus gadus nācās ārstēt labo roku. Vajadzēja no jauna mācīties gan rakstīt, gan darīt daudz ko citu, toties tagad es varu novērtēt, cik labi ir mizot kartupeļus ar divām rokām.
Dzīvē ir jāpamēģina tas, ko tu gribi, lai vēlāk nebūtu jānožēlo, kas neesi izdarījis to vai šo. Kā ikviens uzņēmējs, uzsitām savus punus, bet mums viss veiksmīgi izdevās. Rīkojām dažādas mākslas izstādes, iepazināmies ar daudzām interesantām personībām. Pirmajos gados viss gāja labi, bija milzīgs apmeklētāju skaits un mēs bijām gana apmierināti.
Taču nāca 2009. krīzes gads, strauji saruka apmeklētāju skaits, valstī tika paaugstināts pievienotās vērtības nodoklis, tikām iedzīti parādu jūgā un galarezultātā bijām spiesti uzņēmu slēgt un palikām ar parādsaistībām. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī daudzus citus darīt gribošus un varošus mazos uzņēmējus. Vairākus no viņiem -- gan nelielu frizētavu, gan veikalu un kafejnīcu īpašniekus vēlāk satikām Anglijā.
BANKROTS UN MILZĪGAS PARĀDSAISTĪBAS
-- Uzskatu, ka šāds iznākums bija ne tik daudz mūsu nelielās uzņēmējdarbības pieredzes dēļ, bet gan nepārdomātās valsts nodokļu politikas dēļ. Tāpat neticu, ka ekonomisti neparedzēja “burbuļa” plīšanu 2009. gadā. To jutām pat mēs. Neskatoties uz to, valstī tika paaugstināti nodokļi, kas situāciju pasliktināja vēl vairāk. Rezultātā mēs un daudzi citi mazie uzņēmumi tika “nospiesti uz ceļiem” .
Tādējādi par savu ekonomisko kļūdu esam samaksājuši gan graudā, gan arī visādi citādi. Valstiski gan laikam neviens nav saukts pie atbildības par nepārdomāto nodokļu reformu un „veiksmes stāstu”. Šķiet, ka patlaban viss atkārtojas.
Pēc bankrota, lai iegūtu līdzekļus ģimenes uzturēšanai, kurā auga divi bērni, sāku strādāt par Naujenes kultūras centra vadītāju. Esmu pateicīga, ka bija iespēja strādāt kopā ar tādu spēcīgu pašvaldības vadītāju kā Vasilisa Pudovkina, kura redzēja mērķus un zināja, kurp iet. Kopā ar tādu vadītāju ir viegli strādāt.
LATVIJAS VADĪTĀJU PROBLĒMA -- NEZIŅA, KURP IET
-- Uzskatu, ka Latvijas mūsdienu vadītāju problēma ir tā, ka viņi nezina, kurp iet. Un atbildes vietā uz jautājumu, ko viņi grib sasniegt visbiežāk ir “ūdens liešana”. Ja mēs zinātu, kurp ejam, visiem būtu daudz vieglāk.
Darbs valsts struktūrās pārsteidza -- lēmumi tika pieņemti lēni, bija mazas iespējas ekonomēt līdzekļus, pretējā gadījumā nākamajā gadā varēja draudēt budžeta samazinājums. Tas man kā uzņēmējai sākumā nebija skaidrs. Taču es to iemācījos.
Tā kā bija jākārto parādsaistības, vīrs jau iepriekš bija devies peļņā uz Angliju, kur darbojās apkalpojošajā sfērā. Tā kā neredzēju sevi nākotnē kultūras jomā un arī ģimenē bija iestājusies atsvešinātība, lai mēģinātu saglabāt ģimeni, arī es kopā ar bērniem nolēmu doties uz Angliju. Šis lēmums ne man, ne bērniem nenāca viegli, bet līdzīgas situācijas tobrīd piedzīvoja tūkstoši Latvijas ģimeņu.
Sākumā, protams, bija neliels kultūršoks, bet laika gaitā pieradām. Anglijā es sapratu, ka milzīga vērtība ir laiks, kad tu vari darīt to, kas tevi interesē, daba un sava dzīvojamā platība. Prieks bija arī par kopā būšanu, par to, ka ģimene atkal apvienojās.
ANGLIJĀ RADĀS IESPĒJA SĀKT STRĀDĀT RADOŠI
-- Tā kā Anglijā man pieteicās trešais bērniņš, biju “pilna laika mamma”. Piepelnījos, strādājot par “pelnrušķīti”, -- rītos un vakaros uzkopu birojus. Man radās laiks pievērsties arī savam hobijam un sākt darboties radoši. Apguvu visdažādākās tehnikas, darināju rotas lietas, zīmēju...
Mani 13 un deviņus gadus vecie bērni, man par prieku, visai ātri asimilējās un, ja es jau pēc trim mēnešiem gribēju braukt mājās, tad bērniem nebija tādas dienas, kad viņi būtu čīkstējuši, ka negrib iet uz skolu.
Dzīvojot Anglijā, sapratu, ka uz kopējā fona mēs, latvieši, esam talantīgi, ar labām darbaspējām un ka latvietis ir sava veida kvalitātes zīme. Anglijā latviešus ļoti labprāt pieņēma darbā, jo zināja mūsu darbaspējas. Tādēļ esmu pārliecināta, ka pie pašreizējās situācijas valstī ir vainīgi nevis cilvēki, bet gan valsts vadība.
ATGRIEŠANOS MĀJĀS SEKMĒJA EMOCIONĀLI, NEVIS RACIONĀLI IEMESLI
-- Vēl pērnajā septembrī nedomāju, ka atgriezīsimies Latvijā. Anglijā ir finansiālās stabilitātes sajūta un nav bažu par rītdienu. Atgriešanos mājās sekmēja emocionāli, nevis racionāli iemesli, kā arī atziņa, ka tiek zaudēta saite ar dzimteni, it īpaši bērniem.
Tagad man ir 45 gadi, mani lielie bērni jau ir pieauguši, parādsaistības visumā ir nokārtotas, man ir sava nodarbe, Latvijā man ir savs “enkuriņš” -- mana mamma. Man nepatīk dzīvot Anglijā, tādēļ nolēmu kopā ar jaunāko meitu atgriezties Latvijā.
Atgriešanos mājās savā ziņā sekmēja arī “Covid-19” izplatība. Šajā laikā sapratu, ka mākslinieki var strādāt jebkurā vietā pasaulē, pārdodot savus darbus internetā. Šis neapstādināmais tirdzniecības lauks interneta vidē deva man drosmi.
Savukārt lēmumu par atgriešanos pieņemšanu pasteidzināja saslimšana ar “Covid-19” šī gada sākumā. Slimoju smagi, biju nokļuvusi pat reanimācijā. Sapratu, ka mūsu dzīves laiks ir limitēts un nav jēgas atlikt atgriešanos. Arī decembrī izlasītais sludinājums, ka tiek meklēta izstāžu kuratore Līvānu stikla un amatniecības centrā, man kā māksliniecei bija izaicinājums.
Cerēt, ka vecākie bērni gribēs atgriezīsies Latvijā, laikam gan ir utopija. Arī vīrs palaida mani mājās, sakot, -- nu iekod vēlreiz visā tajā. Ceru, ka mana atgriešanās mājās kļūs par iemeslu maniem bērniem vismaz pāris reizes gadā atbraukt ciemos uz Latviju un nezaudēt pavisam latviešu valodu.
PAMATS MAZBĒRNIEM
-- Paralēli dzīvei Anglijā es braucu arī uz Latviju, kur vadīju meistarklases tekstila jomā, iedvesmojot interesentus. Arī daļu savu izstrādājumu realizēju Latvijā. Pirms „kovida” Latvijā man bija gan veiksmīgas meistarklases, gan arī labs manu izstrādājumu noiets.
Es nevaru teikt, ka par visām varītēm tiecos nopelnīt, bet, ja cilvēks tiecas kaut ko darīt, viņam viss izdodas. Nestrādāju pēc pasūtījuma, jo jebkurā manā izstrādājumā cilvēkam ir jāiemīlas. Un, ja viņš tajā iemīlas, viņš mazliet iemīl arī mani. Un šī abpusējā enerģētiskā apmaiņa ir ļoti veselīga.
Jaunākā meita, lai arī pozicionē sevi kā anglieti, ir priecīga par Līvānu skolu. Viņai patīk Latvijas saulrieti un šeit viņa jūtas kā mājās. Šeit viņai ir arī lielāka brīvība.
Mūsu pienākums pret sevi un saviem bērniem šobrīd ir domāt par to, kas būs pēc trim paaudzēm. Zelta kalnu un miljona man, iespējams, nebūs, bet, iespējams, maniem mazbērniem būs iestrādāts labs pamats uz kura būvēt māju.
Vienas no interesantākajām tehnikām, ko esmu apguvusi, ir gleznošanu uz ūdens jeb ebru. Šajā tehnikā organizēju meistarklases arī Anglijā. Arī tagad plānoju visā Latgalē turpināt vadīt meistarklases glezniecībā uz ūdens, vilnas velšanā, kādā tehnikā ar stiklu, kuru patlaban apgūstu, kā arī darbā ar foamirānu.
Tā kā esmu reāliste, neizslēdzu iespēju, ka kādreiz var arī nākties atgriezties Anglijā, ja Latvijā paliks pavisam slikti.
