Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 19. oktobris
Otrdiena
Drosma, Drosmis, Elīna
+2.0 °C
nedaudz mākoņains

Manteifeļa alus

Ar ko asociējas alus? Jā, ar Jāņiem!

„Kā tos svinēja trīsdesmitajos gados! [..] Līksmoja visu nakti. Jaunieši un jaunietes gāja skatīties svētkus uz tuvējām sādžām – Pleikšņiem, Teviņiem, Dreijerovku, Makarovku. Šajā naktī dzēra lielisku miestiņu no tīriem miežiem – Manteifeļa alusbrūža ražojumu. Runā, ka šī dzēriena recepti meistars (pēc tautības vācietis) glabāja slepenībā visu mūžu"1.

Šīs alus darītavas īpašnieks bija Movša (Moisejs) Bencions Manteifels. Iespējams, ka alu tiešām brūvēja kāds vācu meistars. Uz tālaika Manteifeļa alus etiķetēm bija slavenu vācu pilsētu un alus šķirņu nosaukumi.

Jebkurā gadījumā šim Rēzeknes alum bija laba slava, to veiksmīgi tirgoja daudzās vietās Latvijā un pat ārpus tās. Starpkaru periodā šī alus darītava bija viens no lielākajiem rūpnieciskajiem uzņēmumiem Rēzeknē, tā veiksmīgi konkurēja ar Daugavpils un Krustpils alus brūžiem.

19. gs. otrajā pusē – 20. gs. pirmajā pusē Rēzeknē un tās apkaimē mita divas pazīstamas Manteifeļu dzimtas, kuras parasti jauca un radās visādi pārpratumi. Viena bija vāciešu Manteifeļu dzimta, kuras Latgales atzars bija polonizējies (inflantiešu draugs Gustavs Manteifeļs u.c.). Otra bija ebreju Manteifeļu dzimta, kura Rēzeknē bija saimnieciski, sabiedriski un citādi ļoti rosīga2.

Vecās fotogrāfijās redzamā alus darītava atradās kalniņā netālu no Rēzeknes upes – tag. Baznīcas un Valērijas Seiles ielu stūrī. Tā bija liela, piramīdai līdzīga rūpnīca, ar augstu, skaistu torni.

Tā kā netālu bija Pilsētas valdes nams ar līdzīgu torni, nezinātāji bieži vien kaut ko pārprata un ēkas sajauca.

Lietpratēji apgalvo, ka alus pagatavošanā svarīga nozīme ir ūdenim, kuru izmanto. Runāja, ka arī Manteifeļa alus kvalitātes noslēpums bija tieši mīkstais, garšīgais ūdens. Vieni teica, ka to ņēma no dziļurbuma rūpnīcai blakus, citi apgalvoja, ka no avotiem, kuri bija turpat lejā un par to it kā vēl tagad liecinot Avotu ielas nosaukums. Nelabvēļi melsa, ka ūdeni patiesībā ņēma no turpat tuvumā esošās Rēzeknes upes, ka viss iepriekš teiktais ir tikai reklāmas triki.

Manteifeļi savu alus darītavu dibināja 1879. gadā. Enciklopēdijā „Alus Krievijas impērijā” (1998) ir informācija par Manteifeļu alus darītavu Rēzeknē, redzama arī šīs rūpnīcas cara laiku stikla pudele. Te arī norādīts, ka sākumā alus darītava atradās Naberežnajas, bet vēlak Spaskas ielā. Abas ēkas bija saimnieku īpašumā.

Cara laikos kā īpašnieks minēts H. Manteifels, brūzis ziedu laikus piedzīvo pie M. Manteifela, bet rūpnīcas pēdējo gadu reklāmās minēts jau A. Manteifels.

Manteifeļa rūpnīcā ražoto bezalkoholisko dzērienu produkciju parasti atpazina pēc rombveida etiķetēm. 1931. gadā Patentu valde izdeva apliecības par preču zīmju reģistrēšanu: „Alus darītavai, augļu ūdeņu un liķieru ekstraktu iestādei M. Manteifels, Rēzeknē — zīmējums (rombveidīga etiķete) ar uzrakstu „Gāzu ūdens" sakopojumu – dažāda veida atspirdzinošiem dzērieniem. [..] Zīmējums (lauvas un glāzes zīm.) ar uzrakstu „Em-Em” – dažāda veida bezalkohola un atspirdzinošiem dzērieniem.”3

Manteifeļa alus darītava, precīzāk, tai blakus esošais Dārzs ir minēti vienā romānā. 20. gs. 20. gadu beigās – 30. gadu sākumā Liepājā darbojās sociāldemokrātiski noskaņotais literāts V. Mikuļskis. Periodikā tika publicēti vairāki viņa romāni („Tukšais laiks" u.c.) un noveles, teātrī izrādīja viņa lugas. Liepājas laikrakstā „Strādnieku Avīze” 1930. gada 22. maijā sāka publicēt viņa vēsturisko dēku romānu „Pa Marsa dubļainām pēdām”, 89. turpinājumā ir pieminēts arī Rēzeknē populārais Manteifeļa Dārzs.

„Lavrova dzīvoklis atradās Aizkrasta ielā. Pasta ielā, Manteifeļa alus darītavas dārza krūmos un žogmalē bij noslēpušies Spēlmanis ar Eglīti. Bēgļu nometnē tie bij sadabūjuši divus tipus, kuri par naudu bij gatavi uz visu ko. Tagad tie arī atradās sētas un krūmu ēnā. Eglīts nervozēja un rima tikai tad, kad iečīkstējās mājas durvis, kurā dzīvoja Lavrovs. Straujā gaitā Lavrovs tuvojās ielu leņķim. Vēl pāris desmit soļu uz priekšu un – – — viņš nepaspēja iekliegties. Galvā radās maiss un stipri desmit pirksti aptvēra rīkli. Ne skaņas neizlaizdami, Spēlmanis ar Eglīti iztukšoja visu kabatu niecīgāko saturu. Arī tālāka rīcība bija jau iepriekš norunāta. Abi uzbrucēji piedraudēja klusēt un ieveda Lavrovu alus darītavas dārzā. Tur tiem bij jāpaliek, līdz aiziet Daugavpils vilciens. Tad katrs varēja iet savu ceļu.”4

Rēzekne parādās arī citos šī autora romānos. Par V. Mikuļski ziņu ir ļoti maz – nevar saprast, kā atšifrējas viņa vārda iniciālis, arī to, vai Mikuļskis ir rakstnieka īstais uzvārds vai pseidonīms.

Rēzeknes ebreju Manteifeļu dzimta bija ļoti plaša, tuvāku un tālāku radinieku bija papilnam. 1924.–1925. gadu mijā izcēlās skandāls, kura rezultātā par Manteifeļiem uzzināja i Rīgas kungi, i daudz vienkāršu cilvēku visā Latvijā. „Iekšlietu ministrs licis priekšā Rēzeknes apr. priekšniekam Tilgalam iesniegt atlūgumu no amata. T. aiziešana stāv sakarā ar Latvijas pases izsniegšanu Pad. Krievijas komisara Trocka bij. sekretaram Manteifelim, kurš ir kāda bagāta Rēzeknes žīda dēls un neilgi atpakaļ ieradies no Krievijas Latvijā”5.

1923. gada pašās beigās Iekšlietu ministrs pārcēla Rēzeknes apriņka priekšnieku Alfrēdu Prauliņu (1891–1942) uz Ilūksti, bet Liepājas apriņķa priekšnieku Frici Tilgalu (1893–?) norīkoja vadīt Rēzeknes apriņki. Fricis Tilgals ļoti negribēja doties uz Latgali, mēģināja visādi atrunāties, bet beigu beigās amatu pieņēma. Pēc t. s. Manteifeļa skandāla Frici Tilgalu nozīmēja par Valmieras apriņķa priekšnieka I iecirkņa palīgu. Kopš 1925. gada 10. februāra Rēzeknes apriņķa priekšnieks bija Viktors Zarāns (1892–1942), kurš Rēzeknes apriņķi vadīja6 līdz pat 1939. gadam, kad viņu nozīmēja par Bauskas apriņķa priekšnieku.

Esmu lasījis Ļeva Trocka autobiogrāfisko grāmatu „Mana dzīve", tur ir pieminēts gana daudz latviešu un ar Latviju saistītu cilvēku, bet kaut kādu informāciju par Rēzeknes Manteifeli tur neatradu.

1940. gada jūlijā uzņēmums tika nacionalizēts, oktobrī ar Pārtikas rūpniecības tautas komisāra Vikentija Latkovska pavēli par Manteifeļa alus darītavas direktoru tika iecelts vēl viens Manteifels – Zālamans7.

Otrā pasaules kara gados rūpnīca tika iznīcināta. Atmodas laikā Rēzeknes Baltajā baznīcā par prāvestu bija Andrejs Trapučka, pāris reizes biju pie viņa mājās, kuras atradās tag. Valerijas Seiles ielas stūrī. Skaisti vārtiņi, iekopts dārzs, istabās daudz grāmatu. Tad no saimnieces arī dzirdēju, ka šī plebanija ir uz Manteifeļu māju akmeņiem.

Vēl esmu dzirdējis, ka tas Dārzs bija otrpus, pie tag. Pulkveža Brieža ielas. Ka alus u. c. dzērienu ražotnes vietā tagad ir privātmājas un ēka, kur vēl pavisam nesen bija Rēzeknes komercskola. Ka it kā kaut kādi brūža pussabrukuši pagrabi vēl ir apskatāmi.

Laikam jāsaka tā – nekas no Manteifeļa alus darītavas pāri nav palicis. Vienīgi fotogrāfijas, etiķetes un pudeles kolekcionāru skapīšos un muzeju fondos8.


1 Roze A. Svētki toreiz // „Darba Karogs", 23.06.1990.
2 Par to zinātniskā konferencē Rēzeknē 2009. gada 16. oktobrī uzstājos ar referātu „Manteifeli, bet na tī”.
3 Patentu ziņas // „Valdības Vēstnesis", 12.11.1931.
4 Mikuļskis V. Pa Marsa dubļainām pēdām // „Strādnieku Avīze", 02.10.1930.
5 Apriņķa priekšniekam jāiet // „Socialdemokrats”, 06.01.1925.
6 Apriņķa priekšnieks tolaik bija vairāk apriņķa policijas un aizsargu vadītājs. Tā funkcijas būtiski atšķīrās no tagadējo novadu vadītāju pienākumiem.
7 Iecelti vadītāji // „Cīņa”, 15.10.1940.
8 Visvairāk Manteifeļa alus pudeļu esmu redzējis Indrā. Tur ir ne tikai Laimes muzejs, bet arī vēl citi muzeji, kur var aplūkot daudz ko interesantu.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.