20. gs. pašā sākumā Rīgā iznākošais latviešu laikraksts “Apskats” ir interesants ar to, ka vienā un tajā pašā numurā teksti publicēti divos šriftos un divās ortogrāfijās – pamatā gotiski, bet ziņas par Inflantiju latīņu (kā toreiz teica – poļu) burtiem. 1904. gada 3. marta numurā publicēts Franča Trasuna raksta par Vitebskas guberņas latviešu mājražošanu nobeigums. Garīdznieks raksta, ka Latgalē laukos dzīvo ļoti daudz cilvēku un visiem lauksaimniecībā izmantojamās zemes nepietiek, tādēļ laucinieki rauga atrast darbu pilsētās vai arī dodas peļņas meklējumos uz tālākām zemēm. Lai tas tā nenotiktu, autors min labas prakses piemērus, kā laukos var labi dzīvot bez nodomiem iepirkt lieku desetīnu vai nosusināt purvu.
1902. gadā Pēterburgā notika Vispārējā mājrūpniecības izstāde, kurā Francis Trasuns iepazinās ar divām muižniecēm no Latgales, kuras uz šo izstādi bija atvedušas vilnas un linu audeklus. Viņas bija izveidojušas kaut ko līdzīgu Aušanas skolai – ar mērķi zemnieku sievas iemācīt pagatavot audumus/adījumus ne tikai pašu patēriņam, bet arī tuvākiem/tālākiem tirgiem.
T. s. Aušanas skolas idejas autore un vadītāja bija Helēna Mola – apmēram 1880. gadā dzimusi jaunkundze no Višķu muižnieku Molu dzimtas. Pirmās amata iemaņas Helēna apguva Jozefovā (tagadējā Ārdava?) pie Nīdermuižas, bet gadsimtu mijā apmetās Ozolmuižā un tur iekārtoja savu skolu-darbnīcu. Helēnas jaunkundzes tuvākā domubiedre un palīdze bija Taudejāņu muižas īpašniece Anna Vodinska.
Francis Trasuns (kuru šeit iepazīstam reportiera/korespondenta veidolā) raksta, ka abas muižnieces savu produkciju visbiežāk pārdeva dažādās izstādēs (kur iegūtas arī daudzas medaļas!) un plāno Rēzeknē atklāt Aušanas skolu.
Francis Trasuns savā rakstā neko nemin par kādu agrāku Aušanas skolu Rēzeknē.
Populāra ir versija, ka šāda skola Rēzeknē ir bijusi jau daudz agrāk. “Aušanas mākslu Latgales sievietēm visvairāk mācījušas divu pazīstamo Latgales mājamatnieču Annas Molas un Vandas Vodinskas 1886. gadā nodibinātā pirmā aušanas skola Rēzeknē”1. Šajā rakstā autors (domājams, Donats Latkovskis) norāda, ka Latgalē ar audumu pagatavošanu visvairāk nodarbojās Vidsmuižas, Kārsavas, Kalupes, Jasmuižas pagastos un Rēzeknes apkārtnē. “Visvairāk audēju ir Gajevas ciemā, kas atrodas nepilnu kilometru no Taudejāņiem, pie Rēzeknes. Gajevas ciemā dzīvo arī sirsnīgās aušanas mākslas sekmētājas, bij. vietējās muižnieces Vodinskas pirmā audzēkne Agata Žukovska.”2
Arī Vladimirs Nikonovs grāmatā “Rēzekne. Vēstures apcerējumi no senajiem laikiem līdz 1917. gada aprīlim” (2000) raksta, ka 1886. gadā V. Vodinska un A. Mola Rēzeknē atklāja Aušanas skolu, kura darbojās līdz pat Pirmajam pasaules karam (218. lpp.). Viņš atsaucas uz Nikodema Rancāna grāmatu “Latvijas vēsture. II”, kura iznāca 1924. gadā.
No 1907. līdz 1918. gadam Nikodems Rancāns bija Rēzeknes katoļu dekāns, aktīvs kultūras, saimniecisko un sabiedrisko procesu dalībnieks Rēzeknē un tās apkaimē, to laiku notikumu aculiecinieks. 1910. gadā ar viņa gādību tika atvērta Greiškānu (Griškānu) lauksaimniecības skola, kuras mecenāte bija Taudejāņu muižniece Vanda Vodinska. Viņa 1910. gadā laikrakstā “Drywa” paziņo, ka skolas izveidei atvēl 24 desetīnas zemes, kur ir arī nedaudz meža – maza daļiņa no skolas izbūvei nepieciešamā3. Skolas ēka pārdzīvoja Pirmo pasaules karu, tur vēlāk tika iekārtota pamatskola.
Kad tad Rēzeknē tika dibināta Aušanas skola?Kas bija šīs skolas izveidotājas un vadītājas? Kuram ticēt – Francim Trasunam vai Nikodemam Rancānam?
Iespējams, ka jau 1886. gadā Rēzeknē tika izveidota Aušanas skola. Iespējams, ka Nikodema Rancāna grāmatā autors vai drukātāji kaut ko saputroja – vārdus, gadaskaitli? Varbūt kaut kas tāds ir Franča Trasuna rakstā? Varbūt tā ir dinastiska lieta – vienu Vodinsku un Molu aizsākto turpina citi Moli un Vodinski? Muižniecēm tajos laikos bija vairāki vārdi – varbūt persona ir viena un tā pati, bet vēsturē ienākusi ar dažādiem vārdiem? Vai tā bija oficiāli reģistrēta mācību iestāde?
Ļoti iespējams, ka sākumā tas bija uzņēmums (kuru dibināja varbūt citas personas?) un veikals, kurš vēlāk pretendēja arī uz apmācību un publicitāti. Līdz pat Pirmajam Pasaules karam Rēzeknē darbojās Annas Molas un Vandas Vodinskas austuve.
Uzņēmums tika nodibināts 1888. gada februārī, tā bija pirmā austuve Rēzeknē, uz tās tika izkārta pirmā izkārtne Rēzeknē latgaliešu valodā – „Wodmola un Kamlioti”4. Abas īpašnieces pēc tautības bija polietes, bet par strādniecēm labprāt ņēma latgalietes5.
Jautājumi ir, atbildi atrast nākotnē ir iespējams. Kas ir neapšaubāmi zināms – savulaik Latgalē auda un adīja katrā lauku mājā, sievietes ar uzvārdiem Mola un Vodinska gribēja aušanu pacelt citā – izstāžu un skolu līmenī.
Sairstot tradicionālajai kultūrai un sadzīvei, atbildību par amatu izglītību uzņēmās sabiedrība, uzņēmēji, valsts6.
Rēzeknes Arodu skola (Remeslennaja škola, dib. 1901) kopš 1906. gada atradās pamatīgā divstāvu mūra mājā, kuru uzbūvēja speciāli skolas vajadzībām. Vladimira Nikonova grāmatas “Rēzekne. Vēstures apcerējumi no senajiem laikiem līdz 1917. gada aprīlim” 219. lappusē var redzēt cara laiku foto – apkārt dārgs žogs, nesen iestādīti kociņi, vidū daudzlogaina un daudzskursteņaina ēka.
20. gs. 30. gados Rēzeknes valsts arodskola atradās turpat un kopā ar Rēzeknes valsts tehnikumu – R. Blaumaņa ielā 6/8. Abām skolām bija viens direktors (Jānis Cīrulis) un viens tālruņa numurs (Nr. 65). Ja vairākas skolas atradās vienā ēkā, bieži vien tām bija viens direktors. Piemēram, 30. gadu beigās Staņislavs Jaudzems bija gan Rēzeknes valsts ģimnāzijas, gan Rēzeknes valsts komercskolas, gan Latgales Tautas universitātes direktors (visas trīs – Dārzu ielā 62; ēka nopostīta pēdējā karā). Ivans Tutiškins (1876–1939) vadīja Rēzeknes valsts krievu ģimnāziju un Rēzeknes valsts krievu pedagogu institūtu (Atbrīvošanas alejā 49). Varēja arī tā nebūt – Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas galvenajā ēkā savulaik bija ne tikai Rēzeknes valsts skolotāju institūts, bet arī Rēzeknes valsts skolotāju institūta pamatskola. Institūta direktors bija Dominīks Jaudzems, skolas – Konstantīns Kravaļs.
To laiku R. Blaumaņa iela ir pašreizējā J. Raiņa iela. Rēzeknes Arodu skolas / Tehnikuma ēka tika iznīcināta Otrajā pasaules karā, apmēram tajā vietā šobrīd ir t. s. mediķu garāžas.
Skolu direktors, inženieris Jānis Cīrulis projektēja/būvēja daudzus un dažādu konfesiju dievnamus7.
1938. gada maija sākumā Rēzeknē tika atklāta pilnīgi no jauna uzceltā lopkautuve, kura tolaik bija pati lielākā un modernākā visā Austrumlatvijā – “plašas halles, moderna dzesinātava, noliktavas un visas citas labierīcības, kādu vēl nav nevienā citā provinces pilsētā”8. Lopkautuves izbūve izmaksāja 224 000 Ls, tas bija mazliet vairāk par Rēzeknes 2. latviešu pamatskolas būves izmaksām.
Gan lopkautuves, gan skolas būvniecību projektēja un vadīja Jānis Cīrulis. Celtniecības darbos tika iesaistīti tehnikuma un arodskolas audzēkņi (it īpaši galdnieki, kuru ilggadējs skolotājs bija Roberts Precinieks).
Jānis Cīrulis piedzima Kurzemē, Lutriņu pagastā 1880. gada 9. aprīlī. Mazās un lielās skolās gāja Rīgā, tur arī Politehniskajā institūtā pabeidza inženierus. No 1912. līdz 1921. gadam darbojās savā specialitātē Krievijā9, tad atgriezās Latvijā – no sākuma strādāja Latvijas Dzelzceļa virsvaldes Tiltu birojā, bet no 1923. gada rudens līdz 1926. gada janvārim Cēsu valsts arodskolā. 1925. gada 31. decembrī Jāni Cīruli iecēla par Rēzeknes valsts arodskolas direktoru (no 1923. gada 1. augusta šīs skolas direktors bija Gustavs Zosuls), bet no 1929. gada 31. jūlija viņš vadīja arī Rēzeknes valsts tehnikumu.10
30. gadu vidū Jānis Cīrulis izstrādāja projektu un vadīja vērienīgos Rēzeknes 1. pamatskolas pārbūves darbus. Ēkas pārbūvi ierosināja un savu administratīvo iespēju robežās atbalstīja šeit agrāk bijušās Pilsētas skolas absolvents, Tautas labklājības ministrs Vladislavs Rubuļs. Daudzos rakstos minēts, ka tā ir senākā mūra ēka Rēzeknē (uzcelta 1792. gadā), kura ir saglabājusies līdz mūsdienām.
Ulmaņlaikos notikusī rekonstrukcija šo ēku pārvērta līdz nepazīšanai, renovējumus un paplašinājumus šī ēka ir piedzīvojusi arī vēlākajos gados.
Es šo ēku atceros kā Skolu mācību ražošanas kombinātu11, kur vispārizglītojošo vidusskolu audzēkņi varēja apgūt kādu profesiju. Pie durvīm bija memoriālā plāksne, ka te savulaik darbojies mākslinieks Arvīds Egle. Šobrīd šeit ir Rēzeknes Katoļu vidusskola12.
1 D. L. Kā vecos laikos tirgos brauca… // “Daugavas Vēstnesis”, 16.04.1940.
2 No paaudzes paaudzē // “Daugavas Vēstnesis”, 17.04.1940.
3 Wodinska W. Rèzeknes aprinkis // “Drywa”, 27.03.1910.
4 Rèzeknìts. Diwdesmit pìci godi darbibas // Jaunas Zinias, 08.02.1913.
5 Bukšs M. Francis Kemps. Ceineitōjs par tautas tīseibom. – [B.v.]: P/s Latgaļu izdevnīceiba,1969., 170. lpp.
6 Iespējams, ka pirmās arodskolas bija tās, kuras tika izveidotas pie dzelzceļa Sanktpēterburga–Varšava.
7 30. gados Jānis Cīrulis bija viens no visražīgākajiem būvinženieriem Latgalē.
8 Atklāta Rēzeknes jaunā lopkautuve // “Latgales Vēstnesis”, 09.05.1938.
9 Iespējams, ka Krievijā arī noslēdzās viņa mūža ceļš. 1940. gada rudenī J. Cīruli arestēja, precīzu ziņu par viņa tālāko likteni nav.
10 Ozoliņš O. Direktors inž. J. Cīrulis – sešdesmitgadnieks // “Latvijas Skola”, 1940., Nr. 6.
11 Līdz 1960. gadam šeit bija Rēzeknes 1. vidusskola, to ir absolvējuši mans tētis, tēva brālis u.c. mani radinieki.
12 Atklāta 2002. gadā kā Rēzeknes Katoļu pamatskola, kopš 2008. gada – Rēzeknes Katoļu vidusskola. To ir absolvējuši manas māsas bērni, daudzi absolventi bija mani studenti.
