Ir oktobra sākums. Laiks iet, un mūsu atmiņā paliek labi, mums svarīgi citu cilvēku darbi. Mūsu atmiņā paliek arī skolotāji, pēc tikšanās ar kuriem dzīve kļuvusi citāda. "Vai atceraties savus skolotājus, kāpēc atmiņā palicis tieši šis skolotājs?" – avīzes „Latgales Laiks” reportiere uzdeva šo jautājumu Daugavpils ielās sastaptajiem garāmgājējiem.
Vladislavs, pensionēts ceļu uzturēšanas un remonta speciālists: „Mācījos Červonkā, pamatskolā, pēc tam Skrudalienā. Atceros Mihailu Nikolajevu Červonkā. Viņš bija klases audzinātājs un mācīja visus priekšmetus. Tolaik mums bija divi skolotāji četrās klasēs. Kā viņiem izdevās visu paspēt – tas man ir noslēpums līdz pat šai dienai. Savukārt Skrudalienas vidusskolā palikusi atmiņā Taisa Cipļajeva, skolotāji Vladimirs un Boriss. Skolotāji bija apzinīgi, viņi mācīja, bet tagad dažiem skolēniem ir jāalgo mājskolotāji. Tolaik skolotāji gan mācīja, gan „izvilka” nesekmīgos, bija kauns palikt uz otru gadu. Tas bija retums, kad skolēni mācījās tikai uz divniekiem. Skolotāji nāca uz skolu kārtīgi, dzīvespriecīgi, kopa savu mājsaimniecību -- gandrīz katram bija savs dārzs un mājlopi. Mans mīļākais mācību priekšmets skolā bija fizika. Tagad mēdz teikt, ka tas ir sarežģīts, bet man tolaik tas šķita aizraujošs un, acīmredzot, skolotājs centās, lai viss būtu saprotams un interesants.”
Valentīna, pensionēta tirdzniecības darbiniece: “Es mācījos 12. skolā -- tad skolu bija maz, un tā bija ceturtā. Tagad man ir 87 gadi, tas viss bija sen, atceros klases audzinātāju Olgu Zveru. Viņa bija ļoti stingra, bet taisnīga un izturējās pret visiem vienādi. Mēs no viņas baidījāmies, bet cienījām viņu. Atceros fizikas un matemātikas pasniedzēju Krivenko Daugavpils Universitātē, tolaik -- Pedagoģiskajā institūtā. Viņš bija ļoti stingrs, viņa stundās bija gandrīz neiespējami norakstīt no špikera. Viņš mācīja saprotamā un pat savā ziņā vienkāršā veidā. Papildus matemātikai un fizikai viņš runāja par dzīvi, mums tā bija nenovērtējama pieredze, un līdz šai dienai es ņemu vērā viņa padomus.”
Tatjana, bērnudārza darbiniece: “Es mācījos Daugavpils 6. vidusskolā. Esmu pateicīga Larisai Koževņikovai, skolotājai Valentīnai. Paldies viņām par pacietību, ticību un atbalstu. Man jau šķita, ka es vairs neiešu uz skolu, bija grūtības, bet, pateicoties viņām, es pabeidzu mācības un saņēmu atestātu. Skolotājas ticēja man vairāk nekā es pati sev. Esmu viņām pateicīgs par pacietību. Bet, ja viņu nebūtu līdzās, cik daudz problēmu šodien būtu bez vidusskolas diploma.”
Olga, pārtikas nozares darbiniece: „Mācījos gan Lietuvā, gan Latvijā. Lietuvā mācījos Dūkštā, atceros skolotāju Kazimiru, pirmā skolotāja bija Valentīna. Kazimirs mācīja vēsturi, tā mani interesē arī tagad. Kad ceļojam kopā ar meitu, mani vienmēr interesē vēsturiskas vietas, kas un kad uzcēlis ēkas vai citus objektus, kam tie veltīti. Viņi iekaroja mūsu -- bērnu -- sirdis ar labestību, uzmanību, mīlestību pret savu priekšmetu. Kad skolotājam patīk priekšmetu, ko viņš māca, viņš cenšas to bērniem pasniegt interesantāk, it kā tas būtu vissvarīgākais, interesantākais. Savukārt, ja skolotājam šis priekšmets nepatīk, tad maz ticams, ka bērnus tas ieinteresēs.”
Svetlana, asistente, strādā sociālajā jomā: “Mācījos Daugavpilī, 13. skolā. Atceros matemātikas skolotāju Vangu Siņgovu, vācu valodas skolotāju Serafimu, literatūras skolotāju Ludmilu. Vācu valodas skolotāja lieliski zināju savu priekšmetu! Viņa mums lasīja dzejoļus vācu valodā, kurus pati sacerēja. Agrāk bija citādi, bija citi laiki, un arī skolotāji bija citādāki. Agrāk mācīja, bet tagad bērni mācās paši. Bērni saņem uzdevumus un risina tos kopā ar visu ģimeni, ar kaimiņiem, paziņām -- kurš ko atceras, bet tolaik skolotāji mācīja. Mūsdienās ir grūti gan skolotājiem, gan skolēniem.”
Komentāri