Pēdējā laikā Latvijā pieaug saslimstība ar “Covid-19”. Lai mazinātu vīrusa izplatību, valstī tiek ieviesti aizvien jauni ierobežojumi un prasības. Būtiski pieaug darba apjoms arī mediķiem. Lai noskaidrotu, kāda situācija ir izveidojusies Daugavpils reģionālajā slimnīcā, “Latgales Laiks” aicināja uz sarunu tās vadītāju Grigoriju Semjonovu.
-- Situācija saslimstībā ar “Covid-19” aizvien pasliktinās. Turklāt tas notiek diezgan intensīvi un, ja salīdzina ar iepriekšējo periodu, -- neprognozējami. Mēdz būt tā, ka divas vai trīs nedēļas situācija nemainās, bet pēc tam, divās -- trīs dienās pacientu plūsma kļūst izteikti intensīva. Rezultātā nākas ieviest būtiskas izmaiņas nodaļu darbā.
Ārkārtējo situāciju ārstniecības iestādē izsludinājām jau septembra sākumā . Visu šo laiku slimnīcā ārstējās vidēji 70 “Covid-19” pacienti un bija sajūta, ka viss ir “iesaldēts”. Taču vienlaikus bija arī sajūta, ka kaut kam ir jāgatavojas, kam mūs bija pieradinājis iepriekšējais periods.
Katru piektdienu gatavojām rezerves posteņus, pārrunājām iespējas atvērt nodaļas, ja būs tāda vajadzība. Aizvadītajās brīvdienās slimnīcā iestājās 33 jauni “Covid-19” pacienti. Tagad mums ir jau 94 pacienti un šodien klāt nāca vēl 11.
Faktiski pacientu plūsma ir trīskāršojusies un kļūst visai traki. Ir atgriezušās arī visas ierastās vīrusu infekcijas, kurām simptomi ir līdzīgi kā “Covid-19”. Līdz ar to veikt pacientu diferenciāciju kļūst aizvien grūtāk.
Medicīniskā palīdzība ir pieejama tikai ar “Covid-19” testu, kurš jāgaida rindā vairākas dienas
-- No otras puses, cilvēki ir kļuvuši par ķīlniekiem, jo pie esošajiem noteikumiem vienīgā vieta, kur viņus var izmeklēt, diferencēt un aprūpēt, ir slimnīca. Citās medicīnas iestādēs pacientus ar līdzīgiem simptomiem pozicionē kā “Covid-19” slimniekus un bez “Covid-19” testa viņi nevar tikt ne pie ģimenes ārsta, ne iziet rentgenu, ne saņemt izmeklējumu poliklīnikā. Savukārt testi ir jāgaida rindā vairākas dienas.
Rezultātā cilvēks, kam iestājies jebkurš akūts stāvoklis, nevar dabūt pat medikamentus, jo viņam neviens neizraksta recepti, jo sākotnēji viņam ir jādabū tests. Ja cilvēkam, nedod Dievs, nav bail un viņš sēž mājās, slimība tiek ielaista.
Iepriekšējais saslimstības ar “Covid-19” periods mediķiem bija salīdzinoši vieglāks, jo bija prognozējamāks. Daudzas lietas notika pakāpeniski un bija iespēja pielāgoties. Šoreiz notiekošajā ir daudz haosa.
Smago “Covid-19” pacientu īpatsvars ir dubultojies
-- Vairāku medicīnas iestāžu speciālisti ir norādījuši, ka nevajag atlikt līdz pēdējam brīdim un balstīties tikai uz dažām slimnīcām, kurās tiek ārstēti “Covid-19” pacienti. Būtu jāievieš pilnvērtīga šo pacientu ārstēšana arī citās slimnīcās un jāsabalansē noslodze, lai pēc tam pēdējā brīdī nevajadzētu atvērt jaunas slimnīcas.
Dažreiz problēmas sagādā arī komunikācijas trūkums. Piemēram, kad tev piektdienas vakarā piezvana un pasaka, ka vedīs pacientus no Jēkabpils vai Madonas. Kad sistēma ir pieradusi pie konkrētas pacientu plūsmas, ir grūti uzreiz pielāgoties.
Faktiski dubultojies ir arī smago “Covid-19” pacientu īpatsvars. Ja iepriekš intensīvās terapijas nodaļā nonāca 10 līdz 11 pacienti no 140--145 slimnīcā nonākušajiem ar “Covid-19” inficētajiem, tagad tāds pats skaits ir uz 65--70 pacientiem.
Iemesli tam ir vairāki. Pirmkārt, jaunais “Covid-19” paveids ir daudz agresīvāks. Arī primārā aprūpe ir grūtāk pieejama. Ļoti daudz ir arī novēlotu un ielaistu gadījumu. Jo sistēma ir pielāgota testēšanai un medicīniskā palīdzība ir pieejama tikai pēc testu saņemšanas. Šāda pieeja rada un radīs lielas problēmas.
Jau šobrīd Uzņemšanas nodaļa slimnīcā ir bērnu pārpildīta, jo māmiņas ar maziem bērniem, kas klepo, kam ir temperatūra, nevar saņemt palīdzību citur. Daļa šo bērnu var būt inficēti arī ar “Covid-19”. Bet saprast, kurš no bērniem ar ko ir slims, un diferencēt viņus pagaidām nav iesējams.
Ar “Covid-19” saslimst gan potētie, gan ar to pārslimojušie
-- Tā kā daudzi ir potējušies un pārslimojuši ar “Covid-19”, cerējām, ka saslimstība ies mazumā. Diemžēl ir gadījumi, kad mūsu pašu speciālisti, kas ir gan pārslimojuši, gan arī vakcinējušies pret “Covid-19”, atkārtoti inficējas un pat nonāk slimnīcā. Paldies Dievam, tas notiek reti. Taču šie cilvēki atzinuši, ja nebūtu vakcinējušies un pārslimojuši, tad droši vien nomirtu, jo grūti esot gājis pat par spīti imunitātes adaptācijai. “Covid-19” delta paveids salīdzinājumā ar iepriekšējo paveidu ir mutējis un kļuvis ļoti lipīgs.
Vakcīnu ražotāju solītā aizsardzība pret inficēšanos 65--95% apmērā pašreizējā situācijā neatbilst patiesībai. Ir jāsaprot, ka vakcīnas tiek testētas konkrētos apstākļos. Vakcīnu ražošana tika uzsākta, kad bija izplatīts pirmais paveids. Infektologi zina, ka adekvātu vakcīnu var radīt tikai pēc vairākiem gadiem, kad infekcija mutējot ir izgājusi cauri pilnam attīstības ciklam. Tādēļ pieļauju iespēju, ka “Covid-19” delta nav pēdējais no šī vīrusa paveidiem.
Vakcīna pilnīgi noteikti nav panaceja pret inficēšanos, bet gan iespēja sev nedaudz palīdzēt, pielāgojot imunitāti un cerot uz to, ka saslimšanas gadījumā slimības gaita būs vieglāka.
Kā liecina līdzšinējā pieredze, smagākā slimības gaita ir pacientiem vecumā no 55 līdz 70, pacientiem ar hroniskām saslimšanām, tai skaitā sirds un asinsvadu slimniekiem. Šādos gadījumos mediķiem ir jādomā, kā rast labāko terapiju, lai nekaitētu jau esošajām saslimšanām. Smagi “Covid-19” panes arī pacienti ar izteiktu lieko svaru – virs 120--130 kilogramiem.
Lielākā amatpersonu kļūda -- puspatiesības stāstīšana cilvēkiem
-- Lai sekmētu potēšanās procesu un cīnītos ar tā saucamajiem “antivakseriem”, augstas valsts amatpersonas un speciālisti iedzīvotājiem bieži vien ir stāstījuši puspatiesības un tas nav bijis pareizi.
Cilvēki jau nav muļķi, viņi uzņem informāciju, skatās, domā un, analizējot dažādus faktus, konstatē dažādas neatbilstības starp teikto, solīto un notiekošo un secina, ka no viņiem kaut kas tiek slēpts. Rezultātā cilvēkos radās bažas, neuzticība šīm amatpersonām, kas izpaužas arī kā nevēlēšanās vakcinēties.
Daudzi mediķi uzskata, ka jau pērn bija jārunā par visu -- gan par vakcināciju izraisītām komplikācijām, gan to, ka vakcinācija nepasargās no saslimšanas, bet tikai palielinās iespēju izdzīvot. Tāpat bija skaidri un gaiši jāpasaka, kādai vakcīnai ir kādas blaknes un kuru kādai cilvēku kategorijai labāk neizvēlēties. Taču par to neviens nerunāja, cerot, ka varbūt vis ies labi. Diemžēl atsevišķām vakcīnām komplikāciju ir tik daudz, ka pat Pasaules veselības organizācija sākusi to pētīt.
Ir arī tādi cilvēki, kas nevēlas uzklausīt mediķu ieteikumus vakcīnu izvēlē. Šos cilvēkus es aicinātu iepazīties ar ārvalstu ziņām, ko tajās stāsta par konkrētām vakcīnām.
Runājot puspatiesības, atsevišķas augstas valsts amatpersonas un medicīnas speciālisti grēkāžu lomā ir nostādījuši vairāku medicīnas iestāžu vadītājus, kas it kā nav pietiekami sekmējuši vakcinācijas gaitu.
Lielākās bažas rada speciālistu nepieejamība
-- Kopš septembra sākuma, kad ārstniecības iestādē tika izsludināta ārkārtas situācija, visu laiku esam centušies atgriezties normālā darba režīmā. Taču tas tā arī neizdevās. Savukārt šobrīd lielākās bažas rada nevis iespējamais gultu trūkums, bet gan speciālistu nepieejamība. Jo arī speciālisti sāk slimot ar ierastajām vīrusa infekcijām, kā rezultātā uz vairākām nedēļām mēdz izkrist no darba aprites. Patlaban esam atgriezušies situācijā, kāda bija vērojama pērn decembrī un šogad janvārī, kad gandrīz vai katru dienu bija jāmeklē aizvietotāji.
Varbūt dažs labs varbūt arī domā, ka ārkārtējā situācija iepriekš tikusi izsludināta nepamatoti, jo viss taču ir kārtībā. Šajā sakarā atļaušos piebilst, ka aiz šīs „kārtības” sajūtas ir milzīgs ikdienas darbs. Pagaidām speciālistu pašatdeve ir augsta, pietiek ar zvanu, cilvēki nāk un strādā ārpus darba laika, iznāk no atvaļinājuma. Tikai tāpēc mēs pagaidām turamies un pērn ieguvām “Gada balvu medicīnā”.
Ja tehnoloģiski esam sagatavojušies “Covid-19” vilnim, tad cilvēku ziņā ir bēdīgāk. Ilgākā laika posmā aicināt mediķus regulāri uzņemties vairāk arī ir bīstami, jo tas draud ar izdegšanu. Liela daļa ārstu šovasar tā arī nav paspējusi atpūsties, jo atvaļinājumu periods bija plānots līdz oktobrim, bet plašāka saslimstība ar “Covid-19” sākās jau augustā un daudziem mediķiem atvaļinājumus nācās atcelt.
Jūtams, ka daudzos ir uzkrājusies arī negatīva attieksme pret notiekošo. Tādēļ grūti prognozēt, cik ilgi spēsim izturēt un paralēli nodrošināt poliklīnikas, slimnīcas un “Covid-19” slimnīcas darbu. Pierunāt cilvēkus strādāt “Covid-19” nodaļās kļūst grūtāk, arī piemaksas ne vienmēr līdz.
Klepo un pa kluso “aiziet”
-- Ir situācijas, kad cilvēki pat nezina, kam zvanīt un kur vērsties, ja kas notiek. Reizēm ir tā, ka viņi nevar sazvanīt ģimenes ārstu un arī poliklīnikā viņiem atsaka. Visi runā par situāciju slimnīcās, bet reti kurš izprot situāciju, kas notiek mājās. Piemēram, ar pneimoniju slims cilvēks ar kustību problēmām nevar nevienu sazvanīt, klepo mājās un pa kluso “aiziet”.
Ir gadījumi, kad cilvēkiem izdodas sazvanīt mediķus, bet ir jau par vēlu. Bijuši gadījumi, kad uz slimnīcu atved cilvēku un viņš te vienkārši izdziest, jo mediķi viņam vairs nevar palīdzēt. Un to mēs redzam pēc pacientiem. Intensīvā terapija ir pārpildīta, kardioloģijas, neiroloģijas un terapijas nodaļā pacientu plūsma ir dubultojusies .
Man ir žēl, ka tie, kas vada šo sistēmu, nesaprot, ka tas personāls, uz kuru tiek pārliktas visas funkcijas -- uzņemšana un stacionārs, kļūst par ķīlniekiem. Un, ja viņi neizturēs, būs slikti…
Gribētos cerēt, ka līdz neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanas ierobežošanai nenonāks. Taču, ja tas tā tomēr notiks – skatīsimies uz pacientu vecumu un indikācijām, un diez vai “Covid-19” būs pirmā prioritāte. Sākumā būs insulti, infarkti, politraumas, bērni, grūtnieces un tikai pēc tam “Covid-19” pacienti.
