Sestdien, 2. oktobrī, Daugavpils teātrī pirmizrādi piedzīvoja ģimenes drāma “Tumšie brieži”. Izrādes režisors ir Dmitrijs Petrenko, kuram šis bija pirmais iestudējums šajā teātrī. Galvenajās lomās -- Māris Korsiets (Alfs) un Zanda Mankopa/Agnese Laicāne (Ria). Saruna ar Zandu Mankopu pēc “Tumšo briežu” pirmizrādes notika simboliski iepretī Daugavpils teātrim, rudens piepildītajā Andreja Pumpura skvērā.
“Pēdējās dienas pirms izrādes bija riktīgs maratons, kas nu ir noslēdzies,” viegli nopūšas Zanda, kura svētdienas izrādē nespēlēs, jo viņu dublē jaunā Daugavpils teātra aktrise Agnese Laicāne. Uz jautājumu, kāpēc viņa tiek dublēta, seko atbilde, “lai jaunā aktrise iejustos teātrī un parādītu sevi skatītājiem”. Teātris var priecāties un priecēt savus skatītājus šajā izrādē ar diviem jauniem aktieriem – Agnesi Laicāni un Marģeru Eglinski, kurš no Liepājas teātra ir atbraucis uz Daugavpili.
Par izrādes tapšanas procesu aktrise izsakās pozitīvi: “Izrādes process bija foršs, režisors ļoti labs. Pagāja kādi trīs, četri mēģinājumi ar režisoru Dmitriju Petrenko, bet pēc sajūtām šķita, ka jau mēnešiem kopā darbotos. Tāds savējais”. Galarezultāts jeb izrāde arī laba. Zanda atzīst, ka, protams, vienmēr ir kur augt, taču “labs darbiņš, kas padarīts”.
REŽISORS KĀ DAĻA NO KOMANDAS
Kā jau pirmais iestudējums Daugavpilī, režisoram D. Petrenko ir jauna iepazīšanās gan ar aktieriem, gan skatuvi (izrāde notiek eksperimentālajā zālē). “Režisors, kurš ļauj elpot, kas ir ļoti svarīgi aktieriem. Viņš ļauj kļūdīties, ļauj dzīvot, ļauj pašam “dzemdēt” šajā izrādē. Savējais! Var just, ka strādājam vienā komandā, nevis katrs savā,” atzīst Zanda. Taču piebilst, ka viņš arī konkrēti zina, ko grib sagaidīt no izrādes un aktieriem. Kopumā laba izrādes “pēcgarša”.
Izrādes pamatā ir Ingas Ābeles luga “Tumšie brieži”. Šo lugu izrādē iesaistītie aktieri aktīvi lasīja kopā un atsevišķi, lai iejustos un izjustu katra lomu, piedzīvojumu un pārdzīvojumu. Vai aktierim obligāti ir jālasa luga, pirms izrāde tiek iestudēta? “Jā, jā!” Zanda izglīto par izrādes tapšanas sākumstadiju, “tas saucas “galda periods”, kad pirmos mēģinājumus aktieri pavada, sēžot pie galda, un kopā lasa lugu. Ejam cauri materiālam. Varam nedēļu lasīt, paralēli runājam, izrunājam”.
“Kāds jānokauj, lai pašiem būtu labi” – tā lugas fragmentā, kas ir izrādes pārdzīvojumu un dusmu pamats. Zanda kā Rias lomas atveidotāja lugas galveno sižetu papildina ar sev līdzpaņemto domu. “Man šī izrāde ir par to, cik ļoti mēs nemākam sarunāties viens ar otru. Mēs runājam,” citējot Marģera Eglinska opīša lomu, “kad ir jau par vēlu. Runāt mēs mākam, bet mēs nemākam sarunāties”. Zanda uzsver, ka sarunā svarīgi ir arī sadzirdēt to otru cilvēku, ko viņš saka un ko grib mums pateikt. Aktrise pirms izrādes esot šķirstījusi savus domugraudus, starp kuriem ir Andras Manfeldes grāmatas “Adata” citāts – “tāda sajūta, ka mēs visi stāvam kopā, pūlī, un katrs kliedzam savu sāpi, taču visi mēs esam kurli”. Mēs nemākam ieklausīties, ko aktrise atzīmē arī izrādes sižetā kā vienu no svarīgākajām tēmām. Vajadzētu vienkārši apsēsties un ieklausīties vienam otrā, citam citā. Sarunāties! Par to arī izrāde.
Kā Riai Zandas galvenā atziņa ir bērna un vecāku (izrādē – meitas un tēva) attiecības. Šī izrāde ir arī par to, cik ļoti bērnam ir vajadzīgs vecāks blakus. “Tie ir mūsu paši paši tuvākie cilvēki, un, ja mēs no viņiem nesaņemsim nekādu uzmanību un atbalstu, tad mēs jutīsimies nevajadzīgi arī citiem cilvēkiem un apkārtējai pasaulei,” atzīst Z. Mankopa. Par to, cik mēs esam vajadzīgi viens otram.
Zanda sevis atveidoto Rias lomu ir nosaukusi par “maugli”, protams, ņemot vērā to, ka pusaudžu meitene ir ļoti tuvās attiecībās ar tumšajiem briežiem, kuriem pati arī iedevusi vārdus. “Droši vien no malas izskatās, ka Ria ir huligāne,” Zanda piebilst, “taču viņa to dara tikai tāpēc, lai pievērstu tēva uzmanību. Kaut vai uzbļauj uz mani, bet esi ar mani”. Bērns, kuram gribas, lai viņu samīļo. Gatavojoties izrādei, Zandai lomā palīdzēja iejusties dažādu pusaudžu problēmu vērojumi un analīze. “Sarežģītajiem bērniem”, kuri no malas tā izskatās, ir viena sāpe un viena vēlme, kuru Zanda izceļ: “Es jūtos nevajadzīgs šajā pasaulē un es vēlos, lai mani samīļo un pasaka “es tevi mīlu”.” Tik vienkārši, taču ir bērni, kuri gaida, tomēr no saviem tuvākajiem cilvēkiem to nesagaida, tāpēc veidojas šī “maugļa” būtība.
AGNESE LAICĀNE IZRĀDĒ DUBLĒ ZANDU MANKOPU
Vienā izrādē Zanda, otrā – Agnese. Interesanti salīdzināt, kā katra aktrise interpretē savu galveno varoni – Riu. “Šī Agnesei kā jaunajai teātra aktrisei ir lieliska iespēja parādīties un iepazīstināt ar sevi skatītājus,” Zanda piešķir nozīmi šai iniciatīvai no režisora puses, ka meitenes dalīs vienu lomu uz divām, mainoties savā starpā katru nākamo izrādi. Zandai vakar bija pirmizrāde, šodien pirmizrādi piedzīvo Agnese. Divas pirmizrādes vienai izrādei. Un katrai sava Ria. Katrs lomas atveidotājs redz izrādē ko citu un “izvelk” citu, ko cits nemaz nepamanītu. Arī izrādē “Purva bridējs” galvenās Edgara lomas atveidotāji bija divi – Alberts Vecmanis un Agris Krapivņickis, sniedzot izrādei savu šarmu, esenci un vērtību. Zanda atzīst, ka interesanti salīdzināt no malas, ko dara otra lomas atveidotāja, jo viņas kā Rias kustības un runas maniere ir viens, savukārt Agnesei – kas pavisam cits, taču ne sliktāks.
TEĀTRIS – PANDĒMIJA.
“Grūti. Tu visu laiku ražo, ražo, taču nav skatītāju,” Zanda stāsta par aktieru darbu pandēmijas laikā, kamēr teātris klātienē nevarēja uzņemt skatītājus. Pēc lielās pauzes no izrādēm, aktrise ir sapratusi, cik svarīgi ir skatītāji un ka tie ļauj saprast, kāpēc “jāražo” izrādes. Ražojot vien, izzūd spēks, taču ar skatītājiem tiek iegūta tā enerģijas apmaiņa. “Vienalga, vai skatītājam ir pozitīvas emocijas pēc izrādes vai negatīvas, bet vajag to enerģiju, lai saprastu, ka ir vērts darīt,” saka Z. Mankopa.
ZANDA -- NO RĪGAS UZ DAUGAVPILI.
Ne tikai Dmitrijs Petrenko atbraucis no Rīgas, lai iestudētu izrādi, bet arī Zanda pirms dažiem gadiem atbrauca no Rīgas uz Daugavpili mācīties teātra mākslu un tā te arī palika. “Te ir tas, kāpēc es vairs negribētu dzīvot Rīgā,” aktrise atzīst, “te ir miers, klusums un te nav Rīgā ierastās steigas”. Protams, arī teātris, darbiņš, kas Zandu tur šeit.
