Vēstures stundā kādreiz dzirdēju – nodedzināja tiltu. Aizmugurē, aiz sevis! Tolaik domāju, ka tā ir kaitniecība, negatīva rīcība pret citiem. Un arī – kā ar sērkociņiem kāds varētu aizdedzināt to metāla milzeni pie Mazajiem Garančiem?
Nezinu, vai tā bija nejaušība, vai tas bija likteņa pirksts. Es stāvēju uz šī tilta tieši virs upes, kad man iepīkstējās telefons. Skatos, ir atnākusi īsziņa. „Zeme atsateirēs nu līkuo. Paliks grīzini i casnāgi, olūti i prīdis. A tī, kur beja slīdis, jaunam, gryuši pascēt, voi pītiks vītys."
Paskatījos uz sliedēm aizmugurē, uz auksto un jaudīgo straumi lejā. Varētu būt populāra pašnāvību vieta!
Brīnos, ka ir atļauts iet pāri upei pa šo tiltu. Cik atceros, pa to cilvēki ir staigājuši vienmēr. Dzelzceļnieki melnos formas tērpos un cepurēs ar spīdīgu nagu un kokardi. Sievietes ar smagām somām rokās. Mana mamma te gāja pa taisno, kad strādāja pārtikas veikalā Makarovkā.
Šie tilti atrodas pilsētā, uzreiz aiz tiem ir lauki. Tu ej un nepamani, ka ienāc Mazajos Garančos. Te jau daļa no iedzīvotāju ienākuma nodokļa aiziet pagasta/novada budžetā. Te darbojas uz lauku teritorijām attiecināmi likumi, te ir citi saistošie noteikumi. Citas kadastrālās vērtības utt., kaut arī no Mazajiem Garančiem, Lielajiem Garančiem un pat Ratiniekiem līdz pilsētas centram ir tuvāk nekā no Vipingas vai Stādītā meža.
Dzelzceļa tilts vai tilti pār Rēzeknes upi tika izbūvēti vēlākais 1862. gadā, kad tika atklāta dzelzceļa līnija Sanktpēterburga-Varšava. Jau cara laika fotogrāfijās ir redzams, ka te ir ne viens, bet divi paralēli, blakus esoši tilti.
Ja fotogrāfiju būtu daudz un tās būtu krāsainas, varētu redzēt, ka pasažieru vilcieni ir krāsaini un spīdīgi kā sīļi! Cara laikos pasažieri varēja izvēlēties – gribi braukt prestižaināk un komfortablāk, tādēļ pērc biļeti stipri dārgāk! Varēja braukt triju klašu vagonos, katras klases vagoni bija citā krāsā. Pirmās jeb glaunākās klases vagoni bija tumši zili. Otrās klases vagoni bija brūni dzelteni, bet trešās klases vagoni tumši zaļi. Padomju laikos visi vagoni speciāli bija zaļi – šādi demonstrējot simpātijas pret tiem, kuri šādos vagonos agrāk brauca.
Tas dzelzceļa tilts, kurš bija uz Mazo Garanču pusi, bija ar lielu metāla mežģīņotu kārbu zem sliedēm. Bet tas, kurš pilsētas pusē, ar lokveida arku zem sliedēm. Pārsteidzoši, ka tad, kad militāros konfliktos visas karojošās puses īpaši cenšas iznīcināt dzelzceļa tiltus, šis – ar lokveida arku – ir izdzīvojis līdz mūsdienām.
Kniedētais tilts piedzima gadā, kad nomira inženieris Staņislavs Kerbedzs – 1899. Ar inženieru un arhitektu projektiem (te vārdu projekts nu var lietot tā agrākajā pirmajā nozīmē!) ir tā, ka nereti tie tiek īstenoti desmitiem, dažreiz pat simtiem gadu pēc to autora nāves.
Redzēju, kā mans vectētiņš mājās sakniedē kopā dažādus metāla leņķīšus, sloksnes, trijstūrīšus u.c. Metālā ar dreli izurba caurumu un paplašinājumus no abām pusēm, tad atbilstoša izmēra naglai nogrieza galviņu, ielika to no vienas puses caurumā, bet no otras puses naglu saklapēja. Tā viņš pats sameistaroja i karkasu siltumnīcai, i galdnieka verstaku un daudz ko citu.
Agrāk ļoti bieži un daudz metālus sakniedēja. Tā nebūt nav novecojusi tehnoloģija. Arī tagad, piemēram, automašīnu rāmjus sakniedē. Ja kāda metāla konstrukcija nemitīgi ļogās un vibrē, tad arī šobrīd nav nekas labāks izgudrots par sakniedēšanu.
Es šos tiltus visbiežāk redzēju no Mazo Garanču puses, ļoti reti no pilsētas. Ja mani sūtīja aizbraukt un kaut ko nopirkt, braucu uz tuvējo Depovsko veikalu, Dzelzceļnieku ēdnīcu vai staciju Rēzekne I, kur bija ne tikai bufete, bet arī dažādi kioski iekšā un uz perona. Es biju toreiz pārāk maziņš, man nebija apliecības un dzeltena numurīša uz riteņa, tādēļ pa pilsētu nebraukāju. Daudzas reizes braucu iepirkties uz Mazo Garanču veikalu, kuru visi dēvēja par Golubo Dunaju.
Nelielā koka ēka stāvēja krustojumā, kur atzarojas ceļš uz Lielo Garanču kalnu. Bodē varēja nopirkt maizi, cukuru, makaronus utt., te vienmēr pie durvīm stāvēja kāds mocītis, automašīna, riteņu vai kāpurķēžu traktors. Sovhoza strādnieki ļoti bieži uz veikaliem, klubiem, ciemos u.c. brauca ar šādu transportu. Dunajā varēja nopirkt Primu, brētliņas tomātu mērcē un 777. Šobrīd par šo leģendāro veikalu liecina vien zālē ieauguši pamati.
Tēva māsas vīrs Viktors stāstīja, ka pretī Dunajam savulaik dzīvoja māsas Veredas – izcilas rokdarbnieces! Tieši viņas izšuva Rēzeknes 9. kājnieku pulka karogu – ļoti ilgi to darīja, vairākas reizes pat pārtaisīja!
Agrāk gar šo veikalu gāja vienīgais auto ceļš uz Lielajiem Garančiem. Ļoti labi atmiņā ir palicis, kā gar mūsu māju otro pusi būvēja jauno Rēzeknes-Ozolmuižas ceļu. Tas bija 70. gadu beigās. Vectētiņš ļoti priecājās, ka būs mazāk putekļu, jo tā intensīvā satiksme tagad būs mazlietiņ attālāk. Jo citādi kā pabrauc pa Veco ceļu kāds Zils vai Soroks, putekļi pa atvērtajiem logiem saskrien visās istabās.
Kad būvēja Jauno ceļu, būvdarbos kaut kur pie Mazajiem Garančiem izraka Otrā pasaules kara vācu dzotu. To kaut kā izcēla un uzstūķēja Jaunā ceļa krustojumā aiz Mazajiem Garančiem. Lai nebūtu lieku jautājumu, dzota ceļmalas pusi apmūrēja ar ķieģeļiem un pielika šilti – Sovetskaja Latvija. Tā sauca sovhozu. Bija tāda mode gar lielajiem ceļiem norādīt, kur kāda padomju kolektīvā lauku saimniecība sākas.
To dzotu mēs pamatīgi izložņājām. Vidusskolas gados vasaras vakaros no savām mājām Lielajos Garančos skrēju pa Jauno ceļu līdz dzotam un atpakaļ. Sāku no autobusu pieturas pie Ivanoviem, pāris sekundes atpūta pie Rjabiņiniem, tad mazlietiņ pastāvēt pie dzota un atpakaļ.
Biju palūdzis, lai kāds ar mašīnu izmēra attālumu. Līdz dzotam bija 1,5 km. Skrēju ar pulksteni uz rokas un satrenējos, ka eksāmenā paredzētos 3 km varēju noskriet 12 min. Man nepadevās ne īsās, ne garās distances – vai nu nepaspēju ieskrieties, vai jau biju sevi izsmēlis.
2021. gadā latgaliskajā medijā www.lakuga.lv parādījās jauna rubrika – katru pirmdienu kāds sabiedrībā zināms cilvēks ieteica, ko kulturālu portāla lasītāji varētu izdarīt šajā nedēļā.
Meistarīgais gids un Latgales kultūrvēstures zinātājs Voldemārs Ivdris ieteica maršrutu 4–5 km garai pastaigai mierīgā tempā 1,5–2 stundās.
„Nu Rēzeknis izīmam pa Lubānys īlu, puori dzeļžaceļam par Stučovys kolnu, tuoļuok sūpluok Reigys dzeļžaceļa linejai, leidz Reigys īlai. Izreiz aiz viadukta pasagrīzt pa kreisi i īt pa stidzeņu, kura aizvad da laipom puori upei. Ūtrā krostā car Dreiverovku var izīt iz vacuo Reigys ceļa. Kreisajā pusē atsakluoj naīrosti sovpateigs Rēzeknis skots. Car Garaņčim otkon īīmam piļsātā, tuoļuok dūdamēs pa Viļānu īlu, varim apsavērt sovpateigū lūkveida (ar izlīkumu iz leju) dzelžaceļa tyltu, kū 19. g. s. projektiejs Stanislavs Kerbedzs. Nu Viļānu īlys nūsagrīžūt pa kreisi, pa Piļs īlys tyltu car Festivala parku atsagrīžam piļsātys centrā.
Īmūt apraksteituo maršruta ceļu, aiz tylta, kur Viļānu īla ar leikumu kuop pīkaļnē, pyrmuo muoja kreisajā pusē ir rakstnīka Ontona Stankeviča i juo bruoļa muokslinīka Aleksandra Stankeviča bierneibys sāta. Vairuokūs O. Stankeviča prozys dorbūs, kai “Šuvējiņa”, “Baltais jātnieks”, “Nātnās drānas” i cytūs atpazeistama ituos Rēzeknis Slobodys (prīškpiļsātys) vide i prototipi.”1
Domāju, ka piedāvātais maršruts nav klišejisks, ir koncentrēts un sabalansēts – te i urbānās un lauku ainavas, i pilsētas jaunceltnes, i senā apbūve. Te ielas un stigas, dzelzceļš un upe.
Nezinu, vai šis Kniedētais tilts ir iegleznots kādā gleznā, apdziedāts kādā dziesmā. Nezinu, vai šim tiltam ir veltīts kāds dzejolis, bet es esmu tādu sacerējis.
„Zam tylta pi Viļānu īlys
Naaug bārzi i prīdis.
Tikai peliejumi gar upi.
Tikai putekli nu ceļa.
Gaidu kaidu iz ritiņa.
Gaidu kaidu ar smaidu.
Pasarunuot. Atsavasaluot.
Vīglu sirdi tod iz sātu."2
1 https://www.lakuga.lv/2021/05/24/nedelis-isacejumi-ipazeisti-rezeknis-apleicini/?fbclid=IwAR0moGaiK1Mg4jWxY8CJ4chRs01zp9kyEFjhnuQhi-01TAxN6mK-SXTlniw (skat. 09.09.2021)
2 Lukaševičs V. Pādi navā svāti – [B.v.]: Cymuss, 2020., 18.lpp.
